Lenarts Meri

Lenarts Meri (igauņu: Lennart Meri, dzimis 1929. gada 29. martā Tallinā, Igaunijā, miris 2006. gada 14. martā, Tallinā, Igaunijā) bija igauņu rakstnieks, kinorežisors un valstsvīrs, kurš bija Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001. gadam.

Miris 2006. gada 14. martā Tallinā pēc ilgstošas slimības.

2009. gadā izdevniecība Lauku Avīze izdevusi Lenarta Meri dēla Marta Meri sastādītu interviju un runu grāmatu "Politiskais testaments".

“Ja kāds būtu cienīgs un spējīgs vadīt Igauniju, tad tas ir Lennarts Meri,” to 1985. gadā, pirmo reizi klātienē tiekoties ar kalsno savas tautas patriotu, secināja Tomass Hendriks Ilvess – aktīvs Igaunijas politiskās dzīves spēlētājs un Eiroparlamenta deputāts.”Es būšu godīgs – cilvēkus vērtēju vienādi, bet Lennartu vērtēju augstāk. Viņš bija mana autoritāte – kā Mozus figūra,” saka T. Ilvess.

“Viņa nāve man ir kā otrā tēva zaudēšana,” stāsta Lennarta Meri draugs un domubiedrs Pols Goubls. Viņš L. Meri iepazina Kopenhāgenā jau kā ārlietu ministru. Esot ASV Ārlietu ministrijas padomnieks Baltijas jautājumos, P. Goubls ar L. Meri tikās bieži – gan Tallinā, gan Vašingtonā.”Viņa dēļ es pārvācos dzīvot uz Igauniju. Mēs pavadījām simtiem stundu sarunās par dzīvi, politiku un literatūru. Tagad, kad viņa vairs nav, man ir iestājusies tāda kā neliela identitātes krīze,” saka tagadējais Audentes universitātes Starptautisko attiecību departamenta vicedekāns P. Goubls, kurš bijušā prezidenta roku turēja viņa pēdējos dzīves mirkļos.

Šķiet, ka L. Meri lēnās, bet pārdomātās kustības ir bijušas par ieganstu latviešu stereotipam par ziemeļu kaimiņu lēnīgumu. Viņš vienmēr runāja lēni un ar garām pauzēm. Brīdī, kad cilvēki no viņa sagaidīja nopietnu spriedumu, viņš izmeta pa kādam jokam. Prezidentūras laikā viņa popularitātes reitingi turējās nemainīgi augsti, jo, lai arī pārāk neiedziļinājās iekšpolitikas jautājumos, L. Meri savas mazās valsts vārdu ārzemēs sludināja pie katras izdevības. Varētu būt, ka igauņu tautas garīgais pacēlums, kas sākās L. Meri prezidentūras laikā, tagad ir pārvērties par mazu”skatīšanās no augšas” tendenci dienvidu kaimiņu virzienā, nenoliedz. P. Goubls.

Arī dzejnieks un tulkotājs no igauņu valodas Guntars Godiņš apbrīno L. Meri personību.”L. Meri piemita unikāls stils. Viņš bija stilīgs. Gan kā rakstnieks, gan kā politiķis.” G.Godiņš tulkojis anekdošu krājumu par bijušo prezidentu. Tie ir reāli notikumi no viņa aktīvās karjeras.”Viens no slavenākajiem gadījumiem,” atceras P. Goubls,”bija tad, kad L. Meri kā ārlietu ministrs viesojās pie ASV prezidenta Buša vecākā. Senatoriem klātesot, L. Meri uz prezidenta globusa parādīja vietu, kur abiem vajadzētu doties pamakšķerēt. Visi bija šokā, tikai ne ASV prezidents. Pēc sešiem mēnešiem, kad L. Meri atgriezās Vašingtonā, prezidents sveiciena vietā palūdza atgādināt brašajam igaunim par vietu, kur abi varētu pamakšķerēt. L. Meri no kabatas izvilka pildspalvu un uz globusa ievilka treknu krustu.”

G. Godiņš atceras, kad L. Meri starptautiskā preses konferencē katram žurnālistam atbildējis viņa dzimtajā valodā. Kad jautājumi beidzās, skanēja vien aplausi.”Viņš spēja atbrīvot jebkuru žurnālistu vai arī atbrīvoties no viņa. Jā, daudz bija arī tādu gadījumu.”

“Daudzi var teikt, ka viņš bija cilvēks ar lielu humora izjūtu, taču svarīgākais ir tas, ka viņam bija vīzija par valsts attīstību,” T. Ilvess atceras laiku, kad L. Meri viņam lūdza kļūt par vēstnieku ASV, bet pēc tam - par ārlietu ministru.”Mums allaž ir bijušas intelektuālas cīņas, taču lielās lietās mums viedoklis vienmēr ir saskanējis.” T. Ilvess kā spilgtāko politisko vienprātību atceras diskusiju par valsts drošību starptautiskā kontekstā. Viņiem abiem bija viedoklis, ka tikpat svarīgu vai pat svarīgāku lomu valsts drošībā paralēli NATO spēlēs Eiropas Savienība.”Tas bija ļoti apzināts ceļš, kuru L. Meri gāja,” saka T.Ilvess.

L. Meri atstātais garīgais mantojums nav novērtējams nevienā valūtā. Vairums igauņu diplomāti sarunās ar presi atzīmē, ka tik intelektuāli piesātināta personība uz pašreizējās politiskās un sabiedriskās dzīves skatuves vēl nav novērota.”Sāp nevis sirds, bet dvēsele,” atvadoties no bijušā prezidenta, raksta pazīstamais igauņu rakstnieks Jāns Kross.

Avots: wikipedia, delfi