Džohars Dudajevs
- Dzimšanas datums:
- 15.02.1944
- Miršanas datums:
- 21.04.1996
- Kategorijas:
- Komunists, Militārpersona, karavīrs, Nozieguma upuris, Partizāns, Prezidents, Sabiedrisks darbinieks, Tautas varonis, Ģenerālis
- Tautība:
- čečens
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Džohars Dudajevs bija čečenu sabiedrisks un politisks darbinieks, cīnītājs par Čečenijas neatkarību no PSRS (Krievijas).
20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais čečenu republikas Ičkērija prezidents.
Padomju armijas ģenerālmajors, vienīgais čečens, kurš ieguvis ģenerāļa pakāpi Padomju armijā.
Džohars Dudajevs dzimis 1944. gada 15. februārī Čečenijas-Ingušijas APSR kā septītais bērns ģimenē. Viņam bija deviņi brāļi un viena māsa.
Astoņas dienas pēc viņa dzimšanas ģimeni deportēja uz Kazahijas PSR līdzīgi daudziem simtiem tūkstošu citu čečenu un ingušu ģimenēm.
1957. gadā kopā ar ģimeni atgriezās dzimtenē un apmetās Groznijā.
Dudajevs 1959. gadā pabeidza Groznijas 45. vidusskolu. Pēc tam strādā par elektriķi un paralēli tam mācās vakarskolā.
1960. gadā iestājās Vladikaukāzas valsts universitātē, kurā gadu bija klausītājs sagatavošanās kursos.
Pēc tam iestājās Tambovas kara lidotāju skolā, kur mācījās no 1962. līdz 1966. gadam. Iegūst specialitāti "lidotājs-inženieris".
1968. gadā iestājās Padomju Savienības komunistiskā partijā.
Militārā karjera Padomju armijā
Padomju armijā dienēja no 1962. līdz 1991. gadam. Dienesta laikā ieņēma gan komandējoša, gan administratīva rakstura amatus.
- 1962. gadā dienēja 52. smago bumbvedēju instruktoru pulkā Kalugas apgabalā. Bija lidmašīnas komandiera palīgs.
- No 1971. līdz 1974. gadam mācījās Gagarina vārdā nosauktajā kara aviācijas akadēmijā.
- 1970. uzsāka dienestu 1225. smago bumbvedēju aviācijas pulkā (Irkutska, Aizkaukāza FPSR), kur vēlāk ieņēma pulka komandiera vietnieka amatu (1976-1978). No 1978. līdz 1979. gadam bija štāba priekšnieks, bet no 1979. līdz 1980. gadam vienības komandieris. Pulka komandieris no 1980. līdz 1982. gadam.
- 1982. gadā kļuva par štāba komandieri 30. aviācijas armijas 31. smago bumbvedēju divīzijā, bet 1985. gadā par štāba priekšnieka 13. smago bumbvedēju gvardes divīzijā līdz 1987. gadam (Poltava).
- Pēc tam līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā (Tartu), kur komandēja stratēģisko bumbvedēju divīziju. Reizē izpildīja pilsētas komandanta pienākumus.
- No 1986 līdz 1987. gadam karoja Afganistānas karā, kur sākumā piedalījās bombardēšanas plānu izstrādē, bet vēlāk piedalījās Afganistānas rietumu rajonu bombardēšanā.
- Padomju savienības Gaisa spēkos uzdienējās līdz ģenerālmajora pakāpei, kuru ieguva 1989. gadā.
Politiskā darbība
1990. g. 23. novembrī atsaucoties uz uzaicinājumu viņš ieradās Groznijā, kur piedalījās I Čečenu nacionālajā sanāksmē.
1990. g. 25. novembrī tika ievēlēta tās izpildkomiteja, kurā iekļuva arī Dudajevs.
1990. g. 27. novembrī tika pieņemta deklarācija par Čečenijas Republikas dibināšanu.
1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņem uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi.
1991. g. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Līdz ar to sākās jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem.
Tā paša gada septembrī vadīja mītiņu, kurā tika pieprasīta Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākās Padomes atlaišana. Par pamatu tam bija tās atbalsts Augusta pučam.
1991. g. 5. septembrī Augstākā Padome tika aizdzīta, respektīvi, atlaista.
1991. 1. oktobrī PSRS Augstākā Padome sadalīja Čečenijas-Ingušijas APSR Čečenijas un Ingušijas republikās, bet reizē ar to netika noteiktas jauno teritoriālo vienību robežas, kas noveda pie vairākiem konfliktiem, tostarp ar ieroču pielietošanu.
1991. g. 27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja čečenu republikas Ičkērija neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts.
1991. g. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudaevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli, tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā bija vairākums opozicionāri pret Jeļcinu. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.
1992. gada 3. martā Dudajevs izteicās, ka ir gatavs sēsties pie sarunu galda ar Krievijas amatpersonām, ja vien tās atzīs Čečenijas neatkarību, tomēr nekādas sarunas nenotika. Pēc deviņām dienām tika pieņemta Čečenijas konstitūcija, kurā tika pasludināta Čečenijas neatkarība. Nesaskaroties ar pretestību tika ieņemti Krievijas garnizoni Čečenijas teritorijā.
1993. gada 17. aprīlī Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu, valdību, konstitucionālo tiesu un vietējās pašvaldības. Valstī tika ieviesta tieša prezidenta vara un arī komandantstunda.
No 1994. gada decembra līdz pat savai nāvei vadīja bruņoto cīņu pret Krievijas intervenci Čečenijas republikā (Pirmais Čečenijas karš).
Jau kopš Pirmā Čečenijas kara sākuma Krievijas specdienesti aktīvi meklēja iespējas nogalināt Džoharu Dudajevu. Pret viņu tika vērsti trīs neveiksmīgi atentāta mēģinājumi, tomēr 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātām nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.
Avoti: wikipedia.org, news.lv
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jurijs Vlasovs | Darba biedrs | ||
2 | Nikolajs Rižkovs | Darba biedrs | ||
3 | Alexander Vlasov | Paziņa | ||
4 | Хож-Ахмед Нухаев | Paziņa | ||
5 | Руслан Гелаев | Paziņa | ||
6 | Валентин Цветков | Paziņa | ||
7 | German Ugryumov | Paziņa | ||
8 | Хоза | Paziņa | ||
9 | Aleksandrs Ļitviņenko | Paziņa | ||
10 | Aleksandrs Muzičko | Paziņa, Domu biedrs | ||
11 | Евгений Кузнецов | Paziņa | ||
12 | Nikolai Kowaljow | Paziņa | ||
13 | Lenarts Meri | Paziņa | ||
14 | Андрей Воробьев | Paziņa | ||
15 | Валерий Коков | Paziņa | ||
16 | Анатолий Кудрявцев | Darba devējs, Komandieris | ||
17 | Ahmeds Zakajevs | Domu biedrs | ||
18 | Zviads Gamsahurdija | Domu biedrs | ||
19 | Abu-Saddam Shishani | Domu biedrs | ||
20 | Szamil Basajew | Domu biedrs | ||
21 | Геннадий Шпигун | Pretinieks | ||
22 | Ruslans Hasbulatovs | Pretinieks | ||
23 | Pāvels Gračovs | Pretinieks | ||
24 | Boriss Jeļcins | Pretinieks | ||
25 | Вахид Баматгиреев | Cīņu biedrs |
24.12.1979 | PSRS organizē valsts apvērsumu un ieved savu karaspēku Afganistānā
15.02.1989 | Pabeidz PSRS karaspēka izvešanu no PSRS okupētās Afganistānas. 1979.g. lielvalstu iedegtais konflikts turpinās joprojām
1989.gada 15.februārī, bijušās PSRS karaspēks tika izvests no Afganistānas, tādēļ postpadomju telpā šajā dienā piemin kritušos Afganistānas karā un citos militārajos konfliktos, kuros bijušās PSRS armijas sastāvā tika iesaistīti okupētās Latvijas iedzīvotāji.
13.01.1991 | PSRS tanki ielenc Lietuvas Augstāko Padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu, telefona centrāles
1991.gada 13.janvāra naktī tanki ielenc Lietuvas Augstāko Padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Nogalina 14 un ievaino 140 cilvēkus.
11.02.1991 | Islande - pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību 1991. gada 11. februārī
1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sajūdis" ("Kustība") , par kuras vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību.
06.09.1991 | Čečenija (Ičkērija) pasludina neatkarību no PSRS (Krievijas)
21.09.1993 | Russische Verfassungskrise 1993
11.12.1994 | Sākās 1. Čečenijas karš
06.03.1996 | Čečenu 1996. gada operācija galvaspilsētas atgūšanai no krievu okupantiem "Atmaksa"
Čēčenijas neatkarības cīnītāji Džohara Dudajeva vadībā atgūst kontroli par krievu karaspēka izpostīto un ieņemto Groznijas pilsētu
16.04.1996 | Бой у Ярыш-Марды
В середине апреля 1996-го в Шатойском районе Чечни, под Ярыш-Марды была разгромлена колонна 245-го мотострелкового полка. Было там почти 90 трупов и более 50 раненых. А из 27 единиц бронетехники боевики сожгли 24.