Mākslas filmas "Teātris" pirmizrāde

"Teātris" ir 1978. gada Latvijas PSR Rīgas kinostudijas divu sēriju televīzijas mākslas filma. Filmas režisors ir Jānis Streičs un tā uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Somerseta Moema romāna.

Režisora Jāņa Streiča filma "Teātris" ir viena no iemīļotākajām latviešu kino zelta fonda filmām; tās pirmizrāde notika 1978. gada 16.oktobrī, bet iecere par filmu dzima pāris gadu iepriekš. Un nemaz ne Jānim Streičam...

Tolaik Rīgas kinostudija regulāri pildīja Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījumus uzņemt vismaz četras televīzijas mākslas filmas gadā. Priekšlikumiem bija jānāk no Rīgas kinostudijas, bet to saskaņošana, kā jau visās lietās, notika Maskavā.

Par šo sadarbību bija atbildīga redaktore Irina Čerevičņika. Idejas, idejas, idejas... Nereti par tām nācās krietni palauzīt galvu. Un vienā šādā reizē, meklējot piemērotu tēmu, ideju piespēlēja televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, ieminoties, ka viņas sapnis ir ekranizēt Somerseta Moema romānu "Teātris".

To izlasījusi, Irina Čerevičņika saprata, ka galvenā – 30. gadu Anglijas teātra skatuves karalienes Džūlijas Lambertes loma – jāuztic nevienai citai aktrisei kā Vijai Artmanei, turklāt tuvojās viņas 50. jubileja!

Sižets

20.gadsimta pirmā puse Anglijā. Londonas teātra zvaigznei, pusmūža aktrisei Džūlijai Lambertai ir vīrs Maikls un pieaudzis dēls Rodžers, bet jaunības degsme un kaislība ir pagājusi. Tad viņa iepazīstas un uzsāk romānu ar jauno grāmatvedi Tomu Fenelu, tomēr pamazām pārliecinās, ka viņš ir tikai godkārīgs snobs. Pierādot, cik izcila aktrise viņa joprojām ir, Džūlija atriebjas Toma jaunajai draudzenei un pārliecinās, ka dzīve ir teātris.

Lomās

• Vija Artmane — Džūlija Lamberta
• Gunārs Cilinskis — Maikls Goslins
• Eduards Pāvuls — Džims Longtons
• Valentīns Skulme — Čārlzs Tamerlijs
• Elza Radziņa — Dollija de Frīsa
• Ivars Kalniņš — Toms Fenels
• Pēteris Gaudiņš — Rodžers Goslins
• Ilga Vītola — Īvija
• Maija Eglīte — Evisa Kraitone
• Lilita Bērziņa — Džūlijas māte
• Ēvalds Valters — kapteinis
• Lilija Amerika — tante Kerija
• Arnolds Liniņš — viesmīlis Anželo
• Juris Strenga — dramaturgs
• Boļeslavs Ružs — kritiķis
• Aleksandrs Leimanis — mācītājs
• Katrīna Pasternaka — lēdija Denorante
• Jānis Streičs — Autors
• Gunārs Binde — fotogrāfs
• Raimonds Pauls - pianists

Epizodēs: Inese Saulīte, Baiba Indriksone, Olga Krūmiņa, Herberts Zommers, Ivars Kauliņš, Kārlis Pamše, Jānis Plēsums, Brigita Baiba Krūmiņa, Svetlana Bless, Āris Rozentāls, Ilga Hincenberga, Eduards Plataiskalns, Pēteris Vasaraudzis, Voldemārs Lobiņš, Alfrēds Sausne, Venta Vecumniece, Mihailovs, Rihards Pīks, Andrejs Volmārs, Gundars Āboliņš, Lenvija Sīle, Večella Varslavāne, Pēteris Liepiņš.

Divsēriju filma uzņemta pēc PSRS Goskino pasūtījuma un bija iecerēta kā Vijas Artmanes benefice viņas 50 gadu jubilejā.

Režisors - Jānis Streičs
Operators - Harijs Kukels
Mūzika - Raimonds Pauls
Tērpi - Večella Varslavāne
 

Apbalvojumi

• 1978 - "Lielais Kristaps" - labākā filma.
• 1980 - LPSR Valsts prēmija galvenās lomas tēlotājai Vijai Artmanei.

Interesanti fakti

• Īvijas lomai izvēlēta kinostudijas rekvizitore Ilga Vītola, Autora lomā pats režisors, mācītājs - režisors Aleksandrs Leimanis, fotogrāfs - īsts fotomeistars Gunārs Binde, pie klavierēm Maestro Raimonds Pauls. Epizodēs arī režisors Kārlis Pamše un māksliniece Brigita Krūmiņa.

