Eduards Salenieks

Dzimis zemnieku ģimenē latviešu izceļotāju kolonijā Krievijā.

Mācījies zemstes pirmmācību skolā Zaborjē (1910-13), Neruša zēnu privātģimnāzijā Vitebskā (1913-18).

1919.gadā brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, dienējis Vitebskas kara hospitālī, pēc tam strādā par rakstvedi Kokočinas kara komisariātā (1920-21). Bijis skolotājs Jarošinas pagastskolā (1922), Lašņevas septiņg. skolā (1923-29), E. Eferta-Klusā vārdā nosauktā kolhoza skolā Veļikije Luku rajonā (1929-30).

Strādā Maskavā laikrakstā "Komunāru Cīņa" par literāro redaktoru (1934), izdevniecībā "Prometejs" par Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgo redaktoru (1934-37).

Viņa luga tikusi uzvesta arī Smoļenskas latviešu teātrī.

Personības kulta apstākļos nepamatoti represēts, bijis izsūtījumā Kolimā (1937- 46). Reabilitēts 1956.gadā. Pārcēlies uz dzīvi Latvijā, Jēkabpils apriņķa Elkšņu pagastā un strādā Mežzemstes septiņgadīgā skolā par rēķinvedi (1947- 49). No 1960.gada dzīvo Rīgā. RS biedrs (1953). LPSR N.b.k.d. (1970).
Publikācijas kr. val. no 1917.gada, pirmā publikācija latv. val. - dzejolis "Vētra pa pasauli drīzi sāk plosīties" Petrogradas laikr. "Komunists" 1921.29.IV. Daiļrade tematiski vienota ar Baltkrieviju un latviešu koloniju dzīvi. Izdots stāstu un tēlojumu krājumi "Rudzu puķes" (1924), "Cilvēku ceplis" (1930), "Nesalaužamie" (1931), "Jautrais rudens" (1934), "Līvijas stāsti" (1935). Prasme veidot spilgtus tēlus vispārliecinošāk atklājas stāstu virknē par trūcīga zemnieka dēla Roberta Zalāna izglītības ceļu pirmsrevolūcijas laika Krievijā no bērnu dienām un skolas gaitām ("Knislis", 1935, "Vilcēns", 1936) līdz zēna izaugsmes, centienu un darba ceļu attēlojumam ("Soli pa solim", 1952). Stāsti apvienoti rom. "Roberts Zalāns" (1958). Atmiņu motīvi un iztēle savijas autobiogrāfisku romānu virknē "Tā viņi strādāja": "Mētelis, šūts no ielāpiem" (1967), "Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (1969), "Neskrej ugunī!" (1972), "Vēstures ratu griez arī tu!" (1978) un stāstu krājums "Kā nu kurš" (1970). Sulīgos toņos, savijot personas un sabiedrības intereses, tiek veidota autentiska un tēlaina pagātnes aina, kas izgaismojas uz plaša kultūrvēsturiska dzīves fona. Raksturīga savdabīga izteiksme, kur sakāmvārdi un teicieni organiski ieaužas vēstījumā, tomēr detaļu sabiezinājums dažkārt traucē izprast autora māksliniecisko nolūku. Rakstījis arī pasakas un stāstus bērniem - krāj. "Piektais ritenis" (1964, kopā ar M. Osīti), "Vāverīte Edīte" (1967), "Pasaulē brīnumu daudz" (1970).

Sieva - Mirdza Osīte.