Latvijas TV rāda filmu "Atmodas labirintā"
Latvijas TV divus vakarus rāda dokumentālu filmu "Atmodas labirintā" par Atmodas laiku, galveno akcentu liekot uz to, ka visur bija klāt un procesus vadīja ļaunie čekisti, kam par neapstrīdamu pierādījumu tiek joprojām rādītas kartītes no bēdīgi slavenajiem "Čekas maisiem".
It kā dokumentāls kino, ko taisījusi Latvijas TV kopā ar žurnālu IR.
Einārs Repše nekad nav bijis mans draugs, taču liekas zemiski, ka viņam (tāpat kā Īvānam, Kalnietei, Grigorjevam, Ulmem, Cālītim, Gavaram, Aleksejevam, Muceniekam u.c.) ir jātaisnojas par tā laika notikumu gaitu, par pieņemtiem lēmumiem. Šeit, skatos, ir iets viens solis tālāk - personas, kuras patiesi var uzskatīt par Atmodas vadoņiem un varoņiem, atbildot uz precīzi tēmētiem jautājumiem, stāsta par to laiku, bet jau ar šaubām par saviem līdzgaitniekiem un cīņu biedriem. Jūtams, cik tendenciozi intervējamiem tiek uzspiests viedoklis, ka Atmodas īstenotāji, kuri bijuši viņam blakus, ir bijuši un arī šodien ir nelieši vai nodevēji. Tiek iepotēts, ka diskusijās, kur viņa cīņu biedri ir izteikuši atšķirīgu viedokli, ir noticis čekas uzdevumā vai citu nelietīgu motīvu vadīti. Tik zemiski! Tā nav nelietība???
Protams, var diskutēt par vēsturi arī ar atbraukuša un šeit nedzīvojoša emigrācijas latvieša iepotētu pozīciju - visi, kuri ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā jau dzemdību namā ir ieskaitīti čekas rezervē un pēc tam automātiski visi kļuvuši par čekistiem. Var vēl primitīvāk - tajā valstī dzemdību nams bija čekā. Čekistu valsts. Tas, diemžēl, emigrācijas latviešiem ir iekodēts ar mātes pienu tikpat stipri kā vidusmēra sovjetam, ka katrs baltietis ir vāji maskēts nacists vai fašists. Bet valsts TV nevajadzētu tik lēti pelnīt savus reitingus un to darīt ar lietām, kurām vajadzētu būt svētām. Pie kam, negramstīties ap to, par ko ir maza sajēga vai tās nav nemaz. Noskatoties filmu es saprotu, kāpēc virkne Atmodas cilvēku atteica interviju šim abšaubāmajam projektam un tā veidotāju kompānijai. Es darītu tāpat.
Jānis Peters bija Atmodas garīgais vadonis, Sandra Kalniete koordinācijas un izpldes guru. Es nevienu nenoniecinu, bet viņus abus gribu īpaši izcelt. Un varu tikai pateikt vēlreiz paldies viņai par mierīgo un nosvērto skaidrojumu šajā filmā par LTF darbības taktiku - soli pa solim. Tas bija gājiens pa nezināmu politisko mīnu lauku, kur katrs kļūmīgs solis varēja kļūt liktenīgs.
Pirmās sērijas esence ir vārdi par Mavriku Vulfsonu, par to, cik svarīgi bija, ka tieši viņš pateica divus izšķirīgos terminus - okupācija un Molotova-RĪbentropa slepenais pakts. Ārī ārpus filmas palikušie kadri par Mavrika nevienlīdzīgo cīņu ar Gorbačovu Maskavā Kongresu pils tribīnē. Šis personību duelis, skatienu cīņa, šaubas. Var teikt, patiesība par slepeno porotokolu ar asinīm tika izplēsti un parādīti zālei, kuras lielāka daļa vispār nesaprata par ko vispār ir runa un tikai gaidīja, kad pēc biedra Lukjanova komandām ir par kaut ko jābalso. Sandra piemin vēl kādas divas epizodes - Petera pēkšņi izvirzīto Īvānu un Ivara Ķezbera ētera aizliegumu. Abi šie notikumi būtu vērtējami nevis ar aizdomām, bet gar ar to, ka Peters kaut ko vairāk saprata, bet Ķezbers - kaut ko vairāk tobrīd zināja.
Filmā kā eksperts un čekas lietu zinātājs ir "Memoriāla" pieaicinātais pētnieks no Maskavas Ņikita Petrovs. Jā, draudzīgs un tolerants pret filmas taisītājiem, bet ar attieksmi pret provinciāļiem, kuri ir pieaicinājuši zvaigzni. Jāsaka tā, ja cilvēks ir pētījis padomju specdienestu darbu un nespēj atšķirt aģentus no kontaktpersonām, uzticamības personām, novērtēt ziņojumu, atskaišu un situāciju jēgu.... Protams, valstī, kura ir maza, kurā katrs latvietis latvietim ir latvietis un kur ārzemniekos klausās atvērtām mutēm, tas labi iet cauri bez aiztures un ar aplausiem, kas bieži pāraug ovācijās. Varbūt skatītājiem nepamanītā maskavieša vīzdegunība, vērtējot atsevišķus pētāmā jautājuma elementus, iespējams, ir par pamatu "Memoriāla" nespējai tikt galā ar to misiju, kas viņiem ir uzticēta - pētīt un apzināt padomju represiju vēsturi un apzināt GULAGa upuru piemiņu. Mums ir sadarbības pieredze ar šo organizāciju. Un zināms, ka ar grūti pieejamiem Krievijas arhīviem ir citi ļaudis, kuri strādā daudz veiksmīgāk un rezultatīvāk. Ja esošo Memoriāla realitāti vērtē ar Petrova mērauklu, varbūt arī viņu komanda ir pilna ar čekistiem, kuri darbojas tā, lai viņu organizācija kluptu ik uz soļa. Labi, šī jau ir dzēlība un ne mums organizēt viņu darbu.
Daudzmaz saprotot tēmu un zinot Atmodas laika aktīvo ļaužu sastāva avangardu, ar rezignētu smaidu skatos, ka citu, Latvijai patiesi nedraudzīgu un pamatīgu dienestu aģenti un uzticamības personas joprojām var dzīvot mierīgi. Par tiem ne zilbi neizdveš arī maskavietis vai arī tas apzināti atstāts aiz kadra. Ir tikai pārspīlēti glorificētā čeka, kura, politiskās (nesaku - juku) taustīšanās un neziņas laikā, tika atstāta priekšplānā iespējamai saplošīšanai. Kā saka specdienestu žargonā - izmantots un, lai cik varbūt žēl nebūtu, izmetams un aizmirstams.
Būdams, kaut kur tuvumā Godmanim un virknei Atmodas ļaužu, jebkuras spekulācijas un apvainojumus, kas vērsti pret viņiem, uztveru ļoti personiski. Man patiesi derdzas, ka paaudze, kurā izauga Atmoda, tiek apzināti diskreditēta, vainojot, ka ne tie cilvēki ir balsojuši par Neatkarības atjaunošanu. Neatkarības atgūšanas avangardā, paceļot, audzinot un modinot masas (arī mani), bija Labvakar, pēc tam LTF avīze "Atmoda". Kuri ir tās pašpasludinātās Patiesības ministrijas komisāri, kuri ar šodienas pieredzi mēģina pagriezt sabiedrību pret tā laika varoņiem?
Vēsturniece Daina Bleiere filmas sākumā ļoti precīzi raksturo sabiedrības lielas daļas skatījuma nelaimi - vērtēt tā laika notikumus ar šodienas acīm. Diemžēl, vēsturniecei ir taisnība. Sabiedrībai tiek tas nemitīgi potēts.
Es pieļauju, ka filmas tapšanas gaitā ir iegūts interesants interviju materiāls, kurā, pat nejēdzīgi vai tendenciozi izmantojot, tik un tā var smelties daudz informācijas. Patiess un tiešs ir Genādijs Loskutovs - tipisks, godīgs padomju laika vidusmēra nelatvietis. Ir saprotama viņa sāpe un aizvainojums par attieksmi pret nelatviešiem kopumā. Bet tas ir arī jautājums par to, ka pamatnācija - latvieši nav spējuši toleranti izskaidrot labam cilvēkam, ka ne visur, kur viņš godīgi dzīvo, ievēro likumus un maksā nodokļus, ir jārunā krieviski. To visu varēja un vajadzēja šo gadu laiku stāstīt., saprotot, ka neviens likums, pat piedraudot ar smagiem sodiem, nevar piespiest mīlēt valsti. Protams, grūti ir atzīt, ka lielā daļā tautiešu, kuri pēc neatkarības tika pie varas, viens rīcības motīviem bija revanšs par pāridarījumiem tajā laikā. Jebkurā gadījumā, visu cieņu biedram Loskutova kungam par tiešu un atklātu valodu. Nedaudz ieskicēts ir Alfrēds Rubiks, kurš vienīgais ir pratis stāvēt pāri visiem izaicinājumiem un labumiem, paliekot par uzticīgu komunistu un ļeņinieti. Jūtams, ka pret viņu filmas veidotājiem ir labāka attieksme nekā pret tiem, kuriem fonā mirgo kartiņas. Starp citu, neviens nav tik precīzi un tieši devis Rubika raksturojumu, kā to izdara Loskutovs.
