Valentīna Freimane

“Lai izdzīvotu tajā laikā, lai nesajuktu prātā, mums jau ļoti daudz bija jāapmiglo smadzenes. Man vienmēr bija tikai viens princips. Es samierinos, ka es nevaru rakstīt un darīt ko es gribu, bet to man neviens nekad nevar atņemt, ka to, ko es negribu, es nedarīšu. Un mani nevar ne ar ko iekārdināt. Viņiem tā domāšana bija tāda. Nu, Rīgas čekai, jūs jau zināt, ka pie vārda Maskava visi jau sāka trīcēt. Nekur nebija tādi roklaižas kā Rīgā,”

Valentīna Feimane

***

Valentīna Freimane bija Latvijas teātra un kino zinātniece, mākslas zinātņu doktore, Triju zvaigžņu ordeņa virsniece.

Dzimusi 1922. gada 18. februārī Rīgā jurista Leopolda Lēvenšteina ģimenē.

Bērnībā dzīvoja Rīgā, Parīzē un Berlīnē, kur viņas tēvs strādāja vācu kinokompānijā UFA, pēc Hitlera nākšanas pie varas viņas ģimene 1935. gadā atgriezās Rīgā.

1941. gada jūnijā apprecējās ar medicīnas studentu Dītrihu Feinmani. Vācu okupācijas laikā slēpās pie vīra, bet pēc viņa apcietināšanas vairākos citos Rīgas dzīvokļos, arī pie vācbaltiešu žurnālista Paula Šīmaņa.

Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultāti.

1962.—1965. gadā studēja neklātienes aspirantūrā Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā. Strādāja izglītības iestādēs Liepājā un Liepājas laikraksta Komunists redakcijā (1950—1963), vēlāk Radio un televīzijas komitejas Drama­tisko radio raidījumu redakcijā Rīgā (1963—1968).

 No 1968. gada līdz 1980. gadam strādāja par Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieci.

Vienlaikus, līdz 1989. gadam bija teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Nodibināja un vadīja Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Piedalījās kinoforuma "Arsenāls" dibināšanā un darbībā.

Pēc 1990. gada lasīja lekcijas aktiermākslas vēsturē Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā un kursos "Aktieris uz skatuves un kameras priekšā".

2010. gadā izdota V. Freimanes atmiņu grāmata "Ardievu, Atlantīda!" par bērnības gadiem turīgā Rīgas ebreju ģimenē un holokausta posmu Otrā pasaules kara laikā. Grāmata ieguva popularitāti un lielu lasītāju atzinību, tā tulkota un izdota arī krievu krievu valodā, 2015. gadā izdots tulkojums vācu valodā.

 Grāmata ieguvusi Literatūras gada balvas speciālo balvu.

2014. gadā Latvijas nacionālajā operā pēc "Ardievu, Atlantīda" motīviem iestudēja operu "Valentīna",[3] ko 2015. gada maijā Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmā izrādīja Berlīnē.