Boriss Berezovskis

Zinātnieks, uzņēmējs, politikas un sabiedrisks darbinieks. 

Dzimis Maskavā ebreju inženiera un pedatrijas institūta laborantes ģimenē.

1983.gadā ieguvis matemātikas zinatņu doktora grādu. Pirms tam mācījies meža tehniskajā institūtā. Strādājis problēmu vadības institūtā un kā jaunais zinātnieks ieguvis Ļeņina prēmiju. 

Pēc PSRS sabrukuma izveidojis Starptautisko znātnes fondu. Ir Svētā Konstantīna lielā starptautiskā ordeņa kavalieris. Vairāk kā 100 zinatnisko darbu un monogrāfiju autors. 

1989. gadā viņš izveidoja uzņēmumu "LogoVaz", kas nodarbojās ar Krievijā ražotā auto VAZ pardošanu ārvalstīs, bet bet 1991.gadā kļuva par oficiālo Vācijā ražoto automašīnu "Mercedes-Benz" importētāju Krievijā.

1994.gada vasarā pie "LogoVaz" galvenā ofisa nogranda sprādziens, kas bija domāts, lai nogalinatu veiksmīgo uzņēmēju. Tika noskaidrots, ka to organizēja kriminalā autoritāte - Sergejs Timofejevs jeb Silvestrs. Ta paša gada vasarā uzsprāga Silvestra auto un viņš gāja bojā. Kas to paveica - nav zināms, bet ir nojausma. 

1995.gadā  piedalījās Krievijas Sabiedriskā TV veidošanā un kļuva par valdes locekli. 

1995.gadā viņs ir akcionārs Maskavas neatkarīgo ziņu korporacijai.

1996.gadā kļūst par direktoru padomes locekli "Sibīrjas naftas kompānijai". 

1996.gada 19. oktobrī laikraksts "Novij vzgļad" publicēja Krievijas prezidenta drosības dienesta vadītāja Aleksandra Koržakova ziņojumu, ka Boriss Berezovskis viņam pasūtījis nogalināt virkni Krievijas elites - Vladimiru Gusinski, Juriju Lužkovu, Josifu Kobzonu, 

1996.gadā žurnālā Forbes Pols Hļebņikovs velta garu rakstu - apsūdzot Berezovski dažādos ekonomiskos noziegumos, saistībā ar mafju un pasūtījuma slepkavību organizēšanā - toreiz ļoti populārā TV ziņu vadītāja Vladislava Ļistjeva nogalināšanā. Berezovskis žurnalu iesūdzēja Londonas tiesā un panaca spredumu, ka Ļistjeva slepkavības organizēšanā viņš tiek attaisnots. 

1996.- 1997. gadam bija Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretāra vietnieks.

1999. - 2000.gadam Krievijas Valsts domes deputāts, bet mandātu nolika pēc personiskās inciatīvas. 

1999.gadā iegūst mediju grupas "Komersant" akciju paketi un jau 2000.gadā kontrolē vadošos Krievijas ziņu kanālus :

• laikrakstus : «Коммерсантъ», «Московская комсомолка», «Независимая газета», «Новые Известия», «Свежий номер».
• žurnālus : Автопилот», «Власть», «Деньги», «Молоток», «Домовой», «Огонёк».
• radio : «Наше радио».
• TV : ORT un TV-6. 

1999.gadā Krievijas Ģenerālprokuratūra apsūdzēja Berezovski " Aeroflot" lietā. Caur šo kompāniju tikuši atmazgāti milzu naudas līdzekļi un notikušas citas finansu mahinācijas. Jāpiebilst, ka šo apsūdzību izvirzīja Jevgeņija Primakova valdība, kad Vladimirs Putins vel nebija īsti kāju spēris uz politiskās skatuves. Toreiz gan nekādi tieši pierādījumi netika atrasti un aposūdzības tika atceltas. 

Mierā nelikās arī Pavels Hļebņikovs. 2000. gada viņš izdeva gramatu par Krievijas mafijas krustēvu, kur galvenājā lomā bija Berezovskis. Viņu vairs neapvainoja tikai finansu noziegumos, Berezovski cieši saistīja ar čečenu mafiju un cilvēku tirdzniecību otrā čečenu kara laikā. Uzņēmējs neskrēja uz tiesu, lai atkal sevi attaisnotu. Viņš vienkārši klusēja, bet ... 2004.gada Maskavā tika atrasts Pāvela Hļebņikova līķis. Nebija neviena liecinieka un slepkavība līdz šim nav atklāta. 

