Eduards Pāvuls

Izcils Latviešu teātra un kino aktieris.

No 1949. līdz 1984. gadam - Dailes teātra aktieris.

Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās.

Eduarda Pāvula vecāki Kārlis un Anna sastapa viens otru I pasaules kara laikā.

Kārlis Pāvuls bija nācis no ģimenes ar trīspadsmit atvasēm, bet Eduarda māte bija krieviete, kurai latvieši nekad īsti nav bijuši pa prātam, taču sanāca apprecēties tieši ar latviešu puisi.

Un tā 1929. gada 7. jūlijā nāca pasaulē Eduards Pāvuls.

Eduards Pāvuls uzauga Jūrmalā. Savu bērnību viņš par laimīgu neuzskatīja – ģimene dzīvoja nabadzībā, tēvs strādāja par ugunsdzēsēju, gāja zvejā, grūtos laikos piepelnījās Dubultu kokzāģētavā.

Tiesa, tēvs Eduardam iemācīja kārtīgu strādāšanu – pat ja darbs iet lēnām, galvenais to ir nostrādāt precīzi, kārtīgi un līdz galam. Šī īpašība Eduardam Pāvulam gājusi līdzi arī teātra karjerā. Pāvula bērnību laimīgāku nedarīja viņa mātes skumjas pēc saviem radiem, no kuriem viņa bija šķirta. Vīra radi viņu nepieņēma, jo Anna bija krieviete.

No savas mammas Eduards Pāvuls iemantojis aktiera talantu:

„No kurienes man aktiera talants? Ilgi par to domāju, un tad, kad pienāca vecums, beidzot arī sapratu, no kurienes man tas talants. No krieviem! No mammas. Tur, kur latvietis ir vēss, pieklājīgs, sauss un apdomīgs, tur krievs būs emocionāls, dvēselisks un karsts.”

 Arī skolas gadi Eduardam nebija laimīgi – draugu viņam nebija. Varbūt arī tāpēc viņš īpaši par savu bērnību runāt nevēlējās. Skolas laikā Eduardam Pāvulam nācās pārciest II Pasaules karu un okupāciju. Līdz ar kara beigām viņam apritēja septiņpadsmit gadi, un viņš bija nolēmis tālāk mācīties jūrskolā. 

Bet dzīvē viss notika savādāk. 

Kā saka pats Pāvuls, uznāca „fiksa ideja”, un viņš iestājās aktieru studijās. Tajās gan viņam neveicās – Eduards vēl joprojām domāja par jūrskolu, dzīve bija smaga, jo naktīs nācās piepelnīties. Bet tad  nāca  Lilija Volfa. Eduards Pāvuls viņu satika kādā jūrmalnieku ballē, un meitene viņam uzreiz iepatikās. Arī studijās bija skaistas meitenes, taču Lilija viņa dzīvē ienāca uz mūžu.

1949. gadā Eduards Pāvuls beidza studijas. Tad viņš tika aizsūtīts uz floti, taču jau pēc mēneša atgriezās slimības dēļ. Jau uzreiz pēc tā viņš devās pie meistara Eduarda Smiļģa un tika pieņemts par aktieri Dailes teātrī.

1951. gadā Eduards un Lilija apprecējās. Salaulājās viņi divatā bez lieciniekiem. Tā viņi abi sāka savu kopīgo dzīvi, kas bija diezgan pieticīga. Lilija strādāja par skolotāju, vēlāk – par bērnudārza muzikālo audzinātāju.

Ap šo pašu laiku Eduardam bija pirmās lomas Dailes teātrī, paralēli viņš piedalījās arī filmu dublāžās. Sākās viņa karjera kā aktierim. Tāpat Eduards Pāvuls bija kļuvis par tēvu – bija piedzimis dēlēns Uģis. Pāvula karjera piecdesmitajos gados strauji attīstījās, viņam bija vairākas veiksmīgas lomas teātrī, un piecdesmito gadu vidū viņu jau bieži aicināja filmēties. Piefilmējot „Zvejnieka dēlu” Melnās jūras krastā, Pāvulam līdzi dodas arī sieva un dēls. Kopš tā laika Lilija gandrīz vienmēr pavada savu vīru filmēšanas izbraukumos, jo Eduards Pāvuls nav nemierīgais aktieris. Viņš mīl mieru, dzīves kārtību un mājas, tāpēc kopā ar ģimeni aktieris jūtas drošībā. Filmējot pakāršanas ainu baltkrievu filmā „Sarkanās lapas”, Pāvuls, lai dzīvi spētu notēlot sava tēlu pakāršanu, iedomājās sevi savas lomas vietā. Kas būtu, ja viņš nekad vairs dzīvē neredzētu savu sievu Liliju un dēlu Uģi? Eduardam Pāvulam viņa ģimene bija pats svarīgākais dzīvē.

Eduarda Pāvula vecāki īpaši necentās izbaudīt savu dēlu kā mākslinieku. Tēvs domāja, ka tas ir tāds pats darbs kā citi, īpaši to neizcēla. Bet Eduarda māte savukārt nebeidza brīnīties, ka viņas dēls, tikpat vienkāršs kā citi cilvēki, bija kļuvis par mākslinieku. Tāpēc ģimenes dzīve netika jaukta ar teātra dzīvi, un otrādi. Eduards Pāvuls nošķīra mākslu no ģimenes. Ar slavu netika apgrūtināti viņa vecāki. Vienīgi Lilijai bija lemts visu zināt arī par teātri, jo viņa bija arī tāda kā Eduarda Pāvula sekretāre un kritiķe.

Sešdesmitajos gados viņsaulē aiziet Eduarda Pāvula tēvs. Piedzima Eduarda un Lilijas otrais bērns – meita Ilze, un Pāvulu ģimene no Jūrmalas pārvācās uz Rīgu.

Dzīvojot Rīgā, Eduarda Pāvula dzīve kļuva daudz aizņemtāka – te viņam jābūt teātrī, te kinostudijā. 

Līdz pat 70 gadu vecumam Eduards Pāvuls vēl piedalījās latviešu filmās. Lai arī teātrī viņš vairs nestrādāja, daudzi atcerējās viņa spilgtās lomas Dailes teātrī.

Eduards Pāvuls nomira 2006. gada 14. jūlijā. Pirms nedēļas viņš bija nosvinējis savu 77 gadu jubileju. Viņu pieminēja ne tikai kā izcilu aktieri teātrī un kino, bet arī kā izcilu un spēcīgu latviešu personību.

Apbalvojumi un atzinības

• 1959. LPSR Valsts prēmija par lomām filmās "Zvejnieka dēls", "Latviešu strēlnieka stāsts" un "Sarkanās lapas".
• 1965. LPSR tautas skatuves mākslinieka nosaukums.
• 1983. PSRS Valsts prēmija par lomu filmā "Ilgais ceļš kāpās".
• 1985. LPSR Valsts prēmija par lomu filmā "Fronte tēva pagalmā".
• 1998. "Lielā Kristapa" balva par mūža ieguldījumu kinomākslā.
• 1994. Triju Zvaigžņu ordenis.
• 2006. Jūrmalas pilsēta E.Pāvulu bija nosaukusi par Jūrmalas Gada cilvēku.

***

To saka kolēģi un draugi :

Lilija Dzene, teātra zinātniece:

„Patiesums, dabiskums, organika Pāvulam bija daudzkārt augstākā pakāpē nekā citiem. Tagad māksla kļūst elitāra, bet viņš bija aktieris demokrāts. Tādu arī vairs nav".

Mudīte Šneidere, aktrise:

„Eduards Pāvuls bija atvērtās sirds aktieris. Viņš nespēja aizslēgt savu sirdi nevienai lomai arī pēc izrādes. Vienmēr strādāja tā, ka gribējās no teātra bēgt, jo zināja, ka viņā turpināsies tie procesi, ko loma prasa. Arī pēdējo gadu kaites, kas Eduardam piemetās, bija tāpēc, ka viņš nespēja savu likteni šķirt no tēvzemes likteņa. Kā klājās Latvijai, tā klājās Eduardam Pāvulam.”

Dainis Īvāns, publicists:

„Ar Eidi mēs daudz kontaktējāmies grāmatas „Eida pirtiņā” tapšanas laikā. Viņš bija cilvēks, kuru ļoti uztrauca apkārt notiekošais, un viņš arī savu sašutumu centās izrādīt. Tagad visspilgtāk atceros, kā mēs sēdējām viņa virtuvē un runājāmies. Viņš bieži vien, paužot sašutumu par kādu tematu, mēdza uzsist dūri uz galda vai pacelt balss toni. Runājot viņš vienmēr bija aktieris. Ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā un ģimenē."

Jānis Streičs, režisors:

„Atceros, kad Eidis jau bija uz pjedestāla, es ienācu mākslā. Man bija tā retā laime redzēt vienīgo izrādi Pāvula mūžā, kad viņš spēlēja Šveiku. Nebiju iedomājies, ka varoni varētu izvēlēties nevis tādu, kas līdzīgs zīmētajam Šveikam, bet ka Šveiks ir pats Eidis. Tas bija fantastiski, bet nez kāpēc mākslinieciskā padome šo netradicionālo ideju nepieņēma. Kad sāku strādāt kinostudijā, biju asistents, un vajadzēja viņam aiznest scenāriju. Sirds dauzījās kā negudra, ka es tagad uzrunāšu Pāvulu.

"Ir labs?" viņš man prasīja, paņēmis scenāriju.

Es saku: „Nezinu, es jau tikai asistents.”

„Nu, katrs kareivis grib būt ģenerālis, asistents arī būs režisors.”

Un, redz, tas piepildījās. Tā mēs toreiz iepazināmies. Nākamā tikšanās reize jau bija filmā „Vella kalpi Vella dzirnavās”. Tad mēs darbojāmies roku rokā, jo man kā otrajam režisoram nācās strādāt ar aktieriem. Leimanis man uzticēja visas filmas skaņošanu, tad mēs arī ar Eidiņu ņēmāmies, jo viņš bija ļoti atsaucīgs tieši uz improvizācijām. Daudzi teksti, par ko vēl tagad smejas, tapa tieši skaņošanas periodā, piemēram, "Teku, teku! Stāvi, lai var šaut!" Viņa lielā spēja improvizēt parādījās arī filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kur viņš katru epizodi nospēlēja neatkārtojamu.”

Filmas

Ordeņi, medaļas un diplomi 

Eduarda Pāvula lomas Latvijas Dailes teātrī —

• Kazi (A.Tokajeva "Līgavaiņi", 1951.),
• Dehkanbajs (A.Kahara "Zīda sjuzanē", 1952.),
• Zimins (M.Gorkija "Vasarnieki", 1953.),
• Romeo (V.Šekspīra "Romeo un Džuljeta", 1953.),
• Mikus (R.Blaumaņa "Pazudušais dēls", 1954.),
• Matrozis (A.Upīša "Ziedošais tuksnesis", 1954.),
• Uģis Daugavietis (G.Priedes "Jaunākā brāļa vasara", 1955.),
• Gatiņš (Raiņa "Pūt, vējiņi!", 1955.),
• Būvlaukuma sargs (H.Kipharda "Steidzīgi jāatrod Šekspīrs", 1956.),
• Valters (G.Priedes "Lai arī rudens", 1956.),
• Pavasaris (R.Apiņa, K.Jokuma "Avantūra", 1957.),
• Normunds (G.Priedes "Normunda meitene", 1958.),
• Liljekrona (S.Lāgerlēvas "Gesta Berlings", 1958.),
• Voldemārs Gailītis (G.Priedes "Pozitīvais tēls", 1959.),
• Hamlets (V.Šekspīra "Hamlets", 1959.),
• Valdis Vētra (V.Vīgantes "Palmas zaļo vienmēr", 1959.),
• Olavi (H.Vuolijoki "Justīne", 1959.),
• Jegors Ukrupovs (N.Pogodina "Mazā studente", 1960.),
• Kārlis Žuburs (V.Lāča "Poēma par vētru",1960.),
• Pjers Bezuhovs (Ļ.Tolstoja "Karš un miers", 1960.),
• Gints (J.Lūša "Sniega cilvēka bojā eja", 1961.),
• Mati (B.Brehta "Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati", 1962.),
• Nikoss (M.Rihtera "Dieva sala", 1962.),
• Žans (A.Upīša "Mirabo", 1962.),
• Tits (E.Ansona "Trīs jaunas māsas", 1963.),
• Ļedņovs (A.Arbuzova "Mūs kaut kur gaida", 1963.),
• Jaunākais, arī Žans Paspartu (Ž.Verna "80 dienās ap zemeslodi", 1963.),
• Pērs Gints (H.Ibsena "Pērs Gints", 1964.),
• Aleksejs (Vs.Višņevska "Optimistiskā traģēdija", 1964.),
• Lāčplēsis (Raiņa "Uguns un nakts", 1965.),
• Juriks (E.Radzinska "Filma top...", 1966.),
• Edgars (R.Blaumaņa "Ugunī", 1966.),
• Vaļko (A.Fadejeva "Viņi dzīvo", 1966.),
• Pēteris (K.Čapeka "Māte", 1967.),
• Pāvils Dombrovskis (P.Putniņa "Kā dalīt zelta dievieti?", 1968.),
• Miķelis (P.Pētersona dramatizējumā "Lai top!", 1968.),
• Rogožins (F.Dostojevska "Idiots", 1969.),
• Edvarts (R.Blaumaņa "Indrāni", 1970.),
• Jānuss (A.Gailīša "Tomass Nipernādijs", 1970.),
• Osipbajs Tatajevs (Č.Aitmatova, K.Muhamedžanova "Uzkāpšana Fudzi kalnā", 1973.),
• Homutovs (A.Vampilova "Provinces anekdotes", 1974.),
• Salajevs (R.Ibrahimbekova "Pa savu ceļu", 1974.),
• Ole Hanzens (E.Štritmatera "Bišu Ole", 1975.),
• Autors (E.Līva "Velnakaula dvīņi", 1977.),
• Elizbars Gelovani (A.Čhaidzes "Brīvais temats", 1978.),
• Ļeņins (M.Šatrova "Zili zirgi sarkanā pļavā", 1980.),
• Rostaņovs (F.Dostojevska "Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji", 1978.),
• Jēkabs (Raiņa "Jāzepā un viņa brāļos", 1981.),
• Klumpočs (Ā.Alunāna "Džons Neilands", 1982.),
• Jedigejs Žangeldins (Č.Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst" (1984.).

Avoti: Elita Veidemane  Latvietis vējā un Zemdegas gruzd, Latvijas Dailes teātris www.dailesteatris.lv, www.wikipedia.lv

.