Laimons Gaigals

1936.... strādā I.Mālmaņa filmu apstrādes laboratorijā

1939... darbs VEF dokumentālo filmu studijā

1940... beidz Latvijas Tautas universitāti

1940- 1941... strādā Rīgas Mākslas filmu studijā un vēlāk studijā "Rīgas filma"

1943- 1944... beidz kinooperatoru skolu Berlīnē, ir vācu armijas frontes operators kara ziņotāju rotā "Kurt Eggers"

1945- 1948... strādā Rīgas kinohronikas studijā

1948- 1954... represēts, izsūtījumā Krasnojarskas novadā Noriļskā

1955- 1989.. režisors un operators Rīgas kinostudijā

Filmējis ap 1500 sižetu kinožurnāliem, režisors vairāk nekā 90 dokumentālām filmām. Uzņemto filmu tematika bijusi daudzveidīga: sporta tematikai veltītas „Burāšanas sports” un „Ziemas sports” (abas 1939). Būdams kara ziņotāju rotas „Kurt Eggers” kinooperators, piedalījies daudzu vācu armijas kinohroniku tapšanā. Viņa vārds saistīts arī ar propagandas filmām „Sarkanā migla”, „Ķemeru atbrīvošana” u.c.. Pēc atgriešanās no izsūtījuma veidojis filmas par ievērojamiem Latvijas ļaudīm, latviešu tautas vēsturi un tradīcijām: „Dzimtajā pusē” (1957), „Daugavas leģenda” (1966), „Eduards Smiļģis” (1967), „Dziesma”(1974), „Vai plankumi vēsturē balti”(1988), „Latvijas laikā”(1989) u.c..

Avots: http://www.itl.rtu.lv/LVA/represetie/index1.php

1990.gada 12.maija "Laiks" raksta: "3. martā Rīgā nepilnu 68 gadu vecumā miris filmu režisors un operators Laimonis Gaigals. Viņa pirmās filmas uzņemtas vēl Latvijas neatkarības laikā; tā nu ar savu darbu viņš izveidojis saiti līdz mūsu dienām: viņa rūpīgi krātie materiāli daudz patiesāk ataino mūsu vēsturi nekā augsti mācīti akadēmiķi to līdz šim Latvijā atļāvušies. Jāskumst par viņa pāragro aiziešanu, jo viņā bija vēl tik daudz degsmes un nepiepildītu ieceru. Bet jābūt pateicīgiem, ka viņam bija ļauts piedzīvot pēdējos dažus atmodas gadus, ko viņš izbaudīja kā varbūt reti kāds. Pagājušo gadu, ciemodamies Amerikā, uz skepses pilnajām norādēm par saimnieciskajām grūtībām Latvijā, viņš mirdzošām acīm sauca: "Tas nekas! Bet mums tagad ir tiesības brīvi izteikties! Tas ir daudz lielāks panākums, ko nekādi materiāli labumi nevar atsvērt!" Tāds viņš palicis mūsu atmiņā. Viņš bija atvedis līdzi savu pēdējo dokumentālo filmu "Vai vēstures plankumi balti?" ar paša 1940./41. g. uzņemtajām ainām par to, kā padomju vara pārņem Latviju, ar deportēto liecībām, interviju ar Alfonu Noviku. Šīs filmas pirmizrāde jau Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā liecina, ka viņš nebija kavējies ne mirkli, lai pie pirmās iespējas pašaizliedzīgi glabātos materiālus liktu lietā. Atgriezies no Amerikas ceļojuma, neskatoties uz vājo veselību, Laimonis Gaigals metās tālākos darbos — brauca uz Sibīriju vākt materiālus, strādāja pie savas filmas par Latvijas neatkarības laikiem. Viņš neprata sevi taupīt.

