PSRS Kinematogrāfistu V Kongress un Jāņa Streiča runa

1986. gada 13.-15. maijā Maskavā, Kremļa Kongresu pilī, notika PSRS Kinematogrāfistu savienības kārtējais, nu jau V kongress, kuram kā daudziem šādiem ideoloģiski piepildītiem notikumiem iepriekšējos gados labi ja pievērsa uzmanība paši kinoļaudis, jo padomju laika dzīve bija pilna politiskajiem rituāliem. Scenārijs bija līdzīgs – partijas nozīmēti runātāji no tribīnes slavēja padomju dzīves un kinomākslas sasniegumus, teica bezgalīgus pateicības vārdus partijai, Ļeņinam un esošajam ģenerālsekretāram. Viss runātais bija iepriekšparedzams un ar realitāti praktiski nesaistīts. Protams, vēlāk bija tiešas un netiešas vadlīnijas, ko, kā Ļeņins bija teicis - lielākajai no mākslām ir jārada, cik daudz un kādā veidā.

Taču 1986. gadā viss notika citādāk. Mihails Gorbačovs pavisam nesen bija parāvis vaļā kādas slūžas, kurām viņš un viņa domubiedri nebija gatavi - milzīgā straume uznesa viņu viļņa virsotnē un pēc tam aizrāva projām ar visa jaunā piedāvājumiem. Sākās t.s. perestroika / pārkārtošanās, kura sevī ietvēra arī to, ko sauca par „гласность“ – atklātību -, jauns partijas kurss, kam mēģināja pielāgoties miljoniem lielā partijas funkcionāru un ierēdņu armija, bet ko ātri un izdomas bagāti pārņēma iniciatīvas bagātākie, apķērīgākie un nenonoliedzami drosmīgākie lielās padomijas līdzpilsoņi. Kā šlūdonis, kas ceļā paķer visu, te nāca gan lielas un gaišas uzņēmejdarbības ierosmes, gan sākās arī daudzi ļoti slikti un pat traģiski procesi. 80.gadu vidū Padomju Savienībā beidzot sāka runāt, ka eksistē labi ekipēta, milzīgi sazarota organizētā noziedzības, kas aptver ne tikai zemākos sabiedrības slāņus, bet aizved pie pašām vienīgās partijas virsotnēm. Šajā laikā daudzi saskatīja iespēju skaidri saukt vārdā ne tikai gadiem samilzušas problēmas, bet arī nekavējoties piedāvāt risinājumus. Vara atradās dziļā apjukumā, bet bija pirmie, kuri uzdrošinājās un sāka.

PSRS KS V kongress šajā ziņā ir viena no pirmajām bezdelīgām ar ļoti interesantu dramaturģiju – līdzīgi kā vēlāk Latvijai liktenīgajā Radošo savienību plēnumā, arī šeit bija sapulcējusies radošā inteliģence, tātad prāta brīvības pakāpe daudz augstāka, nekā citur.

Tomēr, protams, daudzi runātāji aiz inerces un senām bailēm bubina to pašu, ko runājuši jau gadu gadiem, un tikai daži drosmīgie atļaujas saukt lietas īstajos vārdos. Un viens no spilgtākajiem drosminiekiem bija mūsējais – kinorežisors Jānis Streičs, kurš tolaik jau bija Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks un Latvijas Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureāts, tātad pēc padomju nomenklatūras skalas pietiekami cienījams "smagsvars", lai viņam varētu uzticēt ar runu pārstāvēt visu Latvijas PSR delegāciju (kopā septiņpadsmit profesionāļu, alfabētiskā secībā no Vara Braslas līdz Mikam Zvirbulim), kā arī pašam apzināties savu uzdrīkstēšanās slieksni.

„Nākamajā rītā pamodos slavens,“ saka pats Jānis Streičs.

Un tiešām, viņš un citi drosmīgie pavērsa kongresa gaitu negaidītā virzienā - daži runātāji no tribīnes atzīst, ka šādā gaisotnē nevar lasīt savu iepriekš uzrakstīto runu (Kubas pārstāvis Anhelo Alderete paziņo - viņam kauns, ka iepriekš savu uzstāšanos sagatavojis "vecajā stilā"), citi izvirza arvien radikālākus priekšlikumus kongresa noslēguma dokumentiem, un nekas vairs nenotiek tā, kā „partija un valdība“ iepriekš izplānojušas. Kulidžanova ēra beidzas, par PSRS KS jauno priekšsēdētāju tiek ievēlēts talantīgais un progresīvais režisors Elems Kļimovs (1933-2003), valdē starp citiem jauniem un drosmīgiem prātiem iekļūst pat nesen vēl aizliegtās gruzīnu filmas, tobrīd jau perestroikas simbola  Grēku nožēlošana / Покаяние režisors Tengizs Abuladze, kongresa rezolūcijā tiek iekļauti daudzi līdz tam neiedomājami punkti – piemēram, stiprināt nacionālo savienoto republiku balsstiesības un mazināt varas centralizāciju, ierobežot Goskino (Valsts Kinematogrāfijas komitejas) pilnvaras, dibināt Konfliktu komisiju tā saukto plaukta filmu (aizliegto vai noklusēto) reabilitācijai u.c.

Krievu kinozinātnieks un kritiķis, tolaik arī kongresa delegāts Andrejs Plahovs (tūlīt pēc kongresa - jaundibinātās Konfliktu komisijas vadītājs) sauc šo "pirmo oranžo revolūciju" par perestroikas avangarda notikumu, par "pēdējo modernisma akciju pirms totālā postmodernisma uzbrukuma" (raksts ŠEIT).

Kino Raksti , ;šķiet vienīgie līdz šim, ir publicējuši Jāņa Streiča vēsturisko runu, kas jau 1987. gadā kopā ar pārējiem kongresa materiāliem Maskavā izdota grāmatiņā „Пятый съезд кинематографистов СССР. 13 – 15 мая 1986 года. Стенографический отчет“. No krievu valodas to tulkojusi Zane Volkinšteine, bet Jānis Streičs un Kristīne Matīsa ir publicējuši tai komentārus.

Kongresa pirmajā dienā, 1986. gada 13. maijā, pēc tradicionālās PSKP Politbiroja slavināšanas un valdības apsveikumiem sekoja PSRS KS vadības ziņojums par atskaites periodā paveikto darbu, to nolasīja KS augstākā amatpersona – valdes pirmais sekretārs Ļevs Aleksandrovičs Kulidžanovs (1924-2002), jaunībā viens no perspektīvajiem 60. gadu sākuma režisoriem, bet pamazām administratīvajā darbā pārakmeņojies vīrs ar padomju nomenklatūras fukcionāra kundzisku stāju un sejā necaursitamu arogances masku.

Ļevs Aleksandrovičs bija apguvis galveno - prata sēdēt prezidijos kā izkalts no marmora, bet darbā zināt, kurš ir galvenais. Tā ir ļoti svarīga īpašība - ar visām maņām nekļūdīgi, uzreiz saprast - kurš ir galvenais.

PSRS Kinematogrāfistu savienību viņš līdz šim revolucionārajam kongresam vadīja jau 21 gadu – kopš 1965. gada (šis postenis bija kompartijas nomenklatūras vienība ar visām padomju laika regālijām - pagodinājumi, iekļaušana dažādās delegācijās, komisijās, saņemt regulārus ārvalstu komandējumus, ordeņus, prēmijas, būt Kremļa apgādes (specpaiku) un medicīniskās aprūpes un citu privilēģiju hierarhijas svarīgakājā galā.

Kongresa otrā diena, 1986. gada 14. maijs, rīts, trešā sesija.

Sesiju vada priekšsēdētājs Eldars Šengelaja (1933, gruzīnu režisors un drīz arī politisks darbinieks, viens no Gruzijas Tautas frontes dibinātājiem.

Pirmais runātājs – KPFSR Tautas mākslinieks, kinorežisors Ņikita Mihalkovs. Tolaik, viens no redzamākajiem padomju kinematogrāfa darboniekiem, taču vēlāk kļuva par vienu no reakcionārākajiem Putina atbalstītājiem. Kā Trīspadsmitais runātājs – Latvijas PSR delegācijas pārstāvis Jānis Streičs.

Te jāpiebilst, ka parasti šādus referātus lasīja republikas Kinematogrāfistