Vaclāvs Havels

Čehu rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs. Domātājs un politiķis, disidents un cilvēktiesību aizstāvis, ilggadējs Čehijas prezidents, augstākās valsts amatpersonas rangā oficiāli pārstāvējis četras republikas. “Hartas 77” parakstītājs un viens no tās galvenajiem iniciatoriem, 1989. gada “samta” revolūcijas vadītājs. Viens no jaunāko laiku ietekmīgākajiem Austrumeiropas intelektuālajiem līderiem un pārmaiņu simboliem. Havela sabiedriskā un politiskā darbība pēdējos gadu desmitos ir aizēnojusi viņam ne mazāk svarīgo dramaturga un esejista slavu.

Dzimis 1936. gada 5. oktobrī Prāgā, sabiedrībā pazīstamā inteliģentā senas bagātu uzņēmēju dzimtas pēcteču ģimenē, kas cieši saistīta ar Čehoslovākijas politiskajiem un kultūras notikumiem starpkaru periodā. Havela vēctēvs uzcēla slaveno Lucernas pili, bet krusttēvs – nodibināja “Barrandov” kinostudiju. Ģimenes saišu dēļ Havelam komunistiskā režīma laikā netika atļauts studēt augskolā.

1951. gadā viņš pabeidza skolu, pēc tam iestājās darbā par ķīmijas laborantu un līdz 1954. gadam pa vakariem pabeidza vidusskolu. Politisku iemeslu dēļ viņu nepielaida arī pie humanitāro zinātņu studijām; Havels iestājās Čehijas Tehniskās universitātes ekonomikas fakultātē, bet pēc pāris gadiem studijas pameta.

Piecpadsmit gadu vecumā Vāclavs Havels sāka interesēties par dzeju. Kopā ar vēlāko kinorežisoru Milošu Formanu viņš apmeklēja dzejnieku Jaroslavu Seifertu, un Havels deva viņam lasīt avus pirmos tekstus. Havelu ļoti iespaidoja arī Kafka, kaut gan Čehijā tika darīts viss, lai ar viņa darbiem neviens neiepazītos.

No 1957.-1959. gadam Havels dienēja Čehoslovākijas armijā.

 Pirmais Havela dzejoļu krājums “Trīsas” (Záchvěvy) divās daļās iznāca 1954. gadā, 1955. seko nākamais ar nosaukumu “Pirmie pieraksti” (První úpisy), un vēl gadu vēlāk sekoja „Telpas un laiki” (Prostory a časy) un vēl viens dzejoļu cikls atsevišķā krājumā. Pēc karadienesta Havels sāka strādāt par skatuves strādnieku teātrī “ABC” (Divadlo ABC), bet 1960. gadā viņš atrada darbu slavenajā ”Teātrī uz balustrādēm”  (Divadlo na Zábradlí) un drīz kļuva arī par pastāvīgu tur iestudēto dramaturgu. Sešdesmito sākumā Havels pievēršas dramaturģijai: sarakstot lugu “Motomorphosis”, kam seko “Ģimenes vakars” (Rodinný večer).

Tajā laikā Havels bija pievienojies 1940. gados aktīvajai un Havela jaunībā aizvien ietekmīgajai radošajai čehu modernistu un avangardistu apvienībai “Grupa 42” (Skupina 42), kā arī debitējis un ticis pamanīts nozīmīgajā literatūras izdevumā  Květen.

 1964. gadā Havels pēc astoņu gadu draudzēšanās apprecējās ar Olgu Šplihalovu (1933.-1996.); viņi nopirka lauku māju netālu no Polijas robežas un pārvācās uz turieni. 

 Kļūstot pazīstamākam, Havelam izdevās iestāties Mūzikas mākslu akadēmijas fakultātē neklātienes studijām, ko viņš pabeidza 1967. gadā.

 Sešdesmitie gadi Havela dzīvē visciešāk saistīti ar teātri: sākotnēji arDivadlo Na Zábradlí, kam tika sarakstītas un kur izrādītas vairākas viņa lugas, tostarp “Dārza svētki” (Zahradní slavnost, 1963) – satīra par birokrātisko rutīnu; darbam bija sava loma sešdesmito gadu sabiedriskā nemiera saasināšanā pirms 1968. gada. Laikā līdz tam Havels sarakstīja pāris citu lugu:  “Memorands” (Vyrozumění, 1965) un “Pieaugošas koncentrēšanās grūtības” (1968). Savās lugās Havels varoņus padara smieklīgus un nostāda nožēlojamās situācijās. Lugā “Memorands” viņš raksta par mākslīgu valodu, kas izveidota ar mērķi ieviest lielāku precizitāti komunikācijā – absurdie mēģinājumi noved varoņus pie pilnīgas cilvēcisko attiecību sagrāves. Šo tēmu Havels turpina lugā “Pieaugošas koncentrēšanās grūtības”, pievienojot ikdienišķajiem dialogiem arī vēl modē nākušo socioloģijas terminoloģiju. 1968. gadā tapušas lugas “Tauriņš uz antenas” (Motýl na anténě ) un “Sargeņģelis” (Strážný anděl ), 1971. gadā  luga “Konspiratori” (Spiklenci). Pēc Prāgas pavasara, 1970. gados, Havels sarakstīja vairākus viencēlienus: “Audience”, “Privāts viedoklis” un “Protests” (visi 1978), un visos varonis bija dramaturgs, kas nonācis konfliktā ar varas iestādēm. Vairums no tā laika lugām (“Audience”, “Protests”, “Kļūda”) stāsta par rakstnieku Ferdinandu Vanēku, kam jāsaskaras ar čehu tālaika dzīves absurdo realitāti.  

No 1965. gadā Havels strādāja mēnešrakstā Tvář, kļūdams par šī neatkarīgi, nemarksistiski domājošās jaunatnes žurnāla idejisko seju. Žurnāls drīz vien nonāca konfliktā ar Rakstnieku savienību. Vāclavs Klauss, tagadējais Čehijas Republikas prezidents, izdevumam rakstīja par ekonomikas jautājumiem. Žurnāls pārstāja iznākt 1969. gadā; tajā pašā gadā Havelam tika atņemta pase, jo viņa sarakstītie darbi tika atzīti par varai kaitējošiem.  Pēc Prāgas pavasara, septiņdesmitajos gados, Havels nostājās pret tā saukto „normalizācijas” politiku un no tās izrietošajām represijām, kas pūlējās pagriezt atpakaļ visu 1968. gadā panākto.

1975. gadā Havels uzrakstīja atklātu vēstuli prezidentam Husakam, kurā brīdināja par pieaugošu nemieru Čehoslovākijas sabiedrībā. Lai arī vēstule neraisīja tiešu prezidenta reakciju, tās kopija ceļoja no rokas rokā un cēla protesta garu sabiedrībā. Havels bija viens no cilvēktiesību organizācijas „Harta 77” veidotājiem un tās pirmais runasvīrs. „Hartas 77” manifests ir dokuments, kas ierakstīts Centrāleiropas un Austrumeiropas tautu kopīgās cīņas pret totalitārismu vēstures hrestomātijās. Šo čehoslovāku manifestu parakstījuši dažādi cilvēki – no disidentiem līdz savulaik pārliecinātiem marksistiem.„Harta 77” kļuva par platformu jaundzimušās opozīcijas plāniem. Havels bija arī viens no cilvēktiesību organizācijas – Komitejas Netaisni vajāto aizsardzībai (Výbor na obranu nespravedlivě stíhaných – VONS) dibinātājiem. Uzskatu dēļ Havels ir trīs reizes bijis ieslodzīts un kopumā apcietinājumā pavadījis gandrīz piecus gadus; arests 1979.gadā paredzēja četrarpus gadu ieslodzījumu par valsts apvērsuma mēģinājumu, taču 1983. gadā slimības dēļ Havelu priekšlaicīgi atbrīvoja. Kā četrarpus gadu ilgā cietumsoda alternatīvu Havelam piedāvāja emigrācju, taču viņš izvēlējās ieslodzījumu. Ieslodzījuma laika piezīmes apkopo Havela “Vēstules Olgai”, kas ir pašlaik vienīgais latviešu valodā izdotais Vāclava Havela darbs. Čehoslovākijas varas iestādes bija aizliegušas publicēt jebkādus Havela tekstus, taču viņa manuskripti tika publicēti Rietumeiropā. 

Laikā no 1987. – 89. gadam Havels bija viens no samizdata avīzes Lidové Noviny redaktoriem un pastāvīgiem autoriem. Tajos gados tapušas arī vairākas lugas, eseju un rakstu apkopojumi: „Dzīvojot patiesībā” (Living in Truth, 1986), „Izjaucot mieru” (Disturbing the Peace, 1991), „Atklātas vēstules” (Open Letters, 1991), „Vasaras meditācijas” (Summer Meditations, 1992/93), „Uz pilsonisku sabiedrību” (Towards a Civil Society,1994), „Neiespējamības māksla” (The Art of the Impossible, 1998), un pašlaik pēdējais darbs: „Līdz pilij un atpakaļ” (To the Castle and Back,2007). 1980. gados Havela dramaturga dzīvē sākās jauns posms. Viņš sāka lugās apcerēt identitātes problēmas, kā arī filosofiskus morāles jautājumus; tādiem pieskaras luga “Kārdināšana” (Pokoušení, 1986), kurā autors no mūsdienu pozīcijām atskatās uz Faustu. Lugā “Largo desolatio” (1985) varonis, arī rakstnieks, sāk nogurt no sloga, ko viņam uzliek ienaidnieki un draugi – varonis vairs neparādās tikai un vienīgi kā “disidents”. 

Esejās Havels attīstīja demokrātiskās un liberālās idejas. Atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem-disidentiem, Havelam nebija ilūziju par „komunismu ar cilvēcīgu seju” vai iespējām režīmu demokratizēt. Tajā pašā laikā viņš nosodīja Rietumu civilizācijas patērnieciskumu. Vāclavs Havels, tāpat kā krievu nobelists, disidents Aleksandrs Solžeņicins, uzsver indivīda morāles un atbildības atdzimšanu, kas vienīgā var nest pārmaiņas, un nebaidās lietot tādus vārdus kā “sirdsapziņa” un “patiesība”. Astoņdesmitajos gados Havels kļuva par Čehoslovākijas cilvēktiesību kustības neoficiālo līderi.

1989. gada novembrī pēc apspiestajām demonstrācijām Prāgas centrā  izveidojās opozīcijas grupu apvienība – Pilsoņu forums; kopš tā dibināšanas brīža Havels kļuva par organizācijas vadītāju.

Čehoslovākijas Nacionālā asambleja 1989. gada 29. decembrī ievēlēja Vāclavu Havelu par Čehu un  Slovāku Federatīvās Republikas prezidentu; inaugurācijas runā Havels apsolīja sarīkot Čehoslovākijā brīvas vēlēšanas, un solījums tika piepildīts 1990. gada vasarā, kad notika vēlēšanas, kurās viņu otro reizi ievēlēja par prezidentu.  Havela otrās prezidentūras laikā palielinājās plaisa abu apvienoto valstu politiskās varas pārstāvju starpā. To rezultātā nākamajās prezidenta vēlēšanās

1992. gadā Havela kandidatūra nesavāca pietiekamu daudzumu balsu. Pēc Čehoslovākijas likumiem, viņam bija iespēja būt prezidenta amatā vēl kādu laiku, un šis periods ilga līdz 20. jūlijam, kad, vadoties pēc godaprāta un pārliecības attiecībā pret Republiku, Havels atsacījās no prezidentūras. Atstājis amatu, Havels uz brīdi aizgāja no sabiedriskās dzīves.

1992. gada novembra vidū, kad neatkarīgas Čehijas Republikas pamati bija nostiprināti, Havels vēlreiz pieteica savu kandidatūru; tā tika apstiprināta, un 1993. gada 26. janvārī Deputātu palāta ievēlēja Vāclavu Havelu par pirmo neatkarīgās Čehijas Republikas prezidentu, un prezidentūra turpinājās arī pēc nākamajām vēlēšanām 1998. gadā. 

Pēc Olgas nāves un paša grūtas slimības Havels apprecējās otrreiz – ar draudzeni, aktrisi Dagmāru Veskrnovu. 

Havelam kā rakstniekam un valstvīram raksturīga pārdomāta, kaut brīžam skarba retorika. “Mēs dzīvojam inficētas morāles vidē,” viņš teica kādā Jaungada uzrunā, „Mēs saslimām ar šo slimību tādēļ, ka bijām pieraduši runāt vienu un darīt citu.”

2008. gada novembrī viņš intervijā avīzei Corriere della Sera paziņoja, ka Krievija cenšas ievilkt savas ietekmes sfērā kaimiņu valstis Eiropā. Pēdējos varas gados Havels kā aizvien strādāja pie veselīgas demokrātijas veicināšanas valstī; viņš saņēma dažādu kreisi noskaņoto grupu nopēlumu, kā arī neizpratni no kolēģu-opozicionāru puses; tā Vāclavs Klauss, tagadējais Čehijas Republikas prezidents, premjers no 1992. līdz  1997. gadam, pārmeta Havelam nerēķināšanos ar valsts drošību, kad Havels uzaicināja Prezidenta pilī viesoties vajāto rakstnieku Salmanu Rušdi. 

Prezidenta amatu Havels atstāja 2003. gada februārī, un kopš tā laika viņš velta uzmanību un darbu cilvēktiesību jautājumiem, galvenokārt Kubā, Baltkrievijā un Birmā. Havels neslēpj, ka priecājas atlicināt laiku arī literāriem darbiem; starp tiem minams jaunākās lugas „Aiziešana“  (2007) – ar Šekspīra „Karaļa Līra“ un Čehova „Ķiršu dārza“ motīviem – iestudējums divos Prāgas teātros. 

Dagmāras un Vāclava Havelu nodibinātais fonds „Vize 97“ nodarbojas ar humānās palīdzības, veselības jomas un izglītības projektiem. Vāclavs Havels ir saņēmis daudzus nozīmīgus apbalvojumus: Vācijas Nopelnu krustu (2000), Zviedrijas Olafa Palmes prēmiju (1990), Nīderlandes Roterdamas Erasma prēmiju (1986), Gandija Miera balvu (2003); viņš ticis arī inaugurēts par Amnesty International Sirdsapziņas ordeņa kavalieri par darbu cilvēktiesību jomā. Havels ir vairāku universitāšu goda doktors un saņēmis daudzu valstu augstākos apbalvojumus. Vairākkārt bijis izvirzīts Nobela prēmijai.

Avots: www.satori.lv, radio "Brīvā Eiropa"