Viņa tēvs Pēteris Gaigals bija iecienīts miesniekmeistars Rīgā (viņa cīsiņu recepti nopirka "Bekona Eksports"), I pasaules karā bijis strēlnieks, vēlāk darbojās dažādos amatos Mazajā Ģildē. Māte Anna, dzimusi Druvaskalna, bija sirsnīga latviete, kas jaunajai Latvijas valstij atdāvināja savas rotaslietas zelta fondam. Laimonis bija jaunākais bērns sešu bērnu ģimenē, arvien patstāvīgs un kārs uz dēkām. Viņa pirmā lielā aizraušanās bija ūdens — no peldēšanās Daugavā zem ledus līdz burāšanai nepiemērotos laikos un vietās. Otra lielā Laimoņa jūsma bija kino. Jau 18 gadus vecumā viņš nonāca VEF kinostudijā, kur inž. Jekste uzdeva viņam uzņemt īsas dokumentālas filmiņas — par ziemas sportu un tml. Viņš darbojās arī izpalīgu pulkā rež. Viļa Lapenieka uzņemtajā filmā "Zvejnieka dēls"; vēlāk arī citās mākslas filmās. Tomēr aizvien vairāk par viņa īsto darba lauku kļuva filmu hronikas — nedēļas apskati, ko toreiz rādīja kinoteātros pirms mākslas filmas. Līdz ar Otrā pasaules kara izraisītajiem notikumiem Laimoņa Gaigala fiksētie vēstures momenti kļuva aizvien svarīgāki. Tāpēc viņš jau agri apjauta sava darba nozīmi un apzinīgi turpināja visu dokumentēt un krāt — uzņemot arī kadrus, par ko viņš skaidri zināja, ka tobrīd tos atklātībā nevarēs lietot. Vācu okupācijas laikā viņu izraudzīja par kara ziņotāju un nosūtīja apmācīšanai uz UFA filmu studiju Berlīnē. Tā viņa lietošanā nonāca ļoti laba vācu filmu kamera. Šī aparāta dēļ Laimoni Gaigalu, tūliņ pēc kara atkal Rīgā uzradušos, bez liekiem jautājumiem uzņēma atpakaļ atjaunotajā Rīgas kinostudijā. Dažus gadus vēlāk viņu nodeva kāds biedrs, kuram turklāt viņš bija gribējis palīdzēt. Viņu notiesāja uz 10 gadiem Sibīrijā. Pēc soda izciešanas Gaigals atgriezās Rīgā un turpināja darbu kinostudijā. Vēlāk viņam pārmeta, ka viņa sižeti bijuši pārāk liriski, un viņš aizstāvējās — ka grūtajā dzīvē der taču arī mazliet jūsmas. Patiesībā neviena no Gaigala filmām nenonāca pie skatītāja kā radīta, bet daudzkārt cenzoru apcirpta, tā ka dažā labā vietā pazudis pat stāstījuma pavediens. Piemēram, Dziesmu svētku simtgadei veltītā filma "Dziesma", kur viņš bija iepludinājis ļoti daudz vēsturiska materiāla un parādījis, ka latviešu tautiskā atmoda iet līdztekus politiskajai — apcirpta astoņas reizes. Šo un dažas citas viņa filmas publika dabūja redzēt sākotnēji iecerētajā veidā tikai Gaigala 50 gadu atceres sarīkojumā (kas jau iekrita jaunajos atklātības laikos). Šai atcerē viņš arī izbaudīja visu to ļaužu sirsnību, ar kuriem sastapies, veidojot savas vairāk nekā 100 filmas. Nu viņu cildināja arī par to, ka viņš uzņēmis Staburagu pirms tā nogremdēšanas Daugavas dzelmē — toreiz, kad Staburaga vārdu nevarēja pieminēt; uzņēma filmu par Brīvdabas muzeju, kad ap to savilkās tumši mākoņi; uzņēma tūkstošiem mazu sižetu, dokumentējot tautai nodarītās pārestības. Kaut nostrādājis dokumentālās filmas laukā ilgāk par jebkuru citu Latvijā, nekādu pagodinājumu no padomju valdības viņš neizpelnījās. L. Gaigala filmas par veselības aizsardzības, satiksmes negadījumu, sporta un izglītības tematiem saņēmušas godalgas ārzemēs. Varam būt droši, ka viņa mūža darbu Latvijā pienācīgi novērtēs nākamās audzes. Laimonis Gaigals apglabāts 10. martā Meža kapos Rīgā. Pēc viņa sēro dzīvesbiedre un divi dēli ar ģimenēm Rīgā, vecākais dēls ar ģimeni ASV, radi un draugi viscaur pasaulē."