Džohars Dudajevs

Džohars Dudajevs  bija čečenu sabiedrisks un politisks darbinieks, cīnītājs par Čečenijas neatkarību no PSRS (Krievijas).

20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais čečenu republikas Ičkērija prezidents.

Padomju armijas ģenerālmajors, vienīgais čečens, kurš ieguvis ģenerāļa pakāpi Padomju armijā.

Džohars Dudajevs dzimis 1944. gada 15. februārī Čečenijas-Ingušijas APSR kā septītais bērns ģimenē. Viņam bija deviņi brāļi un viena māsa.

Astoņas dienas pēc viņa dzimšanas ģimeni deportēja uz Kazahijas PSR līdzīgi daudziem simtiem tūkstošu citu čečenu un ingušu ģimenēm.

1957. gadā kopā ar ģimeni atgriezās dzimtenē un apmetās Groznijā.

Dudajevs 1959. gadā pabeidza Groznijas 45. vidusskolu. Pēc tam strādā par elektriķi un paralēli tam mācās vakarskolā.

1960. gadā iestājās Vladikaukāzas valsts universitātē, kurā gadu bija klausītājs sagatavošanās kursos.

Pēc tam iestājās Tambovas kara lidotāju skolā, kur mācījās no 1962. līdz 1966. gadam. Iegūst specialitāti "lidotājs-inženieris".

1968. gadā iestājās Padomju Savienības komunistiskā partijā.

Militārā karjera Padomju armijā

Padomju armijā dienēja no 1962. līdz 1991. gadam. Dienesta laikā ieņēma gan komandējoša, gan administratīva rakstura amatus.

• 1962. gadā dienēja 52. smago bumbvedēju instruktoru pulkā Kalugas apgabalā. Bija lidmašīnas komandiera palīgs.
• No 1971. līdz 1974. gadam mācījās Gagarina vārdā nosauktajā kara aviācijas akadēmijā.
• 1970. uzsāka dienestu 1225. smago bumbvedēju aviācijas pulkā (Irkutska, Aizkaukāza FPSR), kur vēlāk ieņēma pulka komandiera vietnieka amatu (1976-1978). No 1978. līdz 1979. gadam bija štāba priekšnieks, bet no 1979. līdz 1980. gadam vienības komandieris. Pulka komandieris no 1980. līdz 1982. gadam.
• 1982. gadā kļuva par štāba komandieri 30. aviācijas armijas 31. smago bumbvedēju divīzijā, bet 1985. gadā par štāba priekšnieka 13. smago bumbvedēju gvardes divīzijā līdz 1987. gadam (Poltava).
• Pēc tam līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā (Tartu), kur komandēja stratēģisko bumbvedēju divīziju. Reizē izpildīja pilsētas komandanta pienākumus.
• No 1986 līdz 1987. gadam karoja Afganistānas karā, kur sākumā piedalījās bombardēšanas plānu izstrādē, bet vēlāk piedalījās Afganistānas rietumu rajonu bombardēšanā.
• Padomju savienības Gaisa spēkos uzdienējās līdz ģenerālmajora pakāpei, kuru ieguva 1989. gadā.

Politiskā darbība

1990. g. 23. novembrī atsaucoties uz uzaicinājumu viņš ieradās Groznijā, kur piedalījās I Čečenu nacionālajā sanāksmē.

1990. g. 25. novembrī tika ievēlēta tās izpildkomiteja, kurā iekļuva arī Dudajevs.

1990. g. 27. novembrī tika pieņemta deklarācija par Čečenijas Republikas dibināšanu.

1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņem uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi.

1991. g. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Līdz ar to sākās jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem.

Tā paša gada septembrī vadīja mītiņu, kurā tika pieprasīta Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākās Padomes atlaišana. Par pamatu tam bija tās atbalsts Augusta pučam.

1991. g. 5. septembrī Augstākā Padome tika aizdzīta, respektīvi, atlaista.

1991. 1. oktobrī PSRS Augstākā Padome sadalīja Čečenijas-Ingušijas APSR Čečenijas un Ingušijas republikās, bet reizē ar to netika noteiktas jauno teritoriālo vienību robežas, kas noveda pie vairākiem konfliktiem, tostarp ar ieroču pielietošanu.

1991. g. 27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja čečenu republikas Ičkērija neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts.

1991. g. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudaevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli, tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā bija vairākums opozicionāri pret Jeļcinu. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.

1992. gada 3. martā Dudajevs izteicās, ka ir gatavs sēsties pie sarunu galda ar Krievijas amatpersonām, ja vien tās atzīs Čečenijas neatkarību, tomēr nekādas sarunas nenotika. Pēc deviņām dienām tika pieņemta Čečenijas konstitūcija, kurā tika pasludināta Čečenijas neatkarība. Nesaskaroties ar pretestību tika ieņemti Krievijas garnizoni Čečenijas teritorijā.

1993. gada 17. aprīlī Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu, valdību, konstitucionālo tiesu un vietējās pašvaldības. Valstī tika ieviesta tieša prezidenta vara un arī komandantstunda.

No 1994. gada decembra līdz pat savai nāvei vadīja bruņoto cīņu pret Krievijas intervenci Čečenijas republikā (Pirmais Čečenijas karš).

Jau kopš Pirmā Čečenijas kara sākuma Krievijas specdienesti aktīvi meklēja iespējas nogalināt Džoharu Dudajevu. Pret viņu tika vērsti trīs neveiksmīgi atentāta mēģinājumi, tomēr 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātām nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.