Laimas Žurginas filma "Kaza kāpa debesīs"

Raujoties pie varas, karojot ar konkurentiem vai mēģinot atrast sev vietu jaunāko laiku vēsturē, pēdējos gados, 30 gadus pēc Atmodas un Neatkarības atjaunošanas, nekrietni tiek diskreditētas tās paaudzes, kuras dzīvoja un strādāja padomju laikā. Nemaz  nerunājot par to, ka ne tie cilvēki ir darbojušies Atmodas laikā un vēl ne tie nobalsoja par Neatkarības atjaunošanu.

Jā, šīs paaudzes piedzīvoja visu, kas saistīts ar apsēsto ideju celt komunismu, tā fundamentu bruģējot ar miljoniem izpostītu ģimeņu, genocīdu pret tautām un totalitārismu visā tā baisumā. Taču, pēckara miera dzīves atjaunošana emocionāli skāra arī Padomju Savienībā dzīvojošos. Tas, kā tas tika īstenots, esot pie varas politiķiem, kuri prot dalīt un atņemt, bet ne vairot un ceļot, ir cits stāsts, kas vilkās 50 gadus sākot no šī pēckara perioda līdz absolūtai stagnācijai un loģiskam PSRS sabrukumam. Taču, nācijas radošais gars nekur nezuda. Cilvēki izdzīvoja. Un, iespējams, daudzas trūkstošās lietas apzināti meklējot un atrodot, tās spēja izgaršot daudz dziļāk un pamatīgāk. Filma pasaka daudz tieši un tikpat daudz starp rindām. Ikviena intervija filmā ir kā pērle, kā esence, kurā ir koncentrēti pateikts kaut kas ļoti svarīgs un būtisks. Iespējams, tā laika ļaudis spēs daudz pamatīgāk sadzirdēt līdz galam nepateikto, bet noteikti sadzirdamo.

Laimas Žurginas filma par "Kazas" laika cilvēkiem - oda paaudzei, kura dzīvoja, strādāja, mīlēja un radīja padomju laikā.... Paaudzes grupas portrets. 

Tas bija laiks, kuru nedrīkst un nevajag apgānīt. Publiski šai paaudzei uzspiests kolaborantu spiedogs, apzināti deformējot sapratni  par šī vārda patieso jēgu. Komformistus var atrast vienmēr un visur, taču tajā laikā tie līdzīgi gājputniem lidoja uz Maskavu, kā tagad - uz Briseli vai citur, kur par Latviju domā vismazāk. 

Tā paaudze saglabāja Latviju un latviešu valodu, tās kultūru. Ko ne vienmēr var teikt par pašreizējo paaudzi. Tai būs sevi vēl jāpierāda, lai arī varētu runāt par pēcatmodas fridrihsoniem, tabakām, kalniņiem, pauliem ... 

Filmā Imka  (Imants Kalniņš) precīzi norāda par tām ilgām un tiekšanos pēc iedomātiem, kaut kur tālu esošiem sapņiem. Šajā ziņā filma ārkārtīgi sasaucas ar krievu filmu "Stiļagi", kur beigās viens no galvenajiem varoņiem, kuram ietekmīgi vecāki ir organizējuši karjeru ar iespēju pabūt TUR, atgriežas no sapņu zemes Rietumos un sagrauj ilūziju un sapņu pili, pasakot - bet zini, pie viņiem šo stiļagu nemaz nav. 

Filmai ir perfekts ritms un interviju pasniegšanas forma, ko cauri filmai pastiprina Imkas 4.simfonija (par kuru lielākā daļa pat dzirdējusi nav). 60.gadu bitņiku un andergraunda paaudzei, kura pulcējās "Kazā", "Putnu dārzā", "Dieva ausī", "Skapī" un vēl kādās leģendārās vietās, noteikti ir stāsts par dzīvi, kas aptver vairāk nekā mūža garumu.

Par šo filmu bija Kristīnes Matīsas recenzija laikrakstā Diena. 
Uzreiz varu pateikt, ka nepiekrītu divām nostādnēm - recenzentes pārmetumam Laimai Žurginai par izteikto pozitīvismu vēstījumā, kā arī to, ka netiek izvērsts Imanta Kalniņa mīlas stāsts. Tāds noteikti nebija filmas mērķis - dzeltni ķidāt, kas ar ko un cik daudz.