Pilsonis Keins

Pilsonis Keins (Citizen Kane) 1941.gada ASV kinodrāma, kas ilgstoši dažādās aptaujās tiek atzīta par visu laiku un ASV labāko mākslas filmu. Dažādās ASV aptaujās 1. vietu gan dalot gan ar S. Kubrika Kosmosa Odiseju un Koppolas Krusttēvu.

Režisors Orsons Velss
Producents Orsons Velss
Scenārija autori

• Orsons Velss
• Hermanis Mankevičs

Galvenajās lomās

• Orsons Velss
• Džozefs Kotens
• Dorotija Kamingora
• Rūta Vorika
• Everets Slouns
• Džordžš Koloriss
• Rejs Kolinss
• Agnese Mūrheda

Mūzika Bernards Hermans
Montāža Roberts Vaizs

1998. gadā Amerikas Kinoinstitūts, veidojot labāko filmu sarakstu "AFI 100 gadi... 100 filmas" (AFI’s 100 Years… 100 Movies), filmu "Pilsonis Keins" ierindoja pirmajā vietā kā labāko filmu visā amerikāņu kinematogrāfa vēsturē.

Šo vietu filma saglabāja arī 2007. gada sarakstā "AFI 100 gadi... 100 filmas (10 gadu jubilejas redakcija)" (AFI's 100 Years...100 Movies (10th Anniversary Edition)).

Filmā parādīts, kā pēc preses magnāta Čarlza Fostera Keina nāves kāds reportieris cenšas noskaidrot viņa pēdējo vārdu — "rozes pumpurs" — nozīmi, tādējādi caur Keina paziņu atmiņām tiek atklāts viņa dzīvesstāsts.

Pilsonī Keinā izmantoti vairāki ekperimentāli un neierasti filmēšanas un montāžas paņēmieni. Viens no ievērojamākajiem jauninājumiem bija dziļā fokusa lietojums — visas kadra daļas ir asas. Tas tika panākts, eksperimentējot ar lēcām un gaismām, piemēram, tuvplānu filmēšanai lietoja telefoto lēcas. Ja nebija iespējams šādu efektu panākt, attiecīgās ainas kadrus paspilgtināja ar optiskā printera palīdzību. Citviet savukārt šis efekts tika panākts, vispirms filmējot priekšplānu uz tumša fona, tad attina filmu, izgaismoja fonu un uz tās pašas filmas filmēja fonā notiekošo.

Vēl viena neierasta metode bija zemu filmēšanas leņķu izmantojums, tā, ka redzami telpas griesti, kas tolaik bija sevišķi neierasti, jo tolaik filmēja galvenokārt studijā, dekorācijās, kurām nebija griestu, tāpēc, filmējot Pilsoni Keinu, dekorācijas ainās, kurās redzami griesti, tika pārsegtas ar audumu.

Jauninājums šajā filmā ir arī laika ritējuma atainojums, samontējot vairākus īsus, nedaudz atšķirīgus filmas fragmentus vienā ainā — tā Keina pirmā laulība tiek attēlota dažās minūtēs, izvairoties no papildu skaidrojuma nepieciešamības, ainā, kurā Keins ar sievu ietur brokastis, aktieriem katrā fragmentā mainot tērpus un grimu, kā arī ar varoņu dialogu demonstrējot izmaiņas viņu attieksmē vienam pret otru. Tāpat tika izmantotas jaunas metodes, lai filmētu masu skatus un lielus interjerus, piemēram, tika filmēts maketā.

Sižets

Filmas sākumā Čārlzs Fosters Keins mirst, pirms nāves izdvešot: "Rozes pumpurs". Pēc viņa nāves tiek demonstrēta kinohronika, kurā atklājas nozīmīgākie pavērsieni Keina dzīvē. Keina vecāki, pēc tam, kad viņiem piederošajās raktuvēs atrasts zelts, nodevuši astoņgadīgo dēlu baņķiera Voltera Parksa Tečera audzināšanā. Pieaudzis Keins kļūst par mediju magnātu ar milzu ietekmi un ir tik bagāts, ka var atļauties sev uzcelt milzu pili ar privāto zoodārzu. Viņš ir bijis divreiz precējies un abas reizes šķīries. Viņa pirmā sieva Emīlija Monro Nortone ir prezidenta krustmeita, kura kopā ar viņu dēlu iet bojā autokatastrofā divus gadus pēc viņu šķiršanās. Keins mēģina iesaistīties politikā, taču viņa politisko karjeru nedēļu pirms vēlēšanām sagrauj skandāls par viņa sakaru ar dziedātāju Sjūzenu Aleksanderu, kuru viņš apprec divas nedēļas pēc šķiršanās no pirmās sievas. Dzīves nogali viņš pavada vientulībā savā pilī, kamēr viņa mediju impērija pēc Lielās depresijas lēnām brūk. Pēc kinohronikas noskatīšanās viens no tās autoriem paziņo, ka tajā neatklājas Keina cilvēciskā puse un iedomājas, ka varbūt to varētu atklāt, noskaidrojot, kas īsti ir "rozes pumpurs". Viens no klātesošajiem ir reportieris Džerijs Tompsons, kuram tiek uzdots sazināties ar cilvēkiem, kas pazina Keinu un to noskaidrot.

Tompsons vispirms dodas pie Keina otrās sievas, kura uzstājas kādā Atlantiksitijas naktsklubā, taču viņa atsakās ar reportieri runāt. Uzzinājis, ka, tā kā Keina pēdējie vārdi bijuši plaši citēti laikrakstos, naktskluba oficiants esot jautājis viņai, ko viņa par to zin un viņa esot teikusi, ka nekad neko par rozes pumpuru nav dzirdējusi, Tompsons nolemj atgriezties pēc dažām dienām.

Pēc tam Tompsons dodas uz Filadelfiju, lai bibliotēkā iepazītos ar Keina aizbildņa Mistera Tečera nepublicēto memuāru manuskriptu. Atklājas, ka Keins nodots Tečera aizbildniecībā pēc viņa mātes lēmuma, neskatoties uz tēva iebildumiem, tāpat Tečera pārvaldē tiek nodoti mātes īpašumi, kurus Keins pārņems 21 gada vecumā. Pats Keins darījuma parakstīšanas brīdī spēlējas ar ragaviņām un ir satriekts, uzzinot, ka viņam būs jāpamet vecāki. Pārņemot savus īpašumus, 21 gada vecumā, Keins kļūst par sesto bagātāko cilvēku pasaulē un sagādā vilšanos savam aizbildnim, paziņojot, ka no visiem viņa īpašumiem viņu interesē tikai kāda paputējusi avīze The New York Inquirer un viņš vēloties to vadīt pats personīgi. Kā atklājas Tečera memuāros un Tompsona sarunā ar Keina bijušo asistentu Misteru Bernstīnu, kuru Tompsons apciemo pēc bibliotēkas apmeklējuma, Keins pārpērk konkurentu labākos reportierus un neskatoties uz to, ka pats ir deklarējis par pienākumu lasītājiem sniegt patiesas ziņas, padara Inquirer par dzelteno avīzi, kas nodarbojas ar skandālu kurināšanu. Arī Bernstīns nezina, kas varētu būt rozes pumpurs un izsakās, ka tas varētu būt kaut kas, ko Keins kādreiz zaudējis, jo zaudējis savā dzīvē viņš esot daudz ko.

Pēc Bernstīna ieteikuma Tompsons dodas pie Keina agrākā drauga un bijušā Inquirer kritiķa Džededaijas Līlenda, kurš izsakās, ka viss, ko Keins dzīvē vēlējies, esot bijusi mīlestība, bet viņš pats esot spējis mīlēt tikai sevi un varbūt savu māti. Līlends stāsta, ka Keina laulība ar Emīliju Nortoni nav bijusi sevišķi laimīga, jo Keins bijis pārāk aizņemts ar avīzi. Kad Keins mēģina iesaistīties politikā, kandidējot Ņujorkas gubernatora vēlēšanās, viņa politiskais konkurents, kura sakāve korupcijas skandāla dēļ šķiet neizbēgama, informē Emīlju Nortoni, ka Keinam ir mīļākā — Sjūzena Aleksandera. Lai gan nav īsti skaidrs, vai Keinam ar viņu tiešām ir romāns, sākas skandāls, kura dēļ Keins zaudē vēlēšanās. Pēc vēlēšanām Līlends piedzeras, pasaka Keinam, ka viņam nepatīk Keina attieksme pret dzīvi un pieprasa, lai viņu pārceļ darbā uz Čikāgu. Keins apprec Sjūzenu Aleksanderu un cenšas padarīt viņu par operzvaigzni un tāpēc pat finansē operas celtniecību. Tomēr izrādās, ka Sjūzenai nepietiek talanta un viņa saņem asas kritikas, arī Līlends sāk rakstīt nosodošu kritiku, taču, būdams piedzēries, aizmieg un nav to vēl pabeidzis, kad ierodas Keins un pabeidz to viņa vietā, kā saka pats Līlends — lai pierādītu, ka viņš ir spējīgs uzrakstīt patiesību, tomēr pēc tam viņš atlaiž Līlendu.

Pēc Līlenda Tompsons vēlreiz apciemo Sjūzenu Aleksanderu, kura saka, ka doma padarīt viņu par operzvaigzni bijusi Keina ideja un viņa to nemaz nav gribējusi. Viņa ir sašutusi un vīlusies, izlasot Līlenda kritiku un nikna, ka Keins, Līlendu atlaižot, viņam nosūtījis 25 000 dolāru, uz ko Līlends atbild, nosūtot Keinam viņa deklarāciju par patiesu ziņu sniegšanu lasītājiem, kuru Keins saplēš. Keins spiež Sjūzenu turpināt operdziedātājas karjeru, līdz viņa mēģina izdarīt pašnāvību. Pēc operdziedātājas karjeras izbeigšanas Sjūzena un Keins dzīvo Keina pilī, kur Sjūzena garlaikojas un ilgojas pēc Ņujorkas, līdz Sjūzena pamet Keinu, jo viņš nekad nav viņai devis neko tādu, ko viņa tiešām būtu vēlējusies. Uzzinājusi, ka Tompsons plāno doties uz Keina pili, kurā esošos priekšmetus plānots pārdot izsolē, Sjūzena iesaka parunāt ar sulaini Raimondu. Sulainis, izrādās, ir dzirdējis Keinu sakām "rozes pumpurs" ne tikai viņam mirstot, bet arī, kad Keins, pēc Sjūzenas aiziešanas demolējot viņas istabu, atradis sniega lodi, pēkšņi pārtraucis ārdīties un aizgājis no istabas. Tompsons nolemj, ka atklāt, ko nozīmē "rozes pumpurs" neizdosies, un ka tas būs bijis tikai mazs gabaliņš Keina dzīves, kas neko neizteiktu. Tompsons pamet pili, taču tikmēr strādnieki dedzina dažādus par nevērtīgiem atzītus priekšmetus, tai skaitā ragaviņas ar uzrakstu "rozes pumpurs" — tās pašas, ar kurām Keins spēlējās bērnībā, dienā, kad misters Tečers kļuva par viņa aizbildni un aizveda viņu no vecākiem.

Inovācijas

Pilsonī Keinā izmantoti vairāki eksperimentāli un neierasti filmēšanas un montāžas paņēmieni. Viens no ievērojamākajiem jauninājumiem bija dziļā fokusa lietojums — visas kadra daļas ir asas. To panāca, eksperimentējot ar lēcām un gaismām, piemēram, tuvplānu filmēšanai lietoja telefoto lēcas. Ja nebija iespējams šādu efektu panākt, attiecīgās ainas kadrus paspilgtināja ar optiskā printera palīdzību. Citviet savukārt šo efektu panāca, vispirms filmējot priekšplānu uz tumša fona, tad attinot filmu, izgaismoja fonu un uz tās pašas filmas filmēja fonā notiekošo.

Vēl viena neierasta metode bija zemu filmēšanas leņķu izmantojums, tā, ka redzami telpas griesti, kas tolaik bija sevišķi neierasti, jo tolaik filmēja galvenokārt studijā, dekorācijās, kurām nebija griestu, tāpēc, filmējot Pilsoni Keinu, dekorācijas ainās, kurās redzami griesti, tos pārsedza ar audumu.

Jauninājums šajā filmā ir arī laika ritējuma atainojums, samontējot vairākus īsus, nedaudz atšķirīgus filmas fragmentus vienā ainā — tā Keina pirmo laulību attēlo dažās minūtēs, izvairoties no papildu skaidrojuma nepieciešamības, ainā, kurā Keins ar sievu ietur brokastis, aktieriem katrā fragmentā mainot tērpus un grimu, kā arī ar varoņu dialogu demonstrējot izmaiņas viņu attieksmē vienam pret otru. Tāpat izmantoja jaunas metodes, lai filmētu masu skatus un lielus interjerus, piemēram, filmēja maketā.

Velss izmantoja savu pieredzi radio, lai radītu daudzslāņainus skaņas efektus, kas dažās ainās rada īpašu noskaņu, piemēram, ar atbalss palīdzību rada iespaidu par dažu telpu monumentalitāti un lielo platību. Tāpat arī skaņu izmantoja, lai samontētu dažādas filmas daļas vienotā stāstījumā — piemēram, parādīts, kā bērnībā Keinam viņa aizbildnis novēl "Priecīgus Ziemassvētkus...", bet teikumu pabeidz ar "...un laimīgu Jauno gadu!", jau Keinam pieaugušam esot. Izmantoja arī tolaik kino ne pārāk īpaši plaši pielietotu metodi, kad īsus runas fragmentus samontē ātrā secībā, radot iespaidu, ka kaut ko visur apspriež. Velss arī uzskatīja par dabiskāku divu dialogu pārklāšanos, pretēji ierastajam dialogam, kad aktieris sāk runāt savu tekstu tikai tad, kad otrs aktieris ir pateicis savējo. Tāpat jaunums bija nākamās ainas audio pārejas sākšana pirms vizuālās pārejas.