Filmas "Ilgais ceļš kāpās pirmizrāde TV ekrānos

"Ilgais ceļš kāpās" ir 1981. gada Latvijas PSR daudzsēriju televīzijas seriāls, melodrāma. Rīgas kinostudijas filma, kas kļūst par vienu no skatītākajiem seriāliem PSRS TV vēsturē (vēl - 17 pavasara mirkļi, Mūžīgais aicinājums u.c.)

Filmas režisors ir Aloizs Brenčs. Filma uzņemta Rīgas Kinostudijā.

Sižets

Zvejnieka dēla Artūra Bangas un saimnieka meitas Martas Ozolas mīlas stāsts, kas risinās no 20. gadsimta 30. gadiem, cauri Otrā pasaules kara un līdz pēckara padomju okupācijas gadiem. Ilgs un nežēlīgs ir abu dzīves ceļš, kamēr viņi atkal sastopas dzimtajā zemē.

Protams, aiz melodrāmas Ēzopa valodas ir pamatvēstījums - padomju cilvēku vēsture, īpaši režīmu sadalītajās un pēc tam okupētajās zemēs ir noklusēta vēsture - traģiska, neatklāta, neizpētīta un apzināti noklusēta.

Ir novazāts jēdziens - okupācijas sekas. Tas vistiešāk raksturo to, ka tagad aug paaudze, kura iebradā dubļos tos 50 gadus, kuros latvieši un citas tautas dzīvoja PSRS sastāvā - dzima, auga, izglītojās, radīja, kaut ko sasniedza, lielākais vairums pat necerot, ka kādreiz tiem varētu būt sava, neatkarīga valsts, bet tik un tā - saglabājot savu kultūru, valodu, tradīcijas. Progresējošs mankurtisms, kad arvien vairāk ļaudis sāk uzdoties par disidentiem un režīma noliedzējiem, apvainojot tos, kuri šajā režīmā kaut ko sasniedza, bet, ejot laikam līdz, nepalaida garām mirkli, vest sabiedrību pretī neatkarības atjaunošanai, ir biedējošs.  

Nebaidos teikt - šī, pēc viena padomju partijas funkcionāra radītā scenārija uzņemtā filma, ir viens no Atmodas celmlaužiem vai vēl vairāk - kluss kapu zvans lielajai savienībai. Un tā bija un paliek milzu uzdrīkstēšanās pateikt to, par ko mums runāja mājās klusi un visai piesardzīgi. Bailes par tuvajiem. Nācijas kolektīvā atmiņa pamazām tika reanimēta. 

Brenčs, Rudņevs, Mūrnieks, Balodis, Lorencs, Dozorcevs, vairāk nekā izcilais aktieru kolektīvs izdarīja varoņdarbu - 270 miljoniem padomju cilvēku, kuri kopš bērnības tika iebaroti ar PSKP vēsturi, pateica - līdzcilvēki, ir vēl kāda cita, no režīma cietušu cilvēku vēsture, kas rūpīgi glabājas gandrīz ikvienas ģimenes atmiņās. Un par to būs runāt un to cienīt. Tas lika daudziem visā padomju valstī ieskatīties spogulī un pavaicāt - kā ir ar manu ģimeni, manu dzimtu?

Raimonds Pauls ar savu ģeniālo mūziku iedeva šai filmai skaņu ... zemapziņā.

Viņi kopā arī iemina ceļu pretī Atmodai. Tas bija patiesi, ļoti personīgi un dziļi.

Un vēl jo vairāk tagad liekas derdzīgi, ja šo mošanās laiku kāds atļaujas iemīt dubļos. Atgādinu, ka filmas pirmizrāde notiek Brežņeva personības kulta pašā plaukumā. Šodien nevienam nav morālu tiesību pārmest filmas veidotājiem par uzdrīkstēšanās pakāpi attainot to vai citu notikumu. Tas nav dokumentālais kino (kuru, starp citu, šobrīd mēģina izvarot ar pieaicinātu aktieru pietēlošanu seniem notikumiem, par kuriem nav kustīgi kadri).

Aivars Borovkovs

Lomās

• Lilita Ozoliņa — Marta Ozola
• Jozs Kiseļus — Artūrs Banga (ierunājis Rolands Zagorskis)
• Romualds Ramanausks — Rihards Lozbergs (ierunājis Ģirts Jakovļevs)
• Alfrēds Videnieks — Riharda tēvs
• Eduards Pāvuls — Jēkabs Ozols, Martas tēvs
• Kārlis Trencis — Kalniņš
• Ārijs Geikins — Āboltiņš
• Lidija Freimane — Artūra māte
• Āre Lānemets — Laimonis
• Indra Burkovska — Biruta
• Artūrs Kalējs — Fricis Spure, Birutas tēvs
• Dzidra Ritenberga — Erna
• Egons Beseris — Pēteris
• Valdemārs Zandbergs — Akmeņlauks
• Jānis Zariņš — izmeklētājs Sprūdžs
• Arnis Līcītis — dakteris Lorans
• Juris Lejaskalns — cietuma priekšnieks
• Mārtiņš Vērdiņš — Bruno, aizsargs
• Rolands Zagorskis — Zigis, aizsargs
• Voldemārs Šoriņš — Valdis, aizsargs
• Uldis Vazdiks — Mārtiņš
• Tālivaldis Macijevskis — Druķis, zvejnieks
• Jānis Plēsums — Jānis Griķis
• Uldis Lieldidžs — Billings
• Harijs Liepiņš — advokāts Osvalds Kreizis
• Uldis Dumpis — Manfrēds
• Miervaldis Ozoliņš — Šolcs
• Helmuts Kalniņš — Janka
• Lelde Vikmane — Aina
• Ludmila Čursina — Jekaterina
• Vladislavs Kovaļkovs — Timofejs
• Ivans Rižovs — Mitjajs (ierunājis Artūrs Frinbergs)
• Ļubova Sokolova — Aņisja, Mitjaja sieva (ierunājusi Velta Krūze)
• Velta Līne — Maiga
• Jevgeņijs Žarikovs — Otto Grīnbergs/Aleksandrs Jefimovs
• Maija Bļinova — Aleksandra Jefimova māte
• Nikolajs Krjukovs — Aleksandra Jefimova tēvs, Pjotrs Jefimovs
• Jurijs Gusevs — Vladimirs Losevs
• Staņislavs Koreņevs — Georgijs
• Jānis Jēkabsons/Andrejs Žagars — Edgars, Martas dēls
• Ģirts Jakovļevs — Jāzeps Sarma
• Pauls Butkēvičs — Heinrihs Strautnieks
• Ruta Vītiņa — Ināra, Heinriha līgava
• Juris Pļaviņš — meistars
• Merle Talvika — Ilga

Filmēšanas grupa

• Režisors: Aloizs Brenčs
• Scenārija autori: Oļegs Rudņevs un Dmitrijs Vasiliu
• Operators: Jānis Mūrnieks
• Mākslinieks: Gunārs Balodis
• Komponists: Raimonds Pauls

Apbalvojumi

• 1983 — PSRS Valsts prēmija režisoram Aloizam Brenčam, scenāristiem Oļegam Rudņevam un Dmitrijam Vasiliu, operatoram Jānim Mūrniekam, māksliniekam Gunāram Balodim un aktieriem Jozum Kiseļum, Lilitai Ozoliņai un Eduardam Pāvulam.

Interesanti fakti

• Iesākumā Martas loma tika rakstīta Vijai Artmanei.
• Epizodēs redzami arī kinorežisors Voldemārs Pūce (mācītājs) un dziedātāja Ieva Akurātere (Dzidra).
• Epizodē garnizona komandiera lomā bijušais Latvijas armijas virsnieks, vēlāk aktieris un režisors Raimonds Kugrēns.
• Pirmās filmas epizodes uzņemtas kapsētā pie Kaltenes baznīcas, zvejniekciema dzīve - Apšuciemā un Lapmežciema piekrastē, mazpilsētas skati - Tukuma vecpilsētā.
• Artūra Latvijas armijas garnizonu filmē Krustpils pilī, Martas un Riharda gaitas Vācijā - Mežaparkā (medību villa), Jaunķemeros un Līgatnē, bet mežabrāļu gaitas - Ogres mežos.
• Pēdējās divās sērijās Sibīrijas sādža ir Jalgubas ciems Karēlijā, aizbrauc filmēt arī uz scenārijā minēto Irkutsku.

Kritika

Tāpat kā lielā daļā padomju laikā uzņemto filmu, arī "Ilgajā ceļā kāpās" ir pamatīgi sagrozīti vēsturiskie notikumi, nomelnots Latvijas neatkarības periods un izskaistināts padomju režīms. 1984. gadā vēstulē Latvijas inteliģencei filmā izskaistinātās epizodes trāpīgi raksturo toreiz jau pretpadomju disidents Eduards Berklavs: "Represētās Martas izvešana ir rādīta gandrīz kā ciemos braukšana. Krievi izsūtīto sveštautieti sagaida kā mīļu ciemiņu: paēdina, ierāda atsevišķu istabu dzīvošanai, iesaka rakstīt lūgumu uz Maskavu, un represētā nekavējoši tiek atbrīvota... Vai var vēl vairāk ņirgāties par mūsu un citu tautu traģēdiju, par tiem tūkstošiem, kuru kauli vēl tagad balo tur - ziemeļos?!"

Režisoram Brenčam ticis pārmests Latvijas neatkarības atgūšanas sākuma gados, ka nepareizi parādītas tautas ciešanas. “Bet viņš atbildēja – vai kāds vispār par to bija runājis? Neviens nebija pat pieminējis. No šāda viedokļa, tā bija zināma uzdrīkstēšanās, tie tomēr vēl bija dziļi padomju stagnācijas laiki. Ja kādam tagad ienāk prātā, ka filmu nevajadzētu rādīt, tas ir nekulturāls skatījums. Pirmkārt, ir izcili aktieri un, ja salīdzina ar tiem seriāliem, ko rāda televīzijās pašlaik, tā ir pilnīgi cita svara kategorija,”