Filmas veidotāji it kā garāmejot piemin "Helsinki-86", nosaucot divus tās vadoņus - Vidiņu un Ziemeli. Lai gan ar lāstiem un riebeklībām vēlākos gados pret Latvijas cilvēkiem ir vedis savu krusta karu Linards Grantiņš, nepieminēt viņu un helsinkieti Raimondu Bitenieku vispār, šķiet norok šo filmas veidojumu pilnīgi saknē. Ne vārda par Konstantīnu Pupuru, Modri Lujānu.... Absolūti nekāds vērtējums Atmodas garīgajam līderim Jānim Peteram un viņa tuvumā esošajiem Viktoram Avotiņam, Marinai Kosteņeckai, Džemmai un daudziem daudziem citiem.
Nemitīgi tiek rādītas čekas uzskaites kartiņas. Uzvārdi Inkēns, Stradiņš, Godmanis un vēl, un vēl.... Kā jau teicu, es no šiem cilvēkiem nenosodu nevienu. Nevienu! Arī Rolandu Tjarvi, kura kartiņu neredzēju filmā. Taču, atkārtoju nez kuro reizi - visu pieminēto cilvēku kartiņu esamība neko neizsaka. Tā ir objektīva un loģiska sistēmas sastāvdaļa, izņemot gadījumus, ja varam runāt par konkrētu kaitējumu vai pat noziegumu kādam cilvēkam, kas sekojis uz kāda ziņojuma pamata. Personu sadarbība ar savas valsts, kuras pilsoņi viņi ir, kurā viņi dzīvo, varas iestādēm nav un nevar tikt uzskatātīta par noziegumu vai pat morāli nosodāmu rīcību. Es nezinu, cik naudas noēda zinātniskā komisija, kura samērā ilgu laiku rakās pa maisiem un kura tā arī nespēja šīs fundamentālās lietas izskaidrot sabiedrībai. Iespējams, ka paši nesaprata. Tā radīja tikai duļķi, bet nedeva sabiedrībai nekādas atbildes. Tika apzīmogoti cilvēki kā nodevēji, taču to kategoriski nevarēja darīt, kā tas tika izdarīts. It visur bez baltas un melnas krāsas ir arī vēl citas. Tāpat kā nevar vērtēt Dziesmu svētkus ar operas un baleta kritērijiem. Pavirši un bezatbildīgi.
Lielai sabiedrības daļai nav un droši vien nevajadzētu sajēgai, kas ir aģents. Vārds šobrīd ir tik ļoti aktivizēts un pat toksisks, ka prasās pēc neliela skaidrojuma. Pieminēšu tikai divus piemērus. Varenajā padomju iekšlietu sistēmā bija milzīgas iespējas saaugt ar noziedzīgo pasauli un bija milicijas darbinieki, kuri piesedzoties ar slepenības un vai ar ierobežotas pieejamības informāciju, izpaliekot pienācīgai kontrolei, kļuva par organizētu noziedzīgu grupu dalībniekiem, tāpēc - laiku pa laikam tika saukti pie atbildības. Šādas krimnāllietas nav iespējams atklāt bez ārkārtīgi labi sagatavotas aģentūras, kas visbiežāk bija no VDK operatīvajiem dienestiem. Arī radošajās aprindās bija cilvēki, kuri shēmoja un izlaupīja valsti. Arī tas nebija atklājams bez aģentūras. Nemaz nerunājot par milzīgo aģentūras tīklu, kas darbojas iekšlietu sistēmā, lai varētu atklāt smagus un sevišķi smagus noziegumus. Jebkuras valsts specdienesti savus diskrētos palīgus sargā. Esmu to jau teicis publiski, SAB vadītājs Jānis Maizītis nebūt nav vieglprātīgs avantūrists, kurš nesaprot, ko dara. Tas, ka viņš kategoriski iebilda pret šīs tēmas izklāšanu publiskai preperēšanai bija bija vairāk nekā pamatoti. Šobrīd Latvijā ir ap 10 operatīvās darbības subjektu, kuri darbojas ar tām pašām metodēm un viņu darba rezlultāti ir atkarīgi arī no prasmes būt izmeklējamajā vidē.
Un visbeidzot, nezinu, vai būs daudzi, kuri pat uz nevainīgiem drošības dienestu darbinieku jautājumiem atbildēs ar klaju rupjību. No tādiem droši vien šodien var atzīmēt Lato. Nu jā, šodien vairs nav "stukaču", bet tos var saukt arī par trauksmes cēlājiem, bet būtība nemainās.
Svarīgākais, ko ar kārtējo mēslu kārtu nosmērētie cilvēki ir izdarījuši - nobalsojuši par Neatkarību. Tas ir galvenais! Pārējais ir latviska daba un šodienas grūstīšanās, lai pastāstītu, ka nevis esi labāks, bet citi ir sliktāki.
Vai tās ir turpinājums uzlikt mūžīgās vainas apziņu cilvēkiem, kuri dzīvojuši padomijā? Radošā inteliģence, au-u, kur esat? Kāpēc klusējat, kad vairākas paaudzes jau ilgāku laiku tiek sauktas par kolaborantiem? Var runāt par atsevišķiem komformistiem, kādus šodien var atrast ne mazāk, kā pie jebkuras iekārtas un režīma. Kā var saukt saukt par kolaborantiem tos, kuri dzimuši tajā valstī un bijuši pilsoņi. Ne TIE cilvēki ir bijuši nācijas priekšgalā un ne TIE ir bijuši drosmīgi, lai nobalsotu par Neatkarības atjaunošanu?
Līdz ar to, man ir daudz jautājumu, tai skaitā - vai filmu veidojuši muļķi vai nelieši, kuri turpina diskreditēt Atmodas cilvēkus. mēģinot kaut vai šādi viņus konfrontēt un sanīst savā starpā? Saķēzīt to laiku, kad Nācija bija vienota un tai pēdējo reizi bija kopīgs mērķis? Šājos 30 pēcatmodas gados tā arī neviens nav spējis nodefinēt kādu nācijas kopīgu mērķi. Tāda vienkārši nav!
Turpinās vēl dziļāka ķīļa iedzīšana tā jau mazajā izmirstošajā nācijā. Līdzīgi kā ambiciozajiem lībiešiem, kur uz 104 personām bija 4 biedrības. kas plēsās savā starpā. Ir sajūta, ka nācija ir apjukusi pati savos mēslos un nezin kurp doties. Nezinu, vai ir iespējams kāds līderis, kurš vairs spētu nāciju vienot.
Ja galvenokārt skatītāji tiek biedēti ar visur esošajiem čekistiem, tad kompartijas darbības izpratnei netiek atvēlēta nekāda loma. Pieļauju, ka bez apsaukāšanās un birku kabināšanas, cita saprašanas grozā cita arī nekā nav. Taču, līdzīgi kā 30.gadu beigās bija boļševiki, kuri saprata, ka nebeidzamo nāves mašinēriju ir jāaptur, un to faktiski paveica grupējums Ņikitas Hruščova vadībā, lai gan represiju laikā ir virkne dokumentu, kas nenoliedzami pierāda, ka viņš līdzīgi kā daudzi citi spēlēja pēc valdošajiem spēles noteikumiem - sit savējos pats, ja ne - nositīs pašu. Hruščovs cītīgi pieprasīja papildus kvotas cilvēku masveida atšaušanai, taču pamazām gan viņš, gan viņa domubiedri saprata, ka nāves konveijers piebrauks pie viņu durvīm. Viņi salauza šo milzīgu sistēmu un būtiski izmainīja vēstures gaitu, tikai nedaudz atsedzot pastrādātos noziegumu asiņu jūru. Pagāja nedaudz gadi un kāda jauna jaunkomunistu grupa Leonīda Brežņeva vadībā, konsekventi atbīdīja Ņikitu malā ar nosacījumu, ka viņam ir atvēlēta dzīvošana, bet ar stingri limitētu memuāru izplatīšanu.
Acīmredzot, šeit nav lieki pieminēt vēl kādu padomju mantojumu un saprast, kāpēc joprojām bijušajā padomijā ir tik ļoti cieņā "zeku" (cietumnieku) subkultūra - dziesmas, folklora, "likumīgo zagļu" heroizācija, pielūgsme pēc zonas dzīves un pat publiskā telpā saglabājies zeku žargons (kā, piemēram, mūsu TV bieži dzirdamais - palika uz brīvām kājām). Tas ir tikai tāpēc, ka padomijā bija grūti atrast kādu ģimeni, kurā nebūtu kāds izgājis ieslodzījumu vietu ellei. Tas skāra arī lielu daļu inteliģences, radošu un domājošu cilvēku aprindas. Šī atkāpe ir tādēļ, ka ir nācies Maskavā savā laikā izteikt oponentiem grūti pieņemamu viedokli, ka arī padomju valsts ir būvēta pēc cietumu galdu hierarhijas principa - faktiski Politbirojs bija lielās savienības dažādu apgabalu Pirmais galds, kurā tika dalīta ietekme, resursi, noteiktas galvenās līnijas, doti vadošie amati. Turpinot līdzībās, savienoto republiku CK bija kā otrie galdi, kuriem bija nosacīta rīcības brīvība, ievērojot Pirmā galda noteiktos nerakstītos likumus. Tieši tādā veidā, pēc ietekmīgu klanu virzītu vadoņu aiziešanas mūžībā, pie varas gadījās Gorbačovs, cerot, ka ikviens Politbirojā pārstāvētais klans, varēs viņu grozīt pēc saviem ieskatiem.
Neieslīgstot dažādu detaļu apcerē par Savienības sagrūšanu, var teikt īsi - vecbiedri smagi kļūdījās, izvirzot salīdzinoši jauneklīgo Mihailu, kam vienmēr blakus bija viltīgi šarmantā Raisa, kura daudzās lietās bija ideju ģenerators un strātēģijas izstrādātāja. Šis tandēm izrādījas cietāks rieksts, nekā čāpstošais Politbirojs bija sev iecerējis. Uzrautais Gorbačovu piedāvāto pārmaiņu vilnis pamazām sāka aizslaucīt vecisko un stereotipiski domājošajo kompartijas funkcionāru vīziju, iedodot jaunu ēru - Perestroiku ar visu no tā izrietošo. Tiesa, kā kādreiz pareizi atzīmēja Juris Podnieks, šis pārmaiņu vilnis bija tik jaudīgs, ka tam nebija gatavs pats Gorbijs un tas arī viņa laikam pielika punktu.
Ar šo atkāpi gribas norādīt, ka nevajag absolutizēt nedz komunistus, nedz čekistus, ja vien tos nelieto kā sugas vārdus, bet tādējādi kropļojot vēstures izpratni. Pirmkārt, kas bija 80.gadu komunisti? Pie tiem nenoliedzami pieskaitāms ir Rubiks un visi viņa uzticamie sekotāji. Pat intervētais Loskutovs pie tādiem pieskaitāms nav. Var runāt par Kompartijas funkcionāriem, kuri, mēģinot noturēt atrautās demokrātijas slūžas, vismaz vizuāli demonstrēja, ka saprot notiekošo un kontrolē procesu. Faktiski, viņi peldēja notikumu mutulī kā visi citi, taču jau šajā laikā izdarīja izvēli, kurā krastā piestāt. Netkarībai lojālie funkcionāri Atmodas un sekojošo notikumu sakarā pieminami ir tikai tik daudz, ka viņi ar savu gūto darba pieredzi sistēmā un sakariem ne tikai Latvijā, bija vairāk gatavi notiekošajām pārmaiņām. Tautas varoņiem, kuriem šī pieredzes bagāža nebija, tā bija jāapgūst iiespējami īsā laikā, bet ne visi to spēja. Izrādījās, ka nacionāla stāja un skaļš patriotisms labākā gadījumā der lomai, ko krietni vēlāk ciniski nodefinēja kā "noderīgos idiotus".
Šo apstākli pie varas nākušie Atmodas cilvēkil īdz galam nebija nenovērtējuši un, šķiet, tikai tagad daudzi sāk apjaust, ka pirmaie vagoni sen aizbraukuši, bet sliedes atdzisušas. Objektīvi, gribas atjaunot kādu taisnīgumu, bet tas nenovēršami pārvēršas par lūzeru un revanšistu iznācienu, kuri spēj norādīt uz pagātnes kļūdām un raujas pie stūres, neredzot kur ir ceļš. Savu braucienu pa grāvi vienmēr ir gatavi attaisnot, ka nevis ir labāki, tie iepriekšējie - sliktāki.
Kad Latvijas Juristu III forumā ieminējos, ka pēc Berlīnes mūra krišanas prieka eiforijā līdz galam netika izdarītas divas lietas: pēc Varšavas pakta ... (turpinājums sekos), tieši liberāļi stipri vien rauca degunus.
Atļaušot atgādināt, ka es arī dzīvoju šajā laikā un kaut kur biju klāt. Tāpēc šāds viedoklis, ko mēģināju pēc iespējas pieklājīgāk uzrakstīt.
