Imants Liepiņš: Digitālās TV krimināllietas izgāšanās: kas tur īsti notika, un kas notiks tālāk?
Sausais atlikums no 14 gadus ilgas tiesāšanās un 18 gadus ilga kriminālprocesa: t.s. “digitālās televīzijas” lietā likumsakarīgi attaisnoti visi, taču prokuratūra, zaudējumu jūtot, tagad centīsies vēlreiz sildīt to pašu veco zupu, tikai nu jau… pret Šleseru. Vai tur vispār atrodama jebkāda loģika?
Par spīti demonstratīvai, pēc iespējas publiskākai krimināllietas virzīšanai kopš 2003. gada un tiesvedībai cauri visām instancēm 14 gadu garumā, viss stāsts ir vienkāršs kā rauga pankūka. To var izstāstīt pāris teikumos.
Bizness neizdevās, bet digitālā apraide gan izdevās
Saprotot, ka pasaulē tiek ieviesta digitālā TV apraide un ka tā aizsniegs arī mūs, pēc 2000. gada vairāki privātie uzņēmēji (ieskaitot Andreju Ēķi, privātā TV biznesa pionieri Latvijā, un citus) nolēma iepirkt iekārtas un piegādāt tās Latvijai. Īsos vārdos: iekārtas iepirka, sagādāja, atveda uz noliktavu un sāka tirgoties ar televīzijas torni Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) personā, kā vislabāk ieviest digitālo apraidi Latvijā. LVRTC izveidoja meitasuzņēmumu DLRTC un sāka strādāt pie tehnoloģiju savienojamības.
Tad par premjeru kļuva Einars Repše, kurš atklāti izdarīja politisko spiedienu uz KNAB, dodot mutisku rīkojumu LTV tiešraidē, ka jāierosina krimināllieta pret opozīciju. “Par digitālās televīzijas ieviešanas līgumu jau sen vajadzēja ierosināt krimināllietu, svētdien LTV tiešraidē paziņoja Einars Repše. Viņš nepārprotami lika saprast, ka no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sagaida krimināllietas ierosināšanu jau tuvākajā laikā,” toreiz ziņoja Delfi. (Saite šī viedokļraksta beigās.)
Tolaik vēl jaunais, tikai pirms diviem gadiem izveidotais KNAB, neizrādot kaut vai formālas pašcieņas pazīmes, ar sunisku padevību metās izpildīt premjera rīkojumu un sarīkoja kratīšanas pie minētā premjera politiskajiem oponentiem. (Vēlāk to jau vairs neuzskatīja par neko īpašu, tas kļuva par normu.)
Šādos apstākļos digitālo TV apraidi Latvijā attiecīgie līgumslēdzēji nevarēja vairs ieviest paredzētajos termiņos (līdz 2006. gadam), līdz ar to valsts no savas puses vērsās Stokholmas šķīrējtiesā – sev par nelaimi, privātie uzņēmēji līgumā bija ierakstījuši šķīrējtiesas klauzulu. Privātā puse zaudēja un bija spiesta atmaksāt valstij 3,8 miljonus latu – summu, ko ieviesēji bija saņēmuši no DLRTC par veiktajiem priekšdarbiem.
Sapirktās ļoti specifiskās lieljaudas iekārtas gulēja noliktavā vēl vairākus gadus, līdz digitālo televīziju Latvijā ieviesa 2010. gada sākumā: ziemas olimpiskās spēles Vankūverā bija pēdējais, ko parādīja analogajā apraidē. Iznākumā digitālo apraidi Latvijā ieviesa nevis valsts uzņēmums DLRTC, bet gan cits valsts uzņēmums – Lattelecom. Tātad KNAB un E. Repšes dēļ tehnoloģijas ieviešana aizkavējās vismaz par 4, ja ne visiem 6 gadiem.
Kāpēc pompozajai krimināllietai iznākums, ka visi attaisnoti
2007. gadā vispirms tika apsūdzēti 20 cilvēki. Tiesvedība vienu no viņiem noveda kapā, savukārt otru – līdz sajukšanai prātā. (Tās nav metaforas.) Nav nozīmes tagad atkārtot tiesvedības līkločus cauri instancēm, labāk pievērsīsimies “sausajam atlikumam”: jau pēc pirmās iepazīšanās ar krimināllietas sējumiem (pie manis tie nonāca ap 2011. gadu, un nevaru teikt, ka es tos būtu kaut kā īpaši meklējis vai centies pie tiem tikt – tos deva katram, kas izrādīja interesi) bija skaidrs, ka lietā nav atrodams nozieguma sastāvs. Vispār nekāds.
Lieta tāda, ka mantiskos noziegumos (un šeit KNAB saskatīja “krāpšanu”) ir jābūt kādam cietušajam. Nevar izkrāpt naudu, ja neeksistē cietušais, kam nauda izkrāpta vai no kura būtu mēģināts kaut ko izblēdīt. Bet šajā gadījumā valsts akciju sabiedrība LVRTC savu nesekmīgo meitasuzņēmumu DLRTC likvidēja jau 2007. gadā, pie kam apraides digitalizācijā iesaistītās firmas (Kempmayer u.c.) ar Stokholmas šķīrējtiesas spriedumu nomaksāja 3,8 miljonus latu par projekta neīstenošanu līdz galam. (Krāpšanas gadījumā būtu nevis iepirkuši miljoniem vērtas iekārtas, bet paņēmuši avansu un aizlaidušies.)
Faktiski notika krāpšanas mēģinājumam tieši pretējais – tika iegādātas iekārtas un sākta to uzstādīšana, bet līguma neizpildes gadījumā tika nosegti zaudējumi. Pie kam iekārtas izrādījās pasaules visaugstākā līmeņa tehnoloģija: Kempmayer iepirktos “dzelžus” beigās pārņēma Lattelecom, un TV apraide līdz pat šai dienai Latvijā notiek ar šīm iekārtām.
Līdz ar to visā šajā pompozajā krimināllietā neviena pati persona nebija pieteikusies par cietušo, jo bija noticis tieši pretējais – privātie investori vispirms sākuši darbus, tad viņiem tos nav ļāvuši pabeigt, bet viņi galā samaksājuši zaudējumus. Un pat mūsu Ģenerālprokuratūra nevienu nevar piespiedu kārtā atzīt par cietušo un pavēlēt kādam: “Tu esi cietis no briesmīgā, šausmīgā, neciešami prettiesiskā Jurģa Liepnieka, tāpēc tiesā figurēsi kā cietušais!” (Tas ir, līdz šim nav zināms par šādiem gadījumiem. Nebrīnītos, ka ar laiku uzpeldētu arī tādi.)
Nespējot tikt galā ar pretiniekiem, prokuratūra uzklūp… Šleseram
Attaisnojošā sprieduma gaismā kļūst saprotamāki notikumu cēloņi attiecībā uz prokuratūras pretenzijām pret Ainaru Šleseru un Andri Šķēli. Sajūtot, ka digitālās TV lieta tomēr būs beidzot jāzaudē, prokurori meklējuši nākamos grēkāžus, kam “piesieties” vēlreiz par to pašu – attiecīgi izvēle kritusi uz Šleseru un Šķēli. Tagad prokurori mēģinās tiesāties ar tiem.
Var tikai apbrīnot prokuratūras amatpersonu progresējošo trulumu un ignoranci. Ja iepriekš, izmantojot digitālo TV kā ieganstu, tā vērsās pret māksliniekiem un galvenokārt radošā darba darītājiem (Ēķis, Liepnieks, Ojārs Rubenis u.c.) vai tautā nepopulāriem, toties šaurās aprindās pazīstamiem biznesmeņiem un advokātiem (Zabeckis, Kvēps, Loze u.c.), tad tagad prokurori grib apsūdzēt Šleseru un Šķēli.
Te nu prokuratūra (ar vai bez KNAB padoma) ir izdarījusi pat ne stratēģisku vai taktisku, bet fundamentālu kļūdu. Gan Šlesers, gan Šķēle ir savus desmit gadus prom no politikas, viņi klusi un efektīvi attīsta privātos biznesus, kas ir lielāko nodokļu maksātāju sarakstos. Viņi rūpīgi lika mieru visiem esošajiem politiķiem un partijām, pie kam viņi paši daudz labāk jūtas pašreizējā nepolitiskajā ampluā. Šlesers izskatās jaunāks un enerģiskāks nekā pirms desmit gadiem, kad aizgāja no vēlētajiem amatiem, un tagad viņš politiskajā cīņā likumsakarīgi pārņēmis iniciatīvu.
Bet prokurori un KNABisti, jūtot zaudējumu “digitālās TV lietā” un nespēdami 14 gadu laikā “sakošļāt” Rubeni un Liepnieku (jā, skatuves izrāžu režisors un filosofs – esejists pārspējuši Ģenerālprokuratūru tās pašas dzimtajā spēlē), nav sapratuši savas kļūdas. Darbību izvērtēšanas vietā prokurori atvēzējušies uz Latvijas nesenajā vēsturē spējīgāko, enerģiskāko un biznesā pelnošāko līderu (patīk mums vai nē, bet viņu darbaspējas noliegt būtu pamuļķīgi) apsūdzēšanu vēlreiz par “digitālo TV” – lietu, kurā prokurori patlaban cietuši sakāvi no filosofa.
Šlesers jau parāda, kas ir kas: publiskajā telpā tiek apspriesta nevis paredzamā tiesvedība, bet gan viņa partijas nosaukums, platforma, kandidāti, idejas utt. Visur ziņas ir par Šlesera atgriešanos publiskajā vidē, nevis par kārtējo patoloģisko tiesvedību, ko KNAB un Ģenerālprokuratūras iztapoņas ierosina pret kārtējiem “Jaunā Laika”, tagad – “Vienotības” politiskajiem pretiniekiem.
Jau iepriekš prognozējot savu sakāvi līdz šim tiesās izskatītajai “digitālās TV lietai” un meklējot, kam lai vēlreiz “piesienas” par to pašu tēmu, lai notušētu attaisnojošo spriedumu iepriekšējiem 20 apsūdzētajiem, KNAB un Ģenerālprokuratūra tikko iestūma atpakaļ publiskajā politikā Šleseru. Tātad cilvēku, kam ir milzīga pieredze darbā un politikā, kam ir milzīgi privātā biznesa resursi (kurus viņš pie tam pats ir nopelnījis brīvajā tirgū, nevis privatizējis kinoteātri, pārdēvējis par klubu un pārdevis kremlinu ofšoriem), kas var īstenot praktiski jebkuru priekšvēlēšanu aktivitāti legālā ceļā (tas ir, nenobalsojot Saeimā par mediķu algām paredzētās naudas zibenīgu piešķiršanu savai partijai mediķu vietā) un kurš pie tam nav sašķēlis pats savu potenciālo elektorātu ne pēc etniskiem, ne ideoloģiskiem, ne vakcīnu principiem utt.
Vārdu sakot, KNAB ar prokuroriem šobrīd darbojas kā Kariņa valdības pretinieki, vairojot mūsu premjeram un tā partijai pašus neērtākos ienaidniekus, kādi vien atrodami.
Atmiņas atsvaidzināšanai:
Saistītie notikumi
Avoti: pietiek.com
Personas
| Nosaukums | ||
|---|---|---|
| 1 |  | Juta Strīķe |
| 2 |  | Jānis Maizītis |
| 3 |  | Māris Pauders |
| 4 |  | Ināra Rudaka |