Es baidos - itāļu režisora Damiano Damiani krimināldrāma

I'm Afraid (itāļu: Io ho paura) ir 1977. gada krimināldrāma, kuras režisors ir itāļu kinorežisors Damiano Damiani. 
Itāļu kino neoreālisma kinoparaugs un klasika.

Filma "Es baidos" tās asiņaino un cietsirdības ainu dēļ padomju kinoteātros tika izlaista melnbaltā versijā. Bet pats galvenais - filmai tika sagatavots īpašs piefilmēts apmēram 5 minūšu garš ievads. Pētot PSRS kinovēsturi, neatradu nevienu citu gadījumu, kad būtu tā atsevišķi uzrunāts skatītājs. Protams, komentārs bija ar politisku ievirzi, kā pie viņiem kapitālismā slikti, bet vienlaikus brīdinājums, kas notiek, kad valsts vara saaug ar noziedzīgo pasauli. Bezprecedenta gadījums. Šajā priekšvārdā slavenais politisko notikumu autoritāte un guru, Centrālās Tv komentētājs Aleksandrs Kaverzņevs, uzrunājot skatītājus, skaidroja filmas politisko kontekstu, īpaši uzsverot itāļu mafijas visvarenību, tās caurstrāvojošo ietekmi uz visām dzīves jomām.

Viņš skaidroja, ka Itālijā tobrīd bija izveidjusies situācija, ka jebkurš cilvēks, sastopoties ar nelikumībām, ierēdniecības un politisko patvaļu, aiz kuras stāvēja itāļu mafija ar savām visur aizsniedzošajām rokām, nokļūst pilnīgi bezcerīgi bezpalīdzīgā izolētā stāvoklī - nav, kur meklēt palīdzību vai aizsardzību, nav kam sūdzēties, neviens nevar palīdzēt. Paliek tikai un vienīgi bailes par sevi un savu tuvinieku drošību un dzīvību. Šis priekšvārds, nenoliedzami, pirmām kārtām ideoloģiski demonstrēja un uzsvēra Rietumu sabiedrības bailes un bezspēcību organizētās noziedzīgās priekšā. Tolaik joprojām PSRS šāda kriminālā realitāte oficiāli tika uzskatīta par neiespējamu. 

Brežņeva laika oficiālā nostāja organizēto noziedzību deklarēja, kā pūstošo Rietumu parādību un “kapitālistiskās sabiedrības slimību”, kurai PSRS, pateicoties sociālisma sistēmai un likumdošanai, neesot nekādu priekšnoteikumu, lai varētu pastāvēt. Tas bija laiks, kad pārmaiņas sabiedrībā sāka virmot arī PSRS. Arvien vairāk sabiedrība saprata un vairs nebija noslēpjams, ka patiesībā pastāv labi organizēti, ar valsts politisko nomenklatūru un tiesībsargājošajām iestādēm saauguši noziedzīgi grupējumi, ēnu bizness, nelegāli rūpali, pagrīdes rūpniecības uzņēmumi, korupcijas un mafijas struktūras.

Pēc Brežņeva, īpaši ar Jurija Andropova nākšanu pie varas, par šo tēmu arvien aktīvāk sāka runāt arī oficiālie varas rupori. Plašsaziņas līdzekļos parādījās atmaskojoši materiāli, sabiedrība uzzināja par organizētās noziedzības milzīgajiem apmēriem, tostarp, par tā saukto “padomju mafiju”, kas pastāvēja padomju un partijas nomenklatūras augstāko struktūru aizsegā. Daudz tika runāts par atklātiem korupcijas skandāliem Uzbekistānā, Kazahstānā, Krasnodaras apgabalā, Ļeņingradā un Maskavā, to arī atzīstot, ka tā vai citādi -  "visi ceļi ved uz Kremli".

Tādas filmas kā "Es baidos" uz padomju kino ekrāniem bija kā brīdinājums, ar ko padomju sabiedrība arvien vairāk sāka sastapties savā ikdienā.

Sižets

Pēc kārtējās apšaudes parasts policijas seržants Ludoviko Graciano nolemj pamest policiju. Drīz vien, padevies sava komisāra pārliecināšanai, viņš tomēr piekrīt palikt, mainot savu iepriekšējo darbu pret mierīgāku un drošāku – apsargājot gados vecu tiesnesi vārdā Kančeda. Taču izvēle bija droša tikai no pirmā acu uzmetiena, jo pēc kāda laika, izmeklējot “parasto” noliktavas slepkavību ostā, Ludoviko, sekojot līdzi Kančedai, nonāk pie skumja secinājuma: terora akti valstī ir cieši saistīti ar cilvēkiem no augstākajiem varas ešeloniem. Kad Kančeda kļūst par slepkavības upuri, Ludoviko saprot, ka viņi drīz var nākt arī pēc viņa.

Lomās

Džans Marija Volonte - Ludoviko Graciāno
Erlands Džozefsons kā tiesnesis Kančedda
Mario Adorfs kā tiesnesis Mozers
Andželika Ipolito - Glorija
Bruno Koracari komisāra La Rosa amatā
Džordžo Cerioni par galveno komisāru Masēriju
Laura de Marki - Elza Meroni
Paolo Malko - Kaligari
Rafaels di Mario pulkveža Ruisa lomā

Pirmizrāde dažādās valstīs:

• Itālija - 1977. gada 6. oktobris
• Francija - 1978. gada 17. maijs
• Somija - 1978. gada 29. jūlijs
• Norvēģija - 1978. gada 5. septembris
• Zviedrija - 1978. gada 11. septembris
• Ungārija – 1980. gada 10. jūlijs
• Portugāle - 1980. gada 7. novembris
• PSRS – 1981. gada jūlijs