"Teātris" bija iecerēta kā Vijas Artmanes benefices filma. Džūlijas vīra – Londonas skaistākā vīrieša un teātra direktora Maikla Goslina lomai piemērots būtu Gunārs Cilinskis un viņš, starp citu, varētu uzņemties arī filmas režisora pienākumus, jo Virdžīnijas Lejiņas kandidatūra atkrita pēc definīcijas – viņa nestrādāja kinostudijā. Taču Gunārs Cilinskis no režisora pienākumiem atteicās, aizbildinoties ar to, ka nezinot, kā šaipus dzelzs priekškaram daudzmaz ticami parādīt Angliju... Ar šādu pašu lūgumu Irina Čerevičņika devās pie Jāņa Streiča, kuram Somersets Moems, izrādās, bija viens no mīļākajiem rakstniekiem, bet kurš arī sākotnēji šaubījās, vai spēs tikt galā.

Visa romāna burvība, viņaprāt, slēpjoties divu pasauļu nošķirtībā – tas, ko Džūlija dara, un tas, ko viņa domā. Kā to parādīt? Ja domu pasauli atmet, pāri paliek vien banāls, mietpilsonisks stāsts… Taču vēl lielāks Jāņa Streiča atteikšanās arguments bija tābrīža iecere ekranizēt Gunara Priedes lugu "Zilā", veidojot filmu par mūsdienām. Aizbraucis uz dienvidiem rakstīt scenāriju (jo lugas "Zilā" darbība notiek Gagrā), Jānis Streičs nokļuva gruzīnu viesmīlības epicentrā. Dzīve sita augstu vilni, tosti sprēgāja, laiks skrēja un pēc mēneša, kad filmas scenārijam bija jābūt gatavam, bija uzrakstītas tikai 14 lapas...

Sirdēstu pilnā naktī, skatoties uz Melno jūru, gluži kā glābšanas riņķis režisora galvā uzpeldēja studijas piedāvājums filmēt "Teātri". Pēkšņi nāca apskaidrība - nevajag taisīt Angliju, vajag spēlēt Angliju!

Tieši tonakt Jānis Streičs arī izgudrojis, ka dubulto dzīvi dzīvojošās Džūlijas Lambertes īstās domas filmā atklās teicējs – autors, un, iejuzdamies tēlā, Jānis Streičs iztēlē sācis sarunāties ar Džūliju kā Somersets Moems.

Tāpat kā scenārijus citām savām filmām, arī "Teātrim" Jānis Streičs rakstīja pats. Viens no mīnusiem gan bija ierobežotais filmas budžets. Piešķirtās naudas standarts stundu garai televīzijas filmai bija 150 000 rubļu. Tas bija daudz par maz kostīmu filmai retrostilā. Lai dabūtu vairāk naudas, vajadzēja pierādīt, ka nepieciešamas divas sērijas, atceras režisors. Un – viņš to panāca. Divām sērijām ir divreiz vairāk naudas, bet kostīmi, dekorācijas un aktieri – tie paši!

Un pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm no Maskavas pienāk draudi neatļaut ekranizēt "Teātri", jo Somersets Moems diplomātijas aizsegā bijis angļu spiegs, kurš 1918. gadā darbojies Padomju Savienībā un no turienes izraidīts kā padomju varai kaitīgs elements... Šeit nu Jānim Streičam talkā nācis viņa skolasbiedrs un draugs Albīns Valujevs, kurš Vissavienības Radio un televīzijas komitejā tolaik bijis Valsts drošības komitejas kurators. Viņš apvienības "Ekrāns" direktoram galvoja, ka Jānim Streičam var uzticēties un ar scenāriju viss būšot vislabākajā kārtībā...

Kinodarba pieteikumā Maskavai Jānis Streičs rakstīja: "Filmā jāatklājas, ka buržuāziskajā sabiedrībā viss pērkams un pārdodams, izņemot darba cilvēka (lasi – Džūlijas Lambertes) – lepnumu un sirdsapziņu."

Džūlijas jaunais pielūdzējs, vēlākais mīļākais ir grāmatvedis Toms Fenels. Moema romāna Tomam ir tikai 17 gadu. Džūlijai – 37, tāpēc filmas redkolēģija sākumā iebildusi pret Ivara Kalniņa kandidatūru, jo viņš bijis daudz vecāks, nekā paredzējis Moems. Izmēģinājuši šai lomai arī jaunākus aktierus - Jāni Kaijaku un Gunāru Dālmani, taču pēc kinomēģinājumu noskatīšanās kļuva skaidrs, ka šie puikas Džūlijai ir stipri par jaunu, maigošanās ar viņiem izskatās komiska un – jāspēlē Kalniņam.

Bagātās mākslas mecenātes Dollijas lomai Jānis Streičs bija atradis viņaprāt brīnišķīgu kandidatūru – leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu. Taču Maskava viņu neapstiprināja, iespējams, tautības dēļ, jo Tīna, tāpat kā viņas varone Dollija Moema romānā, bija ebrejiete. Un tā šī loma tika Elzai Radziņai.

Īvijas lomas atveidotāja Ilga Vītola filmā nokļuva caur rekvizītu noliktavu. Tieši viņas lācenes tipāžs bija Jāņa Streiča acu priekšā, meklējot Džūlijas Lambertas kalpones atveidotāju. Uz to pretendēja Svetlana Bless un vēl pāris aktrises, bet paņēma Ilgu Vītolu, kura, tāpat kā viņas Īvija par vienu algu, par baudu no tuvības ar kinomākslu, veltīja tai savu mūžu – gan kā šofere, gan filmu montāžas meistare, gan rekvizitore.

Filmas "Teātris" aktieru buķetē ir gan lielie dūži – Gunārs Cilinskis, Eduards Pāvuls, Ēvalds Valters, Valentīns Skulme un Juris Strenga, gan neprofesionāļi, kurus Jānis Streičs mīlēja padarīt par savu filmu kolorītiem personāžiem epizodēs:  fotogrāfu Juri Bindi – fotogrāfa lomā, kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni – bāra dāmas veidolā, Raimondu Paulu – pianista lomā, bet kinostudijas grāmatvedes filmā padarīt par Edžverija ielasmeitām….

Veselu varoņdarbu, darinot tērpus, bija veikusi Večella Varslavāne. Viņas devums filmai bija iespaidīgs – 150 kostīmskiču, no tām 30 – Džūlijai. Taču naudas trūkuma dēļ Džūlijas kostīmu skaits saruka līdz sešiem. Tērpu bagātīgums tika panākts ar dažnedažādām aksesuāriem, ko varēja mainīt un kombinēt. Par apmetnīti noderēja pat no galda noņemts bārkstains galdauts.

Situācijās, kad aktrisēm nebija jākustas, piemēram, Dollijai runājot pa telefonu, viņa tika ietīta no baķa sadrapētā smalkā audumā, kas izskatījās kā kleita. Daudzus vīriešus filmēja tikai līdz jostasvietai, jo frakai nebija atbilstošu bikšu un atbilstošu kurpju.

Večella Varslavāne režisoram devusi rakstiskus norādījumus, līdz kurai vietai aktieri drīkst filmēt, piemēram: "Vasaraudzi līdz jostasvietai, jo šodien viņa bikses ir Liniņam!"

Filmas vajadzībām kleitas tika arī iepirktas, un kā lielu dārgumu no Ulmaņlaikiem tās, naftalīnā turētas, uz kinostudiju nesa sirmas kundzītes.

Iespējams, ažiotāžu par Jāņa Streiča filmu Maskavā pastiprināja atgadījums ar kadru, kurā redzamas divas kailas, miegā savijušās dāmas Gistava Kurbē gleznā "Lesbietes". Filmā tā bija paredzēta kā izplūdis, jutekliskumu uzjundošs fons ainā, kur Dollija pa telefonu sarunājas ar Džūliju. Taču, humoru un arī Ēzopa valodu mīlot, Harijs Kukels bija devis mēmus vēstījumu, ka šīs epizodes varonei Dollijai ir cita orientācija (par ko PSRS laikā skaļi nevarēja runāt), kameru paceļot no viņas uz gleznu, piedodot tai asumu un ļaujot saskatīt to. Tas bija nofilmētajos  filmas materiālos. Kad to ieraudzīja Maskavā, stingrā komisija korī esot šausmās iebrēkusies, bet kinomehāniķa būdā bez mitas nākuši un gājuši darbinieki, lai paraudzītos, ko latvieši tajā filmā ir sadarījuši… Tā nu Dollija palikusi bez pikantās gleznas…

1978. gada 23. maijs. Mākslinieciskā padome noskatās uzfilmēto materiālu un visi ir sajūsmā. Filmu kritiķes Valentīnas Freimanes vērtējumā – materiāls ir spožs. Un beidzot – pirmizrāde! Maskavas milzīgais kinonams – pārpildīts.

Pēc filmas pirmizrādes VEF Kultūras pilī, kur režisors un aktieri stāstījuši par filmēšanas grupas izdomu un attapību, pārvarot nabadzību, nākamajā dienā uz Partijas Centrālkomiteju pienākusi sūdzība par Jāni Streiču un Viju Artmani, sak’, abi nomelnojot padomju īstenību. Tur par sūdzību tikai pasmējušies, jo filma patikusi visiem.

Padomju laikā bija savarīgi, lai filma patiktu biedriem Maskavā. Tad arī vietējie partijas nomenklatūras funkcionāri izrādīja filmām savu labvēlību. Šis bija gadījums, kad nevajadzēja liekuļot. Ir pat tāds pastāsts - kad "Teātri" rādījuši namā, kur mitinājies Latvijas komunistu vadonis Augusts Voss, viņš uz kinozāli esot noskrējis mājas čībās… Un kāpēc gan ne?

Kas ir filmas "Teātris" panākumu zelta atslēga? Atbildes meklē Latvijas filmu nozares eksperte Kristīne Matīsa un kinojomā specializējusies LR žurnāliste Ruta Rikše.

Daira Āboliņa uzņēmusi lielisku filmu par šī kinošedevra tapšanu, intervējot daudzus filmas tapšanas dalībniekus.

Izmanots Ilga Auguste raksts LSM.lv, kā arī režisora Jāņa Streiča atmiņas