Vija Beinerte - SAPNIS PAR LATVIJU
Ja es sāku sapņot par to, kāda es gribētu būt, – ka es gribētu būt pašaizliedzīga, drosmīga un arī lēnprātīga, ka es gribētu būt par saucēja balsi un miera nesēju –, tad es sirds satriektībā lūdzos, sacīdama: mīļais Tēvs, piedod! Piedod man manu nedrošību un kūtrību, piedod man raizēšanos! Darbojies tu manī, lai viss, ko es daru, ir sākts tavam vārdam par godu un veikts tuvākajam par kalpojumu tavā mīlestībā!
Es sāku ar grēku nožēlu, jo grēku nožēla ir pirmais solis ceļā pie Dieva, kas vienīgais zina, kā līko padarīt taisnu.
Bet vai ar tautu un valsti nav līdzīgi? Cilvēks ir nācis šinī pasaulē nevis iznīcīga, bet mūžīga mērķa labad. Nācis tālabad, lai atgrieztos no grēkiem, lai atdzimtu garā un patiesībā un ieietu mūžīgajā dzīvībā. Bet vai arī tauta nav nākusi mūžīga mērķa labad? Un vai gluži tāpat kā cilvēka, tā arī tautas dvēsele nevar būt slima, apjukusi un apmaldījusies?
Lūkas evaņģelijā ir tādi Kristus vārdi: “Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji?” – Un tad man ir jādomā par to, ka Latvijā reizēm vētra aplauž dažus tūkstošus koku, bet citviet pasaulē zemestrīce vai plūdi paņem tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mums uz galvas krīt krusa, bet Ukrainā un Izraēlā cilvēkiem uz galvas krīt raķetes. Ziloas tornis mūs pagaidām nav trāpījis. Bet vai tāpēc mums būtu iemesls cerēt, ka esam mazāk vainīgi? Es nezinu neviena fakta, kas man liktu tā domāt.
Pamostoties zem joprojām mierīgām Latvijas debesīm, man ir divi jautājumi: kā izpaužas mūsu pateicība Dievam par to, ka viņa žēlastība mūs saudzē vairāk nekā citus, un – vai mēs esam kaut soli spēruši ceļā uz atjēgšanos, kamēr mums vēl ir dota iespēja no malas novērot to, ko mēs jau sen esam pelnījuši paši?
*
Ja gribi uzzināt vairāk, seko saitei
https://www.aprinkis.lv/.../61368-vija-beinerte-sapnis...
P.S. Šī eseja ir tapusi, atsaucoties uz Latvijas Lūgšanu brokastu rīkotāju aicinājumu uzrakstīt savu sapni par Latviju.
