Harijs Liepiņš
- Dzimšanas datums:
- 15.12.1927
- Miršanas datums:
- 03.08.1998
- Kategorijas:
- Aktieris, GULAGa gūsteknis, PSRS Tautas skatuves mākslinieks, Padomju represiju (genocīda) upuris, TZO, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Rīgas Raiņa kapi
Ievērojams latviešu aktieris, sava laika latviešu skatuves zvaigzne un sieviešu elks. Harijs Liepiņš 50 gados uz skatuves un kino nospēlējis vairāk nekā 250 lomu. Pamatā spēlējis galvenās lomas.
Dzimis Ipiķu pagastā, Rūjienas pusē. Tēvu nav redzējis, par to ģimenē nav runāts. Bērnību pavadījis savas vecmāmiņas Grietas Paukšēnas - Liepiņas aprūpēts. Grietai bija dzimuši piecpadsmit bērnu, viņa nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam (mirusi 1948) un "Ārītis", kā viņu sauca vecmamma- bija viņas mīlulis.
1935. gadā Harijs pārcēlies uz Rīgu, dzīvojis Grīziņkalnā, vēlāk Ģertrūdes ielā, sācis mācīties Rīgas 28. vidusskolā un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Jau skolas gados- no 2. klases sācis strādāt operā par statistu, tā nopelnīdams sev iztiku. Skolas gados aizraujas arī ar futbolu.
Sākoties karam, lielu triecienu sagādā krievu okupantu nomainījušo vācu nacionālsociālistu zvērības pret ebrejiem. Viņa Ģertrūdes ielas rotaļu biedri no ebreju ģimenēm ar uz muguras uzšūtām dzeltenām zvaigznēm tiek aizsūtīti uz geto. Harija pirmā mīlestība- sola biedrene Jahoveda un viņas ģimene tika nošauti. Vasarās Harijs dodas piepelnīties uz laukiem, Skrundas pusē.
1943.g. iesaukts vācu nacionālsociālistu gaisa spēku izpalīgos, 17 gadu vecumā pieredzējis kara šausmas - vairāki viņa biedri un draugi tiek nogalināti uzlidojumos. Karam beidzoties, cenšas dezertēt no vācu armijas, taču paliek Latvijā.
Atgriezusies krievu komunistu okupācijas vara Hariju Liepiņu arestēja. 17 gadus vecais "izpalīgs" tiek aizsūtīts uz Vorkutu.
“Pārblīvētā vagonā mitrs karstums. Dienā dažas karotes prosas putras un sāļa vobla. Ūdeni saņemam reti un trūcīgi. Pamazām sapampst mēle un sāk rādīties ūdeņainas vīzijas.” Galapunkts - Vorkutas ogļraktuves. “Ar baigu režīmu un necilvēcīgiem darba apstākļiem tā kļuva par mūžīgu gala staciju daudziem izsūtītajiem. Pēc pusotra gada, ko pavadīju šai ellē, izvilkos pa lēģera vārtiem noliesējis, bāls, kā ēnā audzis sīpoliņš.”
1946.g. Harijs tomēr tiek atbrīvots. Atgriezies Rīgā, Liepiņš kādu laiku nevarējis pierast ne pie kaklasaites, ne pie gultas, šausmīgi daudz un ātri ēdis. 19 gadus vecais un daudz pārdzīvojušais jaunietis "apguvis" jauno dzīvi — balles, uzdzīvi, meitenes. Mācīties vairs negribējies, bet vilinājusi darbošanās uz skatuves.
Mēģinājis neveiksmīgi iestāties Ceļojošā teātra trupā.
Taču veiksmīgāks bijis gājiens uz Dailes teātri, kur pēc kara trūka jaunu aktieru un tika uzņemts teju katrs gribētājs. Jau pirmajā dienā jaunais aktieris Liepiņš piedalījies mēģinājumos, bijis viens no tautas un iepazinies ar stingro, leģendāro Eduardu Smiļģi, kurš bija pratis veiksmīgi darboties ne tikai neatkarīgās Latvijas laikā, bet nezaudēt amatus arī krievu okupācijas laikos.
Mācījies Dailes teātra 2.studijā kopā ar Viju Artmani, Valentīnu Skulmi, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Veru Gribaču u.c.
1949. gadā beidzis mācības studijā un turpmāko dzīvi saistījis tieši ar Dailes teātri. Režisors Smiļģis bija pamanījis Liepiņa talantu, un kā visus talantus viņu "ekspluatēja īpaši nežēlīgi". Kopā ar Smiļģi kā režisoru, Harijs Liepiņš nostrādāja 18 gadus.
50.gados Liepiņš spēlēja gandrīz katru vakaru. Spēlējis Romeo, Gēsta Berlingu, Minhauzenu, Hamletu, Mortimeru.
Visu lomu loma — Tots Raiņa "Spēlēju, dancoju".
Izrāde tika spēlēta vairāk nekā 20 gadus un bija viena no Smiļģa tēlainās domāšanas un fantāzijas realizācijas uz skatuves spilgtākajiem paraugiem. Smiļģa partnere un otra ilggadējā Dailes aktieru audzinātāja, režisore Felicita Ertnere teikusi:
“Harijs ir Tots. Viņš mākslā ir reāls un teatrāls kopā, tieši kā Tota lomai vajadzīgs.”
Lomas tapšana bijusi sava veida Harija Liepiņa pārkalšana, tāpat kā lugā tiek pārkalta spēlmanīša Tota sirds.
Filmējies no 1955. gada gan Rīgas Kinostudijas, gan vairāku citu PSRS kinostudiju filmās.
60.gados teātri sāka vadīt Pēteris Pētersons. Harijs Liepiņš radīja tumšu dziņu vadītu Kangaru Raiņa Ugunī un naktī, poētiski aizrautīgu Piču I.Ziedoņa Motociklā, gaismas pielūdzēju Miškinu Dostojevska Idiotā.
70.gados seko Ibsena Brands un Pērs Gints, Šekspīra Ričards Trešais... Harijs Liepiņš joprojām ir zvaigzne, elegants un šarmants.
Un no trīs runčiem Rīgas krogos otrais joprojām dzied:
“Kad es vēl biju jauns, /
Ak, vai, cik skaists es biju, cik elegants un glauns, /
Ja nu ne Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs, jā gan, /
Un visas Rīgas kaķes tad pakaļ skrēja man.”
***
Paralēli dzīvei teātrī ritēja cita dzīve. Aktieris visu mūžu nav spējis ilgstoši pretoties bohēmai un uzdzīve. Aktieris bijis slimnīcās, konsultējies ar teju visiem Latvijas narkologiem, centies; kādu laiku nav alkoholam pieskāries. Līdz atkal seko pazušana, nomaldīšanās. Un tā visu mūžu. Līdzās skatuvei un makšķerei — uguns vīns, kā to dēvē M.Šneidere.
Režisori teikuši - viņš bija Blaumaņa Krustiņa un Edgara līdzinieks.
Precējies ar aktrisi Mudīti Šneideri, viņiem kopīgs dēls Āris Liepiņš, kā arī Harijam ir divi ārlaulības bērni - meita Anita un dēls Rolands.
Miris Skrundas pusē, netālu no savām lauku mājām Lejasmāļiem Ventas upē makšķerējot.
Harija Liepiņa vārdā nosaukta balva, kuru kopš 2005. gada piešķir Latvijas aktieriem par izcili spilgtu aktierdarbu pagājušā gada laikā kino, televīzijā vai radio, kā arī iepriekšējo sezonu laikā.
Nozīmīgākās lomas teātrī
- Uģis - Jāņa Raiņa - Indulis un Ārija (1950)
- titulloma - Viljama Šekspīra - Romeo un Džuljeta (1953)
- Tots - Jāņa Raiņa - Spēlēju, dancoju (1956-1982)
- titulloma - Viljama Šekspīra - Hamlets (1959)
- Kangars - Jāņa Raiņa - Uguns un nakts (1965)
- kņazs Miškins - Fjodora Dostojevska - Idiots (1969)
- titulloma - Viljama Šekspīra - Ričards III (1973)
- titulloma - Henrika Ibsena - Brands (1975)
- titulloma - Migela de Servantesa - Dons Kihots (1984)
Filmas
- Uz jauno krastu, 1955 - Artūrs
- Nauris, 1957 - Zeltiņš
- Svešiniece ciemā, 1958 - Cālītis
- Zelta ešelons, 1959 - Ištvāns
- Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard), 1967 - Jānis
- Kad lietus un vēji sitas logā, 1968 - Leinasars
- Mērnieku laiki, 1968 - Švauksts
- Kremļa kuranti, 1970 - Herberts Velss
- Egle rudzu laukā, 1972 - Hermanis
- Dāvana vientuļai sievietei, 1973 - Zero
- Gaisma tuneļa galā, 1974 - Ēvalds Apse
- Sarkanie diplomātiskie kurjeri, 1977 - Cesarskis
- Dāvanas pa telefonu, 1977 - Roze
- Spāņu variants, 1980 - grupenfīrers Dufners
- Ilgais ceļš kāpās, 1981 - advokāts Osvalds Kreizis
- Sindikāts-2, 1981 - Reilijs
- Prettrieciens, 1985 - feldmaršals Manšteins
- Emīla nedarbi, 1985 - Emīls Svensons, pieaudzis
Izmantoti: Ingas Frīdrihsones citāti, citi publiskie avoti
Avoti: wikipedia.org, news.lv
Nav pesaistītu vietu