Dzintaru koncertzāle, Jūrmala

Vienas no Jūrmalas vizītkartēm - Dzintaru koncertzāles, stāsts aizsākas jau 19. gadsimta beigās, un līdz pat 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem tā bija pazīstama kā Edinburgas kūrmājas koncertdārzs.

Jūrmalā koncertdzīve aktīvi notiek kopš 19. gadsimta beigām, toreiz vasaras koncertzāles bija Mellužos, Dubultos, Majoros, Bulduros, arī Edinburgā. Visās notika koncerti, un tie bija labi apmeklēti. Kūrorts bija vieta, kur brauca atpūsties turīgi cilvēki: aristokrāti, rūpnieki, namnieki, tirgotāji - ļaudis ar labu izglītību. Atbraucot uz kūrortu, viņiem bija nepieciešama laba izklaide. 19. gadsimta beigās šāda izklaide bija koncertdzīve. Bija vietas, kur vairāk cieņā bija vieglā mūzika un varietē numuri, pat cirka mākslinieku uzstāšanās, bet lielākoties bija tieši simfoniskās mūzikas koncerti. Protams, arī tolaik nevarēja iztikt bez deju mūzikas. Jau tolaik uz klasiskās mūzikas koncertiem Jūrmalā ieradās orķestri no Berlīnes, Prāgas, Varšavas, Pēterburgas, Maskavas...

Pašvaldības tolaik Jūrmalā nebija, un atpūtniekiem vajadzēja pašiem organizēt savu sadzīvi, tāpēc veidojās peldbiedrības. Peldbiedrības, piemēram, rūpējās par ielu labiekārtošanu: apgaismošanu, tīrīšanu, laistīšanu, par vasarnīcu apsardzi ziemas periodā, par dārzu un parku veidošanu, par kultūras dzīvi, pat uzturēja ārstu vasaras sezonā - visu to, ko dara pašvaldība - tikai uz sabiedriskiem pamatiem un vācot kolekti.

Peldbiedrībām - starp Bulduriem un Majoriem - bija arī arhitekts, būvuzņēmējs un mecenāts Kristaps Morbergs (1844-1928), arī rūpnieki un cara administrācijas augstākā ierēdniecība. Un tā kā viņi bija gudri cilvēki, ar skatu nākotnē, viņi izdomāja stratēģiski ienesīgu gājienu: kad 1874. gada 23. martā cara Aleksandra II meita lielkņaze Marija izgāja pie vīra - apprecējās ar Edinburgas hercogu, peldsabiedrība sarīkoja lielu pasākumu par godu šīm laulībām un 1874. gadā pārdēvēja rajonu un peldbiedrību par Edinburgu, un vēlējās uzbūvēt teātra skatuvi. Skatuves celtniecībai bija nepieciešamas finanses, un peldsabiedrība vērsās pie imperatora.

  1897. gads

Pēc pavisam neilga laika - 1897. gadā, šajā vietā, "starp Bulduriem un Majoriem" - tika uzbūvēta skatuve...

Kopš dibināšanas Edinburgas koncertdārzs bija vairāk orientēts uz vieglo mūziku - deju mūzikas vakari, operetes, varietē mākslinieki.

1910. gadā koncertdzīves politika diezgan strauji mainās - tika nolīgts 70 mākslinieku liels orķestris no Berlīnes Franca Blona vadībā, un tas bija notikums visā Jūrmalas koncertdzīvē, turklāt tika aicināti arī mākslinieki no cariskās Krievijas, bet jau 1911. gadā tika izveidots Edinburgas simfoniskais orķestris Gvido Samsona-Himmelstjerna vadībā, bet I pasaules kara sākums pārtrauca Varšavas Filharmonijas orķestra sezonu Edinburgā.

Aktīva koncertdzīve atsākās divdesmito gadu sākumā. Latvijā vēl nebija beigušās brīvības cīņas, kad 1920. gada jūnijā Edinburgā atsākās vasaras simfoniskie koncerti ar Nacionālās operas orķestri, ar tā koncertmeistara Alberta Bērziņa aktīvu rosību.

1922. gadā Edinburga tika pārdēvēta par Dzintariem. Pirmās sezonas bija cīņa par klausītājiem - gan Rīgas publikas, gan atpūtniekiem, kuru tur tolaik vēl nebija īpaši daudz. Tomēr pamazām situācija mainījās, un jau 1923. gadā tika uzaicināti Eiropā pazīstami diriģenti: Rihards Hāgels (Berlīne), Gžegožs Fitelbergs (Varšava), Nikolajs Maļko (Pēterburga). Dzintaru koncertzālē atgriezās publika.

  1930. gads

Pēdējā sezona Nacionālās operas orķestrim Dzintaru koncertzālē, līdz ar nākamo sezonu sākās jauni laiki - koncertus uzņēmās rīkot Arvīds Pārups, protams, ar paša vadīto Radiofona simfonisko orķestri (gan - palielinātā sastāvā). Labi viesdiriģenti un viessolisti, labi pašmāju diriģenti un solisti, arvien vairāk latviešu komponistu skaņdarbu... Tomēr 1935. gada sezona atkal ienesa korekcijas - auksts un lietains laiks un publikas nemīlēts viesdiriģents (Antonijs Kapdevila no Barselonas) summējās finansiālos zaudējumos sezonas beigās. Kā punkts uz "i" - Arvīda Pārupa atteikšanās no koncertu rīkošanas, ja pilsēta neuzcels slēgtu koncertzāli. 

  1936. gads

1936. gada 27. jūnijā tika atklāta jaunā sezona, bet 25. jūlijā - pēc arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta celtā slēgtā koncertzāle. Pirmajā koncertā slēgtajā koncertzālē Radiofona simfonisko orķestri diriģēja Leonīds Vīgners, atskaņojot savu darbu „Menuets klasiskajā stilā". Turpmākajās vasarās sezonas apmeklētāju kopskaits pietuvojās jau 30 000, taču tuvojās arī II pasaules karš, kurš atkal pārtrauca koncertdzīvi. Pēc kara pamazām sāka atspirgt arī koncertdzīve Dzintaros.

  1962. gads

Arhitekta Modra Ģelža vadībā tika uzcelta atklātā zāle. Dzintaru koncertzāle kļuva par ievērojamāko un iecienītāko kūrortu koncertzāli Padomju Savienībā. Koncertsezona ilga trīs mēnešus - no jūnija līdz augustam. Jūnijā parasti uzstājās Latvijas orķestri, jūlijā un augustā - kāds Maskavas, Ļeņingradas vai citas PSRS pilsētas simfoniskais orķestris. Dzintaros viesojušies ievērojami solisti: G. Baškirovs, L. Bermans, A. Ļubimovs, G. Krēmers, V. Spivakovs, M. Vainmans, M. Homicers, M. Rostropovičs u. c.

Atsevišķus koncertus sniedza arī izcili ārzemju mūziķu kolektīvi: Varšavas Nacionālais simfoniskais orķestris (1959), Dānijas Karaliskais simfoniskais orķestris (1966), Berlīnes simfoniskais orķestris (1972).

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Dzintaru koncertzāle kļūst par labi apmeklētu kamermūzikas, vieglās mūzikas un estrādes koncertu norises vietu. Par tradīciju kļuvušajos kūrorta svētkos viesojas slavenības Arkādijs Raikins, Vija Artmane, Alla Pugačova , Raimonds Pauls un citi.

1986.gadā Dzintaru koncertzālē notika Čatokvas konference, kas bija pirmais vēstnesis un liecināja par pārmaiņu tuvošanos Baltijai. Konferencē tikās ASV un PSSR sabiedriskie pārstāvji.

Pēc neatkarīgas valsts statusa atgūšanas pamazām sāk realizēties daudz nozīmīgu kultūras projektu -„Baleta zvaigznes Jūrmalā" , Gidons Krēmers un kamerorķestris „Kremerata Baltica", Festivāls „Summertime -aicina Inese Galante", Opermūzikas svētki, kā arī daudzu Latvijas grupu koncerti. Krievijas šovbiznesa zvaigznes labprāt atpūtās Latvijā un vērienīgi rīkoja dažādas ballītes un atzīmēja jubilejas. Tā Igora Krutoja dzimšanas diena pamazām no slēgta pasākuma pārvērtās par ballīti visiem, bet vēlāk pompozās svinēšanas ietvaros jau sadarbībā ar PSRS centrālo TV tika rīkots populārās starptausitisks mūzikas konkurss "Jaunais vilnis", kura orgkomiteju vadīja dīvi līdzpriekšsēdētāji - Igors Krutojs un Maestro Raimonds Pauls.  Pasākums nopietni konkurēja ar Sanremo (Itālija) un Soppotas Polija) konkursiem, aptverot daudz lielāku skatītāju skaitu. Kā vēstīja mediji - ikgadējais gaidītais pasākums no Jūrnalas aptvēra vairāk neko 400 miiljonu lielu skatītāju auditoriju. Nopietna konkurence bija arī ar Tv šovu Eirovīzijas konkursu, kur ikviena valsts cīnījās par iespēju vinnēt un rīkot konkursu pie sevis. šeit bija garantēts pasākums vienmēr Jūrnalā. JV konkursa rīkotāji sākotnēji piedāvāja sadarbību ar Latvijas valsti, no kā pēdējā atteicās, tāpēc konkursa noteikumus un uzstādījumus noteica tikai un vienīgi Krievijas puse.

Pēc JV aiziešanas no Latvijas, daudzi prognozēja pilnīgu koncertdzīves apsīkumu, taču tas nenotika veiksmīgas koncertdzīves plānošanas rezultātā. Pamatīgi nolietotajā Koncertzālē tika veikts pamatīgs remonts un tā kļuva daudz patīkamāka gan māksliniekiem, gan publikai.

Kopš 2000.gada koncertu skaits sezonā ievērojami palielinājās katru gadu, iezīmējot kultūras augšupeju.

Šodien Dzintaru koncertzāle populārākā koncertu un sarīkojumu norises vieta ne tikai Latvijā, bet visā Balltijā.