Sākās 1. Čečenijas karš

Krievijas Impērija Čečeniju okupēja 1860. gadā, pēc sīvām cīņām ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmais Čečenijas karš bija militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un Čečeniju no 1994. gada decembra līdz 1996. gada augustam, kura laikā jau kārtējo reizi Krievija neveiksmīgi mēģināja bruņotā ceļā pakļaut Maskavas kontrolei de facto neatkarīgo Ičkērijas republiku. 

1991. gada nogalē jaunievēlētais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs, balstoties uz tautu pašnoeteikšanās tiesībām un, lai atbrīvotos no krievu kolonizatoriem, pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas. Čečenijas de facto neatkarības gados republiku pameta vairāki tūkstoši nečečenu iedzīvotāju (pārsvarā krievi, ukraiņi un armēņi). No daļas repatriantu tika saņemtas ziņas par pret nečečenu iedzīvotājiem vērstu diskrimināciju (arī vardarbību) Čečenijā.

1992. gada martā opozīcija izdarīja neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu.

http://www.rferl.org/media/video/russia-chechnya-aslan/26727430.html

1994. gada novembrī opozīcijas spēki ar Krievijas atbalstu mēģināja iebrukt Groznijā un gāzt prezidentu Dudajevu. Kad tas neizdevās, 11. decembrī krievi sāka plašāka mēroga uzbrukumu.

Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās 1994. gada nogalē, no decembra līdz 1995. gada martam, karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par Grozniju, kurā uzvaru guva Krievijas bruņotie spēki. Pilsēta faktiski pārvērtās drupās. Turpmākajā kara gaitā Krievijas bruņotie spēki ieguva kontroli par republikas līdzenumu rajoniem un centās izplest to arī pār kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais partizānu karš, ceļu mīnēšana, kā arī reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki.

Tomēr Groznija un līdzenumu reģioni palika krievu karaspēka kontrolē.

1995. gada jūnijā lauku komandieris Šamils Basajevs ar bruņotām vienībām iebruka Stavropoles novada pilsētā Budjonovskā un sagūstīja no 1500 līdz 2000 civiliedzīvotāju, paturot tos pilsētas slimnīcā (vairums ķīlnieku bija slimnīcas pacienti un darbinieki).

Slimnīcas sagrābšanas laikā un, vēlāk, neveiksmīgajos Krievijas speciālo vienību triecienuzbrukumos tika nogalināti kopumā no 100 līdz 200 cilvēku. Teroristi pieprasīja pārtraukt karu Čečenijā. Pēc triecienuzbrukumiem notika Basajeva un Krievijas premjerministra V. Černomirdina telefoniskās pārrunas, kuru rezultātā lielākā daļa dzīvi palikušo ķīlnieku tika atbrīvoti, bet teroristi 123 ķīlnieku aizsegā devās uz Čečenijas kalnu rajonu (Vedenas ciema apkārtnē, kas ir nozīmīga vieta čečenu separātisma vēsturē un Basajeva dzimtene).

Čečenijas galvenais muftijs Ahmads Kadirovs pasludināja cīņu ar Krievijas karaspēku par džihādu (reliģiskais karš islamā). 

Konfliktam ieilgstot, krievu bruņotie spēki tika demoralizēti,sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu (1996. g. jūlijā notika Krievijas prezidenta vēlēšanās).

1996. gada janvārī čečenu kaujinieki iebruka kaimiņu autonomās republikas Dagestānas pilsētā Kizļarā, sākotnēji mēģinot ieņemt Krievijas karabāzi, bet tad – dzemdību namu, atkal saņemot ķīlniekus.

 Arī pēc separatiskās Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanas gaisa spēku operācijā 1996. gada 21. aprīlī čečenu karadarbība neapsīka.

1996. gada 27.–28. maijā Maskavā tika panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu.

1996. g. augustā čečenu kaujinieki negaidīti ieņēma Grozniju, Gudermesu un Argunu (operācija "Džihāda" jeb operācija "Nulle").

 Pēc Krievijas Prezidenta Borisa Jeļcina lēmuma 1996. gada 31. augustā tika parakstīta Hasavjurtas vienošanās par pamieru, kas darīja galu Pirmajam Čečenijas karam. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību de facto; saskaņā ar vienošanos turpmākas diskusijas par Čečenijas statusu tika atliktas līdz 2001. gada 31. decembrim.

Arī pēc oficiālās karadarbības izbeigšanas stāvoklis Čečenijā vēl bija tālu no miera. Ekonomika bija sagrauta un bija maz iespēju to atjaunot. Uzplauka organizētā noziedzība. Vadošās aprindas sašķēlās mērenākos nacionālistos un radikālajos islāmistos (Š. Basajevs u. c.). Ar laiku arī prezidents Aslans Mashadovs pieslējās islāmistiem.

1999. gada 3. februārī viņš pasludināja Čečenijā "pilnvērtīgu šariata pārvaldi".

Čečenu kaujinieku avoti lēš Krievijas militāros upurus skaitā līdz 80 000. Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi. Krievijas Bruņoto spēku dati liecinot par 17 391 cilvēku upuriem (iespējams, kopā ar karagūstekņiem);paši separātisti min 2870 vai 3800 upurus. 

Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000–40 000 (Krievijas oficiālie dati, balstoties uz tiesībsargu datiem) līdz 100 000 (separātistu dati).

Pēc 2. Čečenijas kara, republika pilnībā zaudēja savu neatkarību, taču izveidotās attiecības ar Krieviju vairāk atgādina "vasaļa attiecības", turklāt "nodevas" subsīdiju veidā par nodarītajiem zaudējumiem Krievija maksā Čečenijai, ne otrādi. Rezultātā, daudzas apdzīvotās vietas, tai skaitā Groznija ir uzbūvētas no jauna. Iedzīvotāju skaits strauji pieaug,- pēc 2. Čečenijas kara 2002.g. - 2010. g. čečenu skaits pieaudzis par 17%, sasniedzot 1,2 miljonus un veido vairāk kā 96% republikas nacionālā sastāva, savukārt, krievu kolonistu skaits - samazinājies par 40% (Čečenijā šobrīd ir mazāk par 24,000 krievu). Lai gan republika tiek pārvaldīta ar autokrātiskām metodēm, pārvaldītājs ir čečens. Milzīgo Krievijas subsīdiju un augstās dzimstības dēļ, Čečenijai ir izdevies izveidot spēcīgus militāros spēkus, kurus šobrīd Krievija izmanto dažādās apšaubāmās operācijās ārzemēs, taču vienlaikus nostiprina to kaujas prasmes un papildus apbruņo. Par spīti milzīgajiem upuriem, kurus Krievija radīja pēdējos 2 karos un par spīti autokrātiskai pārvaldei, visticamāk, Čečenija būs viena no pirmajām valstīm, kura kļūs neatkarīga no Krievijas okupācijas, tiklīdz pēdējā pārtrauks maksāt subsīdijas.