Vija Beinerte: Kad prasība pēc iecietības kļūst par neiecietības paraugstundu

Tiem, kas vēl nezina. Pagājušā gada decembrī Dž. K. Roulinga publiski pauda atbalstu Maijai Forsteterei, nodokļu speciālistei, kas tika atlaista no darba par tvītu, kurā bija pieļāvusi domu, ka dzimums ir bioloģiski noteikts un to aizstāv likums. Forsteterei tika inkriminēta transfobija, un nodarbinātības tribunāla tiesnesis Tailers lēma par labu viņas bijušajam darba devējam.

Jūnija sākumā Roulinga atkal nenocietās un sev raksturīgā stilā tviterī uzrakstīja ironisku komentāru zem publikācijas ar virsrakstu “Radīt līdztiesīgāku pēc-COVID-19 pasauli cilvēkiem, kam ir menstruācijas”, pēc kā nekavējoties tika iekļauta sociālo mediju melnajā sarakstā.

Bet uzrakstīja viņa, lūk, ko: “Cilvēki, kam ir menstruācijas. Esmu pārliecināta, ka šiem cilvēkiem kādreiz bija vārds. Palīdziet man kāds atcerēties! Sviete? Sīvele? Sievaite?”

Roulinga, protams, zināja, kādas kaislības plosās ap katru citādi domājošo jeb vienkārši domājošo. Taču nebija gaidījusi, ka viņas komentārs kļūs par iemelsu tik masīvai naida lavīnai.

Rakstniece tika apsūdzēta transfobijā. Ka viņa “burtiski nogalinot transpersonas ar savu naidu”. Ka viņa esot kuce, maita un vagīna, kuras grāmatas ir jāsadedzina, bet pati – jānogalina.

Jau vairāk nekā divus gadus Roulinga seko debatēm par tā saukto dženderu identitāti.

Jo ir radījusi ne tikai Hariju Poteru, bet ar pseidonīmu “Roberts Galbraits” arī izmeklētāju Kormoranu Straiku un viņa lielisko palīdzi Robinu, kas darbojas mūsdienu Londonā.

Lai izprastu 21. gadsimta sociālo un psiholoģisko ainavu, Roulinga ir tikusies ar transpersonām, lasījusi šim tematam veltītus blogus, rakstus un grāmatas.

Rakstniece ir labprātīgi atteikusies no miljardieres statusa, ziedojot milzu summas labdarībai. Viņas fonda uzmanības lokā ir sievietes un bērni, arī cietumnieces un seksuālas vardarbības upuri.

Turklāt Roulinga finansē klīniskus pētījumus par izkaisīto sklerozi – slimību, kas vīriešiem un sievietēm izpaužas ļoti atšķirīgi.

Tāpēc viņai ir svarīgi, lai juridiski netiktu noārdīts bioloģiskā dzimuma jēdziens, aizstājot to ar sociālas izvēles terminu “dženders”.

Jūnija beigās Roulinga uzrakstīja eseju, kur pamato, kāpēc nevēlas klusēt.

Kā rakstniece un kā sieviete, kas pati pārejas vecumā izjutusi nedrošību, kuru uzveikt palīdzējusi nevis medicīniska iejaukšanās, bet grāmatas un mūzika.

Pētījumi liecina, ka 60 līdz 90 procentos gadījumu pusaudžu svārstības dzimuma jautājumos atrisinās, viņiem pieaugot.

Un vēl daži fakti, kas satrauc Roulingu. Pirms 10 gadiem vairums cilvēku, kas vēlējās veikt dzimuma maiņas operāciju, bija vīrieši. Tagad samērs ir dramatiski mainījies.

Dzimuma maiņu alkstošu meiteņu skaits Apvienotajā Karalistē ir pieaudzis par 4400 procentiem, lielu daļu no tām veido pusaudzes, kas sirgst ar autismu.

Līdzīga situācija ir vērojama arī ASV. Bet psihiatrus, kas ar konkrētiem faktiem apgāž transaktīvistu galveno argumentu, ka pusaudži, kam netiks ļauts mainīt dzimumu, padarīs sev galu, apklusina un atlaiž no darba.

Vienlaikus arvien straujāk pieaug to personu skaists, kas nožēlo dzimuma maiņas operāciju un vēlas atgūt savu oriģinālo dzimumu.

Diemžēl auglība daudzos gadījumos ir neatgriezeniski zaudēta.

“Es vēlos, lai transsievietes justos droši. Bet vienlaikus es vēlos, lai droši justos arī meitenes un sievietes, kas tādas ir piedzimušas. Kad jūs atverat publisko tualešu un ģērbtuvju durvis ikvienam vīrietim, kas domājas vai jūtas esam sieviete – un džendera identitātes sertifikāti tagad tiek izsniegti arī bez dzimuma maiņas operācijas un hormonu terapijas –, jūs atverat durvis jebkuram vīrietim, kas vēlas ienākt. Tāda ir vienkāršā patiesība.”

Jā, transpersonu dzīvībām ir nozīme. Melnajām dzīvībām ir nozīme. Taču arī baltajām dzīvībām ir nozīme. Un heteroseksuālajām arī.

Tāpēc cilvēku tūkstoši, arī transpersonas, pauž Roulingai atbalstu un pateicas par drosmi. Jo kreiso liberāļu ideoloģisko manipulāciju uzkurinātā neiecietība rada bailes, kas nenāk par labu nevienam.

Milzīgs skaits sieviešu jūtas transpersonu agresīvo prasību iebiedētas.

Cerību vieš tas, ka tomēr ir sievietes, kas uzdrīkstas protestēt, un ka viņām līdzās ir krietni vīrieši un ir arī transpersonas, kas nav zaudējušas veselo saprātu.

Īstenībā viss, ko rakstniece vēlas, ir izpratne un iecietība arī pret heteroseksuālajām sievietēm, kas grib paust savu viedokli un tikt uzklausītas, nebaidoties no vajāšanām un izrēķināšanās.