2001.gadā Genadijs Troševs - Čečenijas kara varonis, Krevijas varonis, pulkvedis rakstīja, ka Berezovskim bijusi cieša saistība ar Ahmadu Kadirovu. Berezovska kontrolētie mediji venmēr vēstīja, kā uzņēmējs maksājis čečenu kaujiniekiem, lai no gūsta atbrīvotu Krevijas armijas karavīrus, pēc šīs atbrīvošanas viņi vienmēr klusējuši un nekādas intervijas nav snieguši. pulkvedim aizdimīgs šķitis fakts, ka naudas apmaiņa pret ķīlniekiem notikusi praktiski pāris dienu laikā pēc to sagūstīšanas. Karā tik ātri tas nenotiekot, tāpēc bija aizdomas, ka šādi Berezovskis Kadirovam vienkārši pārskaitījis milzu naudas summas un ķilnieki bijuši tikai piesegs. 

Pats Berezovskis stāsta, ka bijis Jeļcinu ģimenes liels draugs, citi avoti norada, ka Boriss Jeļcins viņu ciest nevarēja un sarunas notikušas "caur zobiem". Putinu gan Berezovskis labi pazinis kopš 1991.gada. Kopā atpūtušies un sākumā Krievijas politikā ienākošais ambiociozais Vladimirs Putins pat nenoliedza, ka ar varas elites pārstāvjiem viņu iepazīstinājis  tieši Berezovskis. Bet divas ambiciozas personības nevar mierīgi līdzās pastāvēt. Pec drauga Putina kārtīgas nākšanas pie varas Berezovskim Krievijā draudēja simtiem apsūdzību un mūžs cietumā.

2001.gadā Krievijā sāk palikt nedroši un Berezovskis dodas uz Apvienoto Karalisti, kur pieņem  otru vārdu - Platons Jeļeņins, kas aizgūts no filmas "Oligarhs". Berezovskis bija šīs filmas varoņa prototips. 2004.gadā viņš ar jauno dokumentu devās uz Gruziju. Krievija pieprasīja viņu izdot, Gruzija atteicās. 

2003.gadā Londonā viņam tiek piešķirts politiskais patvērums. 

2004.gadā viņš bija Ukrainas oranžās revolūcijas viens no ģenerālsponsoriem. 

2005.gada februāra beigās Berezovskis ar jauno pasi jaunā identitātē ieradās arī Latvijā. Krievijas Ārlietu ministrija nosodījusi Latvijas rīcību, neaizturot viņu. Toreiz Iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona preses sekretārs Krists Leiškalns aģentūrai LETA sacīja, ka ne ministrs, ne arī ministrijas vadība nav snieguši nekādās garantijas Berezovskim, ka viņš netiks aizturēts, ierodoties Latvijā.

Ar Kremli karojošais uzņēmējs Boriss Berezovskis Latvijā vairs nav vēlams - tā 2005.gada oktobrī lēma Nacionālā drošības padome, iesakot iekļaut viņu persona non grata sarakstā, taču, atsaucoties uz slepenību, nekomentēja, kā bijušais oligarhs varētu apdraudēt valsti. Iespējams, pieņemt šādu lēmumu NDP pamudinājuši gan vairākkārt izskanējušie, taču neapstiprinātie pieņēmumi par viņa atbalstu dažiem politiskajiem spēkiem Latvijā, gan minējumi, ka bijušais oligarhs caur Latvijas bankām finansējis Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko priekšvēlēšanu kampaņu, pieļauj neoficiāli avoti. Kā pēc NDP sēdes skaidroja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tas izlemts, uzklausot ģenerālprokurora un drošības dienestu ziņojumus. Premjers Aigars Kalvītis (TP) atgādināja, ka savulaik Kremlim tuvais B.Berezovskis vadījis pret Latviju naidīgos Krievijas medijus. Otrs iemesls esot minētie drošībnieku ziņojumi. Jautāts, kādēļ tas izlemts tikai pēc otrās B.Berezovska vizītes Latvijā, premjers skaidroja, ka tikai tagad saņemtajos ziņojumos "padziļināti izpētīti (..) viņa iespējamie mērķi mūsu valstī". Ar oligarhu savulaik tikās ZZS pārstāve Ingrīda Ūdre, kuras partija bija iesaistīta neskaidra finansējuma skandālā. Par viņu interesējās arī līdzšinējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons (LPP) un viņa biroja vadītājas Ilonas Līces vīrs Roberts. I.Līcei piederoša uzņēmuma darījumos ar nekustamajiem īpašumiem, kā neoficiāli runāts, ieguldīta B.Berezovska nauda. A.Kalvīša pārstāvji ne noliedz, ne apstiprina ziņas, ka, ņemot vērā iespējamās Līču intereses, Ē.Jēkabsons aicināts atstādināt savu biroja vadītāju. Ar B.Berezovski ticies arī uzņēmējs Valerijs Belokoņs, kura banka dāsni kreditējis JL līderi Einaru Repši.

2006.gada 24. janvarī esot bēgļu gaitās Apvienotajā Karalistē, raidstacijas "Eho Moskvi" tiešraidē drosmīgi paziņija, ka gatavojas varas maiņai Krievijā. Toreizējais britu ārlietu ministrs Džeks Strovs satraucās ne pa jokam un draudzīgi brīdināja dārgo politisko patvēruma ieguvēju, ka šādu paziņojumu rezultātā viesmīlība var beigties. Berezovskis izlikās, ka saprata.

2006.gada 23. novembrī Londonā mira Aleksandrs Litviņenko - bijušas Krevijas Federālā drošības dienesta virsnieks, kurš arī Londona bija radis politisko patvērumu. Viņs bija saindējies ar poloniju. Tā kā Litviņenko bieži tikās ar Berezovski, tad Krievijas puse par vainīgu viņa nāvē uzskatīja no dzimtenes aizbēguso oligarhu un pat saņēma britu kolēģu atļauju nopratināt Berezovski. Pēc uzņēmēja domām tas bijis farss. Visu pratināšanas laiku ticis runāts par viņa un viņa draugu biznesu nevis slepkavību. 

2007.gada 13. aprīlī laikrakstam "Guardian" Berezovskis atkal paziņo, ka Krievijā nepieciešama varas maiņa jeb apvērsums. Te gan viņš komentāros izsakās maigāk, norādot, ka ir pret tiesu vardarbību. Krievija reaģē, apsūdz bēgli valsts apvērsuma gatavošanā un prasa britiem momentālu izdošanu. 

5.jūlijā 2007.gadā britu Karaliska prokuratūra pavēsta, ka veikusi izmeklēšanu un tai nav tiešu pierādījumu, ka Boriss Berezovskis gatavo apvērsumu Krievijā. 

2011.gada oktobrī Berezovskis sāk tiesāties ar savu kolēģiju - oligarhu Abramoviču. Berezovskis Romanu Abramoviču apsūdzēja nodevībā, apgalvojot, ka viņš piespiedis Berezovski pārdot Krievijas naftas kompānijas "Sibņeft" akcijas par 1,3 miljardiem dolāru, kā arī alumīnija uzņēmumu "RusAl" un "ORT" par krietni samazinātu summu. Berezovskis Abramovičam galvenokart pārmeta to, ka bijušais draugs un biznesa partneris izmantojis situāciju, kad viņš - Berezovskis bija zaudējis Kremļa labvēlību, kā arī forsējis darījumus, kuros pats Berezovskis nav varējis piedalīties, jo tobrīd jau atradies emigrācijā Londonā.  Tiesa 2012. gada augusta beigās lēma par labu Abramovičam. Dzeltena prese runaja, ka abi šaja ķīviņā iztērējuši 100 miljonus mārciņu. 

Pēc šī tiesas procesa aktīvais Boriss Berezovskis pieklusis. 

2013. gada 23.marta rītā viņš atrasts savu Londonas apartamentu vannas istabā miris. 

Pašnāvība? Prese izsaka versijas arī par slepkavību. 

Boriss Berezovskis bija oficiāli precējies 2 reizes: 

Pirmā sieva Ņina Karatkova, ar ko Boriss iepazinās studiju laikā. Laulībā dzimušas 2 meitas : Elizabete un Jekaterina.

Otrā sieva - Gaļina Berezovska. Laulībā dzimuši : Artjoms un Anastasija.

Trešā sieva, ar kuru Berezovskis nebija ofciali precējies - Jeļena Gorbunova. Viņa viņam dāvāja  Arīnu un Gļebu. 

Zanda Radziņa, Nekropole.info pec interneta ziņu materiāliem.