Jūrmalai tiek piešķirts pilsētas statuss

Jūrmala ir Latvijas lielākā kūrortpilsēta, kura atrodas Vidzemē, apmēram 25 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Pilsētas platība ir 100 km2. Jūrmala 24 km garumā stiepjas gar Rīgas līci un Lielupi. 2016. gada 1. janvārī bija 57 371 iedzīvotāji.

Pilsēta tradicionāli sastāv no atsevišķām daļām (uzskaitītas virzienā no rietumiem uz austrumiem): Ķemeri, Jaunķemeri, Sloka, Kauguri, Vaivari, Asari, Valteri, Melluži, Pumpuri, Jaundubulti, Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri, Lielupe un Priedaine.

Peldvietas un dziednīcas Jūrmalā sāka iekārtot 19. gadsimta pirmajā pusē. Krievijas impērijas laikā Ķemeri, Kauguri, Melluži, Dubulti, Majori, Dzintari un Bulduri izveidojās par atsevišķiem populāriem kūrortiem, kurus pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas apvienoja Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētās. Tagadējās robežas Jūrmala ieguva pēc Otrā pasaules kara, kad kļuva par vienu no populārākajām kūrortpilsētām PSRS. Mūsdienās Jūrmala ir ne tikai kūrortpilsēta, bet arī prestižs dzīvojamais rajons Rīgā un citur strādājošajiem.

Vēsture

Bīskapa Alberta (1165—1229) laikā mežiem klātā pussala, uz kuras šobrīd atrodas Jūrmalas pilsēta, atradās Zemgales teritorijā, bet Lielupes ieteka Daugavā ir viena no Indriķa hronikā minētās "Zemgales ostas" atrašanās vietām.

1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes grasījās savu rezidenci no Sēlpils pils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā iepretī tagadējai Jūrmalai tika uzcelta Babītes pils (tagadējā Bražciema tuvumā), no kuras bīskaps pārvaldīja visu Lielupes lejteci. 1255. gadā Lielupes lejteces kreiso krastu ieguva Livonijas ordenis, bet pēc Livonijas kara tas tika iekļauts Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā Jūrmalas teritoriju ieņēma zviedru karaspēks, pie Slokas 1605.—1608. gadā tika uzcelti nocietinājumi. Savukārt 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ierīkojis kara nometni Babītes pilskalnā, kas tādēļ tiek dēvēts arī par Poļu kalnu.

Kurzemes saimnieciskā uzplaukuma periodā hercogs Jēkabs vēlējās izveidot ar Rīgu konkurējošu eksporta ostu Slokā, kur tika izveidotas stikla fabrikas un vara ceplis. Viņš pavēlēja izbūvēt kanālu, kas savienotu Slokas ostu pie Lielupes ar Baltijas jūru pa tagadējo Vecslocenes upīti un Slokas ezeru, tādējādi nodrošinot kuģu ceļu no Jelgavas līdz jūrai. Dažādu iemeslu dēļ tas netika paveikts.

Hercogs Pēteris Bīrons Krievijas ķeizarienes Katrīnas II politiskā spiediena ietekmē bija spiests piekrist virzīt visu hercogistes ārējo tirdzniecību caur Rīgu un 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Slokai 1785. gadā piešķīra miesta, bet 1878. gadā — pilsētas tiesības. Slokas attīstību veicināja 1896. gadā uzceltā papīrfabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

Pirmās peldu vietas sāka veidoties Dubultos. Tāpat kā Dubulti, kopš 19. gadsimta zvejnieku ciematiņi (tagad pilsētas daļas) Jūrmalas teritorijā kļuva par kūrortiem. Dažu kūrortu sākotnējie vāciskie nosaukumi ievērojami atšķīrās no mūsdienu, piemēram, Edinburga (Dzintari) vai Karlsbāde (Melluži). Saistībā ar Ķemeros atrastajām ārstniecisko dūņu un minerālūdens atradnēm 1838. gadā tur tika izveidots valsts kūrorts. Ķemeru sērūdeņu ķīmisko analīzi veica latviešu izcelsmes Rīgas aptiekārs, botāniķis un ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis.

Jūrmalas peldvietu veidošanās sākumā satiksme ar Rīgu tika uzturēta ar zirgiem. Regulāra prāmja līnija vasaras laikā no Rīgas uz Lielupi tika izveidota 1833. gadā, bet pasažieru tvaikoņa līnija Rīga-Dubulti tika atklāta 1843. gadā. Tas ļāva 1848. gadā atklāt arī citas Jūrmalas peldvietas - Majorus, Edinburgu, Mellužus un Asarus. Vēl vieglāk sasniedzamas tās kļuva, kad 1877. gadā tika atklāta Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija, bet 1905. gadā tika uzsākta arī satiksme pa Rīgas-Jūrmalas šoseju.

Līdz Pirmajam pasaules karam katrā Jūrmalas daļā izveidojās gana atšķirīgas vasarnieku kopienas, tā klusajā Buļļuciemā mēdza dzīvot skatuves mākslinieki, Bulduros Rīgas vācbaltu patriciešu ģimenes, Dzintaros jaunbagātnieki, Majoros rosīgas dzīves piekritēji, Dubultos ebreji, Mellužos skolotāji, Asaros mācītāji un citi mierīgas atpūtas mīļotāji.[5]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā pēc uzvaras kaujā pret Padomju Latvijas armiju pie Kaugurciema Latviešu atsevišķās brigādes vienības atbrīvoja tagadējās Jūrmalas teritoriju. Savukārt Bermontiādes laikā Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks 1919. gada 8. novembrī kaujās pret Rietumkrievijas armijas krievu vienībām ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kur tos kaujā atbalstīja bruņoti kuteri no Lielupes. 14. novembrī Rēzeknes pulks izdzina ienaidnieku no Mellužiem un Asariem, un pēc nelielas cīņas ieņēma Slokas pilsētu, 15. novembrī Ķemerus.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Visbeidzot 1959. gada 11. novembrī Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu par Jūrmalas pilsētas izveidošanu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus.

Pašvaldības vadītāji

Jūrmalas pašvaldība ir Jūrmalas pilsētas dome. Domes priekšsēdētājs no 2017. gada 19. jūnija ir Gatis Truksnis (šī ieraksta tapšanas laikā).

• Fricis Flugins1920.gada aprīlis — maijs——
• Pēteris Belte, (1862—1945) 1920. gada 8. maijs — 1924. gads, Latvijas Darba partija—
• Oskars Stanke 1924. — 1928. gads——
• Alberts Rutkis 1928. — 1930. gads——
• Augusts Stiebrs 1930. — 1931. gads——
• Alberts Jansons 1931. — 1940. gads——
• Jēkabs Bija 1940. gada jūlijs — decembris——
• Augusts Daudziņš 1940. — 1941. gads——
• Alberts Jansons 1941. — 1944. gads Latvijas Komunistiskā partija—2. reize

Rīgas pilsētas Jūrmalas rajons (1946 — 1959)    Latvijas Komunistiskā partija, Rīgas Jūrmalas pilsētas valdes priekšsēdētāji, vecākie un izpildu komitejas priekšsēdētāji

• Jūliuss Bairons1944. — 1945. gadsLatvijas Komunistiskā partija—
• Jānis Luika1945. — 1946. gadsLatvijas Komunistiskā partija—
• Jānis Sproģis1946. — 1950. gadsLatvijas Komunistiskā partija—
• Jānis Alsbergs1950. — 1957. gadsLatvijas Komunistiskā partija—
• Nikolajs Pūķis1957. — 1959. gadsLatvijas Komunistiskā partija—

 Jūrmala kā pilsēta  (1969 — mūsdienas)

Jūrmalas vadībā ir bijušas sekojošas partijas:

•    Latvijas Komunistiskā partija
•    Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
•    Jaunais laiks
•    Jūrmala - mūsu mājas
•    Pilsoniskā savienība
•    Zaļo un Zemnieku savienība
•    Bez partijas

Jūrmalas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes un Tautas deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāji:

• Nikolajs Pūķis1959. — 1961. gads Latvijas Komunistiskā partija—
• Arnolds Deglavs (1904—1969)1961. — 1969. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Ēriks Baumanis (1923—1980) 1969. — 1975. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Nikolajs Ūsiņš 1975. — 1980. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Jaroslavs Kalagurskis 1980. — 1983. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Pjotrs Guščins 1983. — 1985. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Arkādijs Lapšins 1985. — 1990. gads Latvijas Komunistiskā partija— 
• Dainis Urbanovičs 1990. — 1991. gads—— 
• Jānis Liepiņš 1991. gads—— ​

Jūrmalas pilsētas valdes priekšsēdētāji

• Rihards Pētersons1991. — 1992. gads—— 
• Ligita Začesta1992. — 1994. gads——pienākumu izpildītāja 

​Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāji

• Andrejs Inkulis (1941)1994. — 1997. gads—1994 
• Leonīds Alksnis 1997. — 2001. gads—1997 
• Dainis Urbanovičs 2001. — 2003. gads—2001 2. reize 
• Juris Hlevickis (1956) 2003. gada 28. maijs — 2005. gada 18. marts Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija— 
• Inese Aizstrauta (1957) 2005. gada 18. marts — 2006. gada 7. septembris, Jaunais laiks 2005 
• Raimonds Munkevics (1962) 2006. gada 7. septembris — 2008. gada 10. oktobris Jūrmala - mūsu mājas 
• Ģirts Trencis (1962) 2008. gada 10. oktobris — 2009. gada 10. oktobris Bez partijas— 
• Raimonds Munkevics (1962) 2009. gada 10. oktobris — 2010. gada 20. maijs Jūrmala - mūsu mājas 2009 2.reize 
• Romualds Ražuks (1955) 2010. gada 20. maijs — 9. septembris Pilsoniskā savienība— 
• Gatis Truksnis (1969) 2010. gada 10. septembris — 2013. gada 2. aprīlis Zaļo un Zemnieku savienība
• Juris Visockis (1943—2017) 2013. gada 3. aprīlis — 20. jūnijs Vienotība— 
• Gatis Truksnis (1969) 2013. gada 20. jūnijs — 2016. gada 13. oktobris Zaļo un Zemnieku savienība 2013, 2. reize
• Rita Sproģe (1967) 2016. gada 13. oktobris — 4. novembris Zaļo un Zemnieku savienība — pienākumu izpildītāja 
• Gatis Truksnis (1969) 2016. gada 4. novembris — 2017. gada 13. janvāris Zaļo un Zemnieku savienība — 3. reize 
• Rita Sproģe (1967) 2017. gada 13. janvāris — 19. jūnijsZaļo un Zemnieku savienība— 
• Gatis Truksnis (1969) 2017. gada 19. jūnijs — pašlaik Zaļo un Zemnieku savienība 2017; 4. reize

Plānošana

Pirmais Jūrmalas pilsētas ģenerālplāns tika izstrādāts 1971. gadā. Tajā centralizēti tika noteikti pilsētas attīstības galvenie parametri, iedzīvotāju skaits, atpūtas iestāžu skaits, rūpniecības produkcijas apjomi.

Tika veidotas divas galvenās atpūtas zonas: galvenokārt atpūtniekiem no visas PSRS paredzētā kūrorta zona Ķemeri-Jaunķemeri un rīdzinieku masveidīgas atpūtas zona Priedaine-Vaivari. Tomēr vēlāk sanatorijas un atpūtas nami vasarniekiem no PSRS republikām tika būvēti visās Jūrmalas daļās.

Starp šīm zonām attīstīja galveno Jūrmalas daudzstāvu ēku dzīvojamo rajonu Kaugurus. Rūpniecības zonas bija paredzētas izveidot Dubultos, Slokā, un Kūdrā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Jūrmala bija pirmā republikas pilsēta, kas izstrādāja savu Attīstības plānu 1995—2007. Par Jūrmalas attīstības mērķi pasludināja veidot cilvēkiem draudzīgu pilsētu, kura labvēlīga iedzīvotāju veselībai un līdzsvarotai demogrāfiskai attīstībai. Par perspektīvo iedzīvotāju skaitu noteica 61 tūkstoti, tomēr iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 56 tūkstošiem. Plānam piecas reizes veica grozījumus un 2007. gadā to pagarināja līdz 2009. gadam.

Pēc tam izstrādāja šādas attīstības programmas: Jūrmalas pilsētas tūrisma attīstības stratēģiju 2007.—2018. gadam; Jūrmalas pilsētas sporta un aktīvās atpūtas stratēģiju 2008.—2020. gadam; Jūrmalas pilsētas kultūrvides stratēģiju 2008.—2020. gadam; Jūrmalas pilsētas kūrorta koncepciju 2009.—2018. gadam; Jūrmalas pašvaldības mājokļu attīstības programmu 2006.—2011. gadam; Jūrmalas pilsētas attīstības stratēģija 2010—2030.

Tūrisms

1940. gadā atpūtnieku skaits Rīgas Jūrmalā bija apmēram 50 000, bet pēc Otrā pasaules kara tas strauji palielinājās un 1980. gados Jūrmalas viesu kopskaits, summējot tūristus un īslaicīgos atpūtniekus, vasaras sezonā atsevišķās dienās sasniedza pat 260 000. Pēc 1986. gada sākās Jūrmalas masu tūrisma lejupslīde, kas turpinājās līdz pat 21. gadsimta sākumam, kad tūrismu plūsmas atkal pamazām pieauga, sasniedzot 124 638 viesu. 2016. gadā Jūrmalas naktsmītnēs nakšņoja jau 171 366 tūristu. Kopumā 2016. gada tūristu ģeogrāfiskā segmentācija izskatījās šādi: Latvija — 33%, Krievija — 21 %, Igaunija — 11%, Lietuva — 10%, Somija — 4%, Baltkrievija — 3%, Vācija — 3%, Uzbekistāna — 2%, Zviedrija — 2%, Ukraina — 2%, Norvēģija — 1%. Vidējais uzturēšanas ilgums Jūrmalas naktsmītnēs sastāda 3,2 diennaktis. Visilgāk 2016. gadā Jūrmalas naktsmītnēs uzturējās tūristi no Baltkrievijas (13 diennaktis), Izraēlas (6 diennaktis), Vācijas (4 diennaktis), Latvijas (4 diennaktis), Kazahstānas (4 diennaktis), Azerbaidžānas (3 diennaktis), Ukrainas (3 diennaktis), ASV (3 diennaktis).

Statistikas dati apkopoti no 50 Jūrmalas tūristu mītnēm ar kopējo vietu skaitu 6 725. Vislielākais noslogojums šajā laika periodā bija kūrorta rehabilitācijas centros 59%, kūrortviesnīcās 45%, apartamentu viesnīcās 26% un viesnīcās 24%.

2016. gadā par iebraukšanas caurlaidēm bija iekasēti 2,1 miljoni EUR.

Pludmale

Jūrmalas 24 km garo liedagu veido smalkas baltas kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume. Vētru laikā krastā tiek izskaloti dzintara gabaliņi un daudz gliemežvāku. Janvāra beigās — februāra sākumā Rīgas jūras līcis parasti aizsalst, bet pludmalē reizēm veidojas milzīgi ledus krāvumi (torosi).

Rīgas līča vidējais dziļums ir 26 m, dziļākā vieta — 60 m. Piekrastē ūdens ir sekls, tāpēc šeit var atpūsties ar bērniem. Līča gultni klāj galvenokārt smiltis. Pūšot stipram rietumu vējam, tas piekrastē atnes siltu ūdeni, kā arī līča centrālajā daļā veido līdz 5 m augstus viļņus. Ūdens sāļums līcī ir divreiz mazāks nekā Baltijas jūrā. Piekrastes kāpa, kas atdala 60 m garo pludmali no mežu joslas stiepjas paralēli krastam, paceļoties līdz 17 m virs jūras līmeņa tā izsargojot kūrortu no stiprajiem vējiem.

Jūrmalas pilsētā ir 11 peldvietas — Lielupe, Bulduri, Dzintari, Majori, Dubulti, Pumpuri, Melluži, Asari, Vaivari, Kauguri un Jaunķemeri. Majoru un Bulduru peldvietas laika posmā no 1998. gada vairākkārt ir ieguvušas starptautisko Zilā karoga godalgu kā apliecinājumu pludmales drošībai un ūdens kvalitātei, kura tiek pārbaudīta katru nedēļu. Šeit var iznomāt ūdens velosipēdus un atpūsties pludmales kafejnīcā.

Dubultos notiek sporta sacensības. Pumpuros var iziet apmācību kaitsērfingā un vindsērfingā.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi

2007. gadā Jūrmalā bija 558 kultūras pieminekļi, tai skaitā 11 pilsētbūvniecības, 408 arhitektūras, 133 mākslas, 5 vēstures un 1 arheoloģijas piemineklis (Babītes pilskalns). Kā pilsētbūvniecības pieminekļi ir reģistrēti:

1. Ķemeru kūrorts ar Ķemeru viesnīcu;
2. Kauguru zvejniekciems;
3. Slokas vēsturiskais centrs;
4. Vaivaru — Asaru — Mellužu vasarnīcu kvartāli;
5. Vaivaru — Asaru — Mellužu — Pumpuru — Jaundubultu vasarnīcu rajoni;
6. Dubultu — Majoru — Dzintaru — Bulduru — Lielupes vasarnīcu rajoni;
7. Majoru — Dzintaru vasarnīcu kvartāli;
8. Dzintaru — Bulduru vasarnīcu kvartāli;
9. Vecbulduru zvejniekciems un vasarnīcu rajons;
10. Stirnurags;
11. Priedaines vasarnīcu rajons.

Jūrmalas pilsētas domes Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa ir sagatavojusi astoņus pilsētas vēsturiskā centra apskates maršrutus, kuros atrodas daudzi kultūras tūrisma objekti.

Jūrmalas arhitektūra.

Rīgas Jūrmalas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses būvniecības spilgtākā iezīme ir koka ēku ievērojamais pārsvars pār cita veida apbūvi. Koks ir estētiski pievilcīgs un piemērots būvmateriāls sezonas rakstura mītnēm.

Jūrmalas arhitektūru raksturo krāšņi kokgriezuma dekori ēku fasādēs un jumtu apdarē. Harmoniski sadzīvo gan klasicisma, gan historisma, gan jūgendstila un nacionālā romantisma, gan arī funkcionālisma iezīmes. Arhitektūras pieminekļu sarakstā iekļautas 414 ēkas, bet vēsturisko apbūvi veido vairāk nekā 4000 ēkas.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Jūrmalā

1935. gadā visu triju vēlāk Jūrmalā apvienoto pilsētu (Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru) iedzīvotāju kopīgais skaits bija 13,7 tūkstoši (latvieši — 86,9%), bet pēc kara tas strauji pieaugu un pēc apvienošanas 1959. gadā Jūrmalā dzīvoja 38 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju. Galvenokārt Kauguru un Dubultu daudzstāvu dzīvojamo māju kvartālu celtniecības rezultātā 1970. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 53,8 tūkstošus, bet 1979. gadā 61 tūkstoti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaits zemās dzimstības un emigrācijas dēļ atkal samazinājās un 1998. gadā pilsētā dzīvoja 59 tūkstoši, bet 2011. gadā — 56 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju.

Izglītība

2017./2018. mācību gadā Jūrmalā bija 12 pirmsskolas, 3 sākumskolas, 5 pamatskolas, 7 vidusskolas, 8 interešu izglītības iestādes, 1 speciālās izglītības iestāde, 5 profesionālās ievirzes izglītības iestādes, kā arī Bulduru Dārzkopības vidusskola, Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledža, LU P. Stradiņa medicīnas koledža un Latvijas Kristīgā akadēmija.

Cilvēki, kuri dzimuši Jūrmalā:

• Kaspars Biezbārdis (1806—1886), skolotājs un Pirmās Atmodas sabiedriskais darbinieks;
• Ansis Cīrulis (1883—1942), mākslinieks;
• Heinrihs Skuja (1892—1972), biologs, kas atklājis un aprakstījis vairāk kā 700 jaunu aļģu sugu;
• Rihards Rudzītis (1898—1960), rakstnieks, filozofs un sabiedriskais darbinieks;
• Konstantīns Čakste (1901—1945), pretestības kustības dalībnieks, Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs;
• Valija Vaščunas-Jansone (1902—1990), Latvijas brīvības cīņu dalībniece;
• Viktors Mellenbergs (1905—2001), Rīgas Jūrmalas pilsētas arhitekts;
• Artūrs Frinbergs (1916—1984), operdziedātājs;
• Pēteris Pētersons (1923—1998), dramaturgs;
• Uldis Zemzaris (1928), gleznotājs un rakstnieks;
• Eduards Pāvuls (1929—2006), aktieris;
• Andris Kolbergs (1938), rakstnieks un scenārists;
• Mihails Zadornovs (1948—2017), rakstnieks satīriķis;
• Kārlis Leiškalns (1951), politiķis;
• Aleksandrs Kaleri (1956), kosmonauts;
• Ojārs Kehris (1956), ekonomists un politiķis;
• Andris Ameriks (1961), politiķis;
• Raimonda Vazdika (1962), aktrise
• Ilze Džonsone (1963) dzīvnieku pansijas "Ulubele" dibinātaja;
• Artis Pabriks (1966), politiķis;
• Kaspars Tīmanis (1972), mūziķis;
• Edgars Rinkēvičs (1973), politiķis;
• Ilze Jaunalksne (1976), žurnāliste;
• Arvīds Reķis (1979), hokejists;
• Vestards Šimkus (1984), pianists;
• ansis (1987), hiphopa mūziķis un mūzikas producents;
• Roberts Bukarts (1990), hokejists.
• Artūrs Žagars (2000), basketbolists.