Pabeidz PSRS karaspēka izvešanu no PSRS okupētās Afganistānas. 1979.g. lielvalstu iedegtais konflikts turpinās joprojām

Afganistānas karā, kas ilga no 1979. līdz 1989.gadam, no okupētās Latvijas PSRS armijas rindās tika iesaistīti 3640 karavīru.

No tiem dzīvību zaudēja 63 cilvēki, viens pazuda bez vēsts, bet 177 karavīri ievainojumu dēļ kļuva invalīdi.

***

1978. gada 27. aprīlī (1357. gada saura mēneša 7. dienā) notika militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas virsnieku grupa ( „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā).

Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku.

Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. 

Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri.

9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā.

1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts.

Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā.

1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem. Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins.

Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mira "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tika ieslodzīti cietumā.

1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludināja vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem„, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.

1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, kurā šāda palīdzība bija paredzēta).

Sākās t.s. Afganistānas karš. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu.

Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi.

Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem - kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā. Valstī varu pārņēma talibi- radikāli islāmisti, kuri ierobežoja elementāras cilvēku brīvības un tiesības; valsts grima arvien dziļākā nabadzībā un neapmierinātība auga.

2001. gada 11. septembrī, ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem īstenoja militāru iebrukumu Afganistānā - dažās nedēļās ASV vadītā koalīcija strauji sagrāva emirāta armiju un okupēja teritoriju. Taleban valdība tika gāzta, tās dzīvi palikušie locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taleban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts - galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, - un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās ari mūsu dienās.

2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) - vistautas Lojadžirgā 2002. gadā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu.

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, ASV un NATO miera uzturētāji (t.sk. arī Latvijas kareivji) turpināja atrasties Afganistānā, apkarojot valdības pretiniekus līdz pat 2021. gadam. ASV, izvedot karaspēku no Afganistānas, vara tika gāzta burtiski dažu dienu laikā un pie varas atgriezās musulmaņu radikāļu (Taleban) spēki.