Dzidra Ritenberga

Aktrise Dzidra Ritenberga spoži nospēlējusi aptuveni 80 lielākas un mazākas lomas teātrī un kino. Rīgas kinostudijā, būdama režisore, viņa uzņēmusi 8 filmas, to vidū "Šīs bīstamās balkona durvis" (1976.g.), "Vakara variants" (1980.g.), "Valsis mūža garumā" (1990.g.).

Sirdi glābj vitalitāte (autore: Tekla Šaitere ,Sestdiena, 8. marts 2003.g.)

Dzidra Ritenberga latviešu kultūras kontekstā pazīstama kā aktrise un režisore, taču daudzināts tika arī viņas skaistums un spēcīgais erotiskais strāvojums Viņa bija sulīga un spilgta, tāpēc viņu ievēroja visur, kur aktrise parādījās. Viņa pilnīgi neatvairāmi iedarbojās uz vīriešiem un varēja dabūt jebkuru no viņiem, ja tikai gribētu.

Latviešu tautai tolaik bija ļoti daudz skaistu sieviešu, taču reti kura bija apveltīta ar tik izteiktu vitalitāti un erotisko strāvojumu. Ap Dzidru virmoja spēcīgs seksuāli uzlādēts dzīvības lauks, tas viņai palīdzēja cīnīties arī ar sirdskaiti, - tādās domās par savu ilgu laiku tuvo draudzeni ir kino zinātniece Valentīna Freimane.

Latviešu aktrise un kino režisore Dzidra Ritenberga šā gada augustā svinēs 75.dzimšanas dienu. Jaunā paaudze nav redzējusi aktrisi uz Liepājas un Rīgas teātru skatuvēm, kinoteātros vairs nerāda filmas ar viņas piedalīšanos un filmas, kuras Rīgas kinostudijā uzņēmusi viņa kā režisore inscenētāja, taču joprojām viņu atceras un apbrīno aktrises sievišķīgo skaistumu un talantu. Starp citu, fakts, ka aktrise par galveno lomu ukraiņu filmā Malva 1957.gadā Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā ieguva Volpi kausu, joprojām nav zaudējis nozīmību.

Valentīna Freimane atceras, ka jau Liepājas periodā, labu laiku pirms pirmās sirds operācijas, Dzidra reizēm nevarēja vienā paņēmienā pāriet pāri ielai. Taču viņa vienmēr bija ļoti optimistiska, dzīvespriecīga. Atliek tikai minēt, ko Dievs iecerējis, sūtīdams Dzidru Ritenbergu šajā pasaulē ar slimu sirdi un dodams viņai spēku cienīgi sadzīvot ar to ilgus gadus, kompensēdams šo trūkumu ar daudziem citiem dāsniem dotumiem. Tagad Dzidra Ritenberga par katru savas dzīves dienu ir pateicīga Dievam. Viņa visu prot ņemt pretī tā, kā to dara izsalkušais, turot rokās pilnu šķīvi un izēdot to tīru līdz mirdzumam.

Nelielās mājiņas viena puse klusajā Sabiles ielā tagad ir aktrises patvērums varbūt uz visu atlikušo laiku, no kura jāatskaita garas nedēļas, kas tiek pavadītas Linezera slimnīcā. Atgriežoties mājās, viņai jāsamierinās ar ilgām vientulības stundām, ar ierobežotu spēju kustēties - to nepieļauj slimās kājas un sirds mazspēja, ar apziņu, ka gultas galvgalī noliktais skābekļa balons var būt vajadzīgs jebkurā mirklī, un šaubām, vai pagūs to pielietot.

Aiz pagalma augstā sliekšņa abās pusēs celiņam rej suņi - vilks un divi ņūfaundlendieši. Pie ieejas durvīm mani sagaida Dzidras Ritenbergas sens palīgs Aina - ne rads, ne tuvinieks, vienkārši cilvēks, kas jau vairākus gadu desmitus ir Dzidrai līdzās un palīdz,

Dzidra Ritenberga neiznāk man pretī. Viņa sēž klubkrēslā, ar muguru pret logu, aktrises augumu klāj pelēks rakstains pončo. Neesmu Dzidru redzējusi gadus desmit un, taisnību sakot, baidījos, ka man būs jāliekuļo, sakot, cik labi viņa izskatās. Todien aktrise izskatījās ļoti labi. Viņa ironizē: «Ja man šodien ir slikti, es sev iestāstu, ka rīt būs labāk, un zini, tā arī notiek. Daudzi saka, ka es esot simulante - manas analīzes liek dakterim brīnīties par to, ka vēl esmu dzīva, bet saviem gadiem (Dzidra sirsnīgi smejas) es tiešām izskatos labi.» Aina uz galda jau nolikusi glāzes ar viegli violetas krāsas veselības dzērienu, tajā ir piecgraudu jogurts un vēl kaut kas nenosakāms. Suņi vēl nevar rimties, un Dzidra nevērīgi pamet ar roku: «Tas nu man te ir - trīs suņu astes aiz loga, tie nepārtraukti grib ēst. Teikā man bija četru istabu dzīvoklis, tas, protams, man bija par lielu, bet tur bija arī mammas kopts dārzs, kur es varēju ar basām kājām pa zemi staigāt... Svaine vasarā arī te sastādīja puķītes, bet šis jau nav dārzs...» Aktrise norāda uz istabas puķēm, kas sarindotas uz palodzes - tur līdakaste, paparde, mājas svētība un vēl kāds zaļš augs - tas esot viņas ziemas dārzs.

Saruna ris ar pauzēm. Aktrise dzīvē sastapusi daudzus cilvēkus, taču viņa necenšoties īpaši kavēties atmiņās. Tām ļaujoties tikai Jāņu vakarā, kad visi kaut kur līgo, bet viņai jāpaliek mājās: «Tagad vairāk esmu pārņemta ar savām izjūtām, visam vajadzētu mierīgi un sakarīgi tikt pāri, bet, kad sāp fiziski, nevari izlikties. Sāp kājas, vēnas iekaisušas, kreisajā kājā esot roze, daudzi ārsti mani skatījuši, neviens īsti nezina, kā palīdzēt...» Aktrise par sevi runā it kā ar skatu no malas, it kā pavīpsnājot, viņas leksikā nav mīļvārdiņu, varbūt tikai stāstot par mazdēlu Gustavu sajūtama vecmāmiņas mīlestība, bet arī tā - no attāluma.

Aktrise ātri nogurst, bet bērnam ir tik daudz jautājumu, tik daudz dzīvīguma. Runājam par veselību, par strauji ritošo laiku un, ticiet vai ne, arī par mīlestību. Ar mīlestību, tāpat kā ar atzinību, zaudējumu sāpēm, slimību un vientulību, dzīve Dzidru apveltījusi neskopojoties. Valentīna Freimane precīzi formulēja - ne tikai jaunībā, bet arī brieduma gados Dzidra bija tik starojoša, ka viņai pretoties nevarēja neviens. Aktrise saka, ka viņas dzīvē bijušas trīs lielas mīlestības - naivā jaunības mīlestība, kaisla mīlestība, kas sadedzina, bet tā nebija ilga, un mātišķā mīlestība, kas ir visaugstākā no šīm trim. Katrai ir sava krāsa un smarža.

ŠMAUCA KĀ MAZU ĀZĪTI 

Dzidra deviņus gadus strādāja Liepājas teātrī. Tajā laikā pilsētas meiteņu un sieviešu elks bija aktieris Valdis Akurāters. Dzidra smejas - vēl tagad nesaprotot, kas tāds īpašs viņā bija? Valdis bija kaulains, garš, ar lielām, zaļām acīm un ļoti skaistām rokām, bet sievietes viņa dēļ kritušas gar zemi.

Dzidrai toreiz bija astoņpadsmit, Valdim divdesmit astoņi gadi. «Mēs bijām tuvi sešus gadus, dzīvojām v graždanskom brake (civillaulībā, aktrise laiku pa laikam sarunā lietos krievu vārdus un izteicienus). Tad Valdi aizsūtīja pie baltajiem lāčiem. Kad vaicāju viņam, par ko, Valdis atbildēja - tev to labāk nezināt. Tā bija mana naivā jaunības mīlestība.»

Kamēr Valdis bija izsūtījumā, sieviešu mēles viņai pienesa ziņas. Izrādās, ka pat abu laimīgākajos laikos Valdis «mani bija šmaucis kā mazu āzīti, pie tam ar gados daudz vecākām sievietēm»! Kā vīrietis Valdis bijis fascinējošs, bet aktiera liktenis viņam tā arī neizveidojās. Valda pēdējā mīlestība bija rakstniece Dagnija Zigmonte.

Vēlāk Dzidra un Dagnija kļuva par labām draudzenēm un Dagnija uzrakstīja scenārijus divām Dzidras pēdējām filmām. Dagnijas skaistajā dārzā, scenārijus slīpējot, abas šad tad nogaršoja rakstnieces pašbrūvēto vīnu, bet par Valdi viņas nekad nerunāja. Dzidra saka: «Reiz nejauši ieraudzīju, ka Dagnija Valda istabā visu saglabāja kā liktenīgajā rītā, kad viņu pieveica aknu ciroze - vāzē stāvēja sakaltušas puķes, uz gultas nolikts halāts, uz grīdas - čības...

Valdis bija Dagnijas mūža lielā mīlestība, bet tas jau ir cits stāsts.»

NAV PIEŅEMAMA NENOTURĪBA

Mana Maskavas paziņa reiz par Dzidru teica: «O, krāšņa sieviete, Slava Tihonovs viņas dēļ bija kā bez prāta!» Krievu kino aktieris Vjačeslavs Tihonovs bija ļoti daudzu sieviešu elks, it īpaši pēc televīzijas seriāla Septiņpadsmit pavasara mirkļi, kurā viņš spēlēja Štirlicu. Dzidrai bija divdesmit seši gadi. Vjačeslavu Tihonovu viņa satika, kad aktiera popularitāte auga augumā pēc filmas Tas notika Peņkovā.

Par šīm attiecībām stāstot, aktrisei iemirdzas acis: «O, mums bija kaislīgs romāns četru gadu garumā! Tas notika, pirms sastapu Žeņu. Ar Slavu iepazināmies kādā Kijevas restorānā. Redzi, ja kaut ko gribēja Žeņa, tad viņš to arī panāca, bet Slava vienmēr iepriekš izdomāja, kas viņam ir izdevīgi (pēc Dzidras lūguma Aina atnes fotoalbumus, un kādā no tiem atrodam izbalējušas mazas fotokartītes - Dzidra un Slava Jūrmalā; ziemā laukos abi kopā ar Dzidras brāli; Slava, roku aiz galvas aizlicis, jūrā iebridis, veras saulē...).

Es dzīvoju Mellužos, man mājās telefona nebija. Slava man bieži sūtīja telegrammas, izsauca uz sarunu.» Vēlāk kāda pasta darbiniece Dzidrai atklājusi, ka telefona centrāles meitenes regulāri noklausījušās abu sarunas, raudājušas, smējušās un apskaudušas aktrisi - tāda mīlestība, šīs mīļās sarunas stundas garumā ar pasakaino Tihonovu! Diemžēl šis mīlas stāsts beidzās prozaiski. Vjačeslavs Tihonovs tajā laikā bija precējies, bet jau it kā pašķīries ar talantīgo krievu aktrisi Nonnu Mordjukovu. Viņiem bija dēls. Dzidra piebilst - blagorodnoje ģelo (svēta lieta).

Tagad Dzidra vērtē, ka Slava bija neizlēmīgs cilvēks, kurš allaž no sava stāvokļa centās gūt maksimālo labumu. Tolaik aktierim Maskavā tika solīts labiekārtots plašs dzīvoklis. Protams, ja viņš oficiāli šķirtos no Nonnas, būtu liels skandāls, dzīvoklis tiktu viņai vai arī izkūpētu, kā nebijis, un Slava atgriezās ģimenē. Kā atvainojoties viņš Dzidrai teicis tradicionālo: «Saproti mani pareizi...» Dzidra ar smīnu saka: «Pēc vairākiem gadiem satikāmies kaut kādā saietā un Slava nezin kāpēc mani uzrunāja ar jūs. Varbūt viņam tā šķita smalkāk. Vēlāk viņš ar Nonu tomēr izšķīrās, jaunajā ģimenē viņam piedzima meitiņa, bet, cik zinu, arī viņi jau ir šķīrušies. Kā viņš dzīvo tagad, nezinu.»

PRASTS KRIEVU MUŽIKS

Savu vīru populāro krievu aktieri Jevgeņiju Urbanski Dzidra pirmo reizi ieraudzīja filmā Komunists. Filma bija lieliska, taču nosaukuma dēļ skatītāji to sākumā ne īpaši apmeklēja. Viņa atzīstas, ka sākumā Urbanskis viņai licies tāds prasts krievu mužiks. Aktrise draiski pasmaida - tolaik viņas skaistuma ideāls bija skaistais un vīrišķīgais amerikāņu aktieris Roberts Teilors.

1967.gadā Maskavā notika starptautiskais kinofestivāls, Dzidra jau bija slavena ar savu Malvu un Venēcijā iegūto Volpi kausu. Uz festivālu devās paliela delegācija no Latvijas - Dzidra, Vija Artmane un Voldemārs Zandbergs. Kādā aktieru tikšanās reizē Dzidra ieraudzīja Jevgeņiju Urbanski. «Tas bija ļoti romantiski. Žeņa ienāca pa durvīm starojošs, viņam bija balti, balti zobi. Ievēroju, ka Urbanskis ir ļoti skaists un vīrišķīgs. Viņš nemaz nebija noskaņojies uz mani, devās pie krievu aktrisēm, bet pusceļā pārlaida acis telpai, ieraudzīja mani un Viju, mūsu skatieni satikās, viņš pagriezās un taisnā ceļā nāca pie manis! Pārējās aktrises noelsās vien. Žeņa man pienāca un teica - es jūs pazīstu. Atbildēju - es jūs arī. Tas bija kā zibspuldzes uzmirdzējums - čik, un mēs piederējām viens otram!»

Dzidra Ritenberga spriež - varbūt pievilkās tik dažādās mentalitātes. Žeņā bija jaušams Sibīrijas plašums un krievu cilvēka dvēseles dāsnums, Dzidra saistīja ar savu vitalitāti. Dzidra pameta Rīgu, kur tolaik strādāja Krievu drāmas teātrī, un devās uz Maskavu. Valentīna Freimane, kas Maskavā mācījās aspirantūrā un bieži viesojās pie Urbanskiem, saka, ka ļoti priecājusies par šo mīlestību. Dzidra un Žeņa dzīvoja Staņislavska teātra aktieru kopmītnes vienā istabiņā. Žeņa tur no rekvizītu ceha bija ienesis troni un teica - tas manai karalienei.

Viņš uzstāja, un abi apprecējās, jo Dzidrai bija paredzēta operācija, un Žeņa teica: «Tad tu zināsi, ka es tevi gaidu.» Vēl viņš jokoja, pamatojot nepieciešamību reģistrēt laulību: «Ja tu aizbrauksi atpakaļ uz Rīgu un negribēsi atgriezties, bet es nebūšu tavs vīrs, tad taču nevarēšu tevi ar varu atvest atpakaļ!»

Maskavā Dzidra sāka strādāt Staņislavska teātrī, turpat kur Žeņa, un aiz viņa platās muguras jutās drošībā. Skatītāji Dzidru iemīlēja, Kultūras ministrijā atzina, ka aktrisei esot ļoti patīkams privolžskij akcent (Pievolgas akcents) ar drusciņ stiepto o skaņu. (Dzidra savelk lūpas trubiņā un ar īstu latviešu akcentu saka Volga, Volga...) Dzidra atklāj, ka Žeņa tikai ārēji bija spēcīgs, faktiski viņš bija dzīvei nepiemērots un dvēselē neaizsargāts cilvēks. Dzidra bija viņa stiprais balsts: «Šī bija mana mātišķā mīlestība.»

Ja Dzidra aizkavējās Rīgā, kur dzīvoja mamma un brālis ar ģimeni, Žeņa zvanīja, nevarēdams vien viņu sagaidīt mājās. Taču abu laime ilga tikai piecus gadus... Dzidrai bija trīsdesmit gadi, kad viņai pirmo reizi operēja sirdi (1995.gadā Rīgā cilvēki saziedoja naudu aktrises otrajai sirds operācijai, kas notika Viļņā, Dzidrai bija jau pāri sešdesmit gadiem). Aktrise «Žeņam toreiz likās, ka mani nevar uzticēt nevienai Maskavas klīnikai, viņš bija pārliecināts, ka mani jāved operēt uz ārzemēm, bet tam bija nepieciešama valūta. Visi Maskavas kardiologi metās viņu pārliecināt, ka operācija izdosies. Es arī tam ticēju.»

Operācija tiešām izdevās, Dzidra atgriezās dzīvē un jau gaidīja mazuli. Sestajā grūtniecības mēnesī viņa atbrauca uz Rīgu pie mātes, bet Žeņa aizbrauca ekspedīcijā, viņam bija galvenā loma filmā Direktors. Atvadoties viņš teica - ja viss būšot labi, atbraukšot uz Oktobra svētkiem ( 7.novembrī - T.Š.). Dzidras balss kļūst blāvāka, restaurējot atmiņā 1965.gada 5.novembri: «Torīt vairākas reizes zvanīja telefons, bet, kamēr es ar savu punci aiztusnīju, klausuli pacēla brālis vai svaine. Beidzot pievakarē atkal atskanēja zvans un brālis tā jocīgi teica - pie tevis tūlīt atnāks Valentīna Freimane un Jānis Kubilis (Dzidras kursa biedrs Teātra fakultātē - T.Š.).

Es ļoti priecājos, abus redzot, teicu - būtu ātrāk brīdinājuši. Jānis kaut kā savādi bilda - zini, mums tev kaut kas jāsaka... Es atgaiņājos - nebiedē, es taču nedrīkstu uztraukties... Jānis pretī - zinu, tāpēc es parunāju ar dakteri un atnesu tev šīs divas tabletes... Neko vēl pat nenojaušot, izdzēru tās, un manī iestājās liels miers. Taujāju - vai kaut kas noticis ar Baļunu (aktieru kursa vadītāju - T.Š.)? Nē, esot atbraukuši mani kolēģi no Maskavas... Tad jau arī maskavieši nāca iekšā, un pēkšņi es sapratu, prasīju - vai viņš ir dzīvs?... Dzirdēju, ka mamma virtuvē skaļi raud, vēl pateicu - ielejiet taču kāds viņai baldriāņus! Iegāju otrā istabā, redzu, mamma jau noņēmusi no sienas Žeņas bildi, un tad man sākās histērija...»

Jevgeņijs Urbanskis gāja bojā nelaimes gadījumā filmēšanās laikā - automašīna, ko viņš vadīja, apgāzās. Kamera, kas filmēja šo epizodi, turpināja strādāt tad, kad visi metās pie aktiera. Jevgeņiju pēdējā gaitā pavadīja visa Maskava. Uz bērēm aizbrauca Dzidras brālis ar sievu. Dzidrai ārsti neļāva braukt, baidījās no priekšlaicīgām dzemdībām. Taču meitiņa piedzima laikā 1966.gada 11.februāra pēcpusdienā, un Dzidra viņai deva vārdu Jevgēnija. Aktrise klusi saka: «Izrādās, ka cilvēks var izturēt daudz. Vīrs dzīvoja ļoti strauji, it kā justu, ka liktenis viņam atvēlējis tik maz laika. Viņam arī tika daudz dots, un viss viņam nāca ļoti viegli.»

Daudzi brīnās, ka skaistā Dzidra pēc Žeņas tā arī palika viena. Viņa spriež: «Savu cilvēku atrast ir ļoti grūti. Pēc Žeņas es arvien visus salīdzinu ar viņu, un parasti zaudētājs ir tas klātatnācējs.»

Pēc vīra nāves Dzidra vēl piecus gadus dzīvoja un strādāja Maskavā, bet mazā Žeņa auga Rīgā Dzidras brāļa un mātes aprūpēta. Sirds sāpēja, ka meitiņa mammu gandrīz nepazina - kad Dzidra iebrauca Rīgā, Žeņa glaudās klāt svainei Valdai. Pašlaik Žekai, tā Dzidra sauc meitu, ir 38 gadi. Viņa dziedāja Valsts korī, apbraukāja pasauli, laida pasaulē Gustavu un nesen arī Kārli. Savulaik viņa ļoti negribēja ne tēva, ne mātes uzvārdu, ātri apprecējās un uzvārdu «Urbanska» nomainīja. Dzidra saka, ka izskata ziņā meita līdzīga gan tēvam, gan mātei, taču raksturā visvairāk viņai laikam ticis pa vecvectēva līniju no poļu puses, no sarkanmatainā temperamentīgā Karla Roviča.

Meita arī varot būt nesavaldīga un asa un pēc brīža jau mainīties pilnīgi uz citu pusi. Dzidra ļoti klusi piebilst (es šo vietu diktofonā klausos vairākas reizes, kamēr esmu pārliecināta, ka teikto saklausīju pareizi): «Žeka varēja sasniegt vairāk, viņa ir ļoti apdāvināta, muzikāla, bet viņai nav tās sevis izdzīšanas prieka, nav mērķtiecības...» Nemanot aizritējušas divas stundas, jūtu, ka aktrise ir nogurusi. Promejot jautāju, ko viņai novēlēt! Dzidra Ritenberga skumji pasmaida: «Ko es vēlētos? Kaut vienu nedēļu būt pilnīgi veselai! Tikai vienu nedēļu kā agrāk...»

Родилась 20 августа 1928 года в селе Межилдзерское в Латвии.  В титрах советских фильмов - Ритенбергс. В 1948 году окончила студию при Латвийском Художественном театре имени Я. Райниса.  Работала актрисой Лиепайского драмтеатра, Латвийского Художественного театра имени Я. Райниса (с 1957 года), Московского драматического Театра имени Станиславского (с 1962 года).  В 1973 году окончила режиссёрское отделение Латвийской консерватории имени Я. Витола.  Вдова актёра Евгения Урбанского (1932-1965). Заслуженная артистка Латвийской ССР (1960). Ушла из жизни 9 марта 2003 года.

ПРИЗЫ И НАГРАДЫ

Премия "Кубок Вольпи" на МКФ в Венеции, 1957, Италия (за главную роль в фильме "Мальва").

                              ****

Meita - Jevgeņija Valdmane (dz.1966. g.Urbanska), Dēls -  Gustavs Pelēcis, viņa patēvs Voldemārs.

Jaunākais brālis - Rihards Ritenbergs, viņa meita - Dzidras Ritenbergas krustmeita  Ritma Ritenberga.

Dzidra Ritenberga dzimusi 29.08.1928. bija uzņēmēja un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2003. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Dzidra Ritenberga bija saistīta ar šādām organizācijām:

• Akciju sabiedrība ""Rīgas Kinostudija""

Viņa nomira 74 gadu vecumā, 2003. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Dzidra Ritenberga varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņas pēdējā dzīves vieta bija

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv