Georgijs Dimitrovs

Georgijs Dimitrovs Mihailovs (bulgāru: Георги Димитров Михайлов, krievu: Георгий Михайлович Димитров; dzimis 1882. gada 18. jūnijā, miris 1949. gada 2. jūlijā) bija bulgāru komunists, Bulgārijas un starptautiskās komunistiskās kustības darbinieks.

Paši bulgāri viņu sauca par "Bulgāru Ļeņinu".

1919. gadā Georgijs Dimitrovs bija viens no Bulgārijas Komunistiskās partijas dibinātājiem. Pēc 1923. gada Bulgārijas komunistiskā puča sagrāves bija spiests dzīvot ārzemēs.

No 1929. gada kā Kominternes Centrāleiropas nodaļas vadītājs darbojās Berlīnē un tiek klasificēts kā Kominternes spiegs.

Pēc 1933. gada 27. februāra Reihstāga dedzināšanas tika tiesāts prāvā Leipcigā un attaisnots. Dimitrova aizstāvēšanās runas prāvas gaitā, tai skaitā tieši oponējot Gēringam, padarīja viņu par slavenību. Pēc prāvas pārceļoties uz PSRS, no 1935. līdz 1943. gadam bija Kominternes ģenerālsekretārs.

1945. gadā pārcēlās uz Bulgāriju un no 1946. līdz 1949. gadam bija Bulgārijas valdības vadītājs.

Maskavai nepatika viņa tuvināšanās ar Brozu Tito, mēģinot izveidot kopīgu valsti, taču abi komunisti nespēja vienoties Maķedonijas jautājumā. Tito gribēja piešķirt nacionālu autonomiju, DImitrovs maķedoniešus uzskatīja par bulgāriem.

1949.gadā ieradās Piemaskavā - Barvihā, lai ārstētos. Viņš cieta no slimas prostatas, aknu cirozes. Jau pēc pāris nedēļām viņa veselības stāvoklis pasliktinājās un mira no asas sirds nepietiekamības.
Pēc nāves tika iebalzamēts un Sofijas centrā ievietots īpašā Mauzolejā. 

Pēc 1990.gada tuvinieki vienojās ar jauno varu un Dimitrovs no Mauzoleja tika pienācīgi apglabāts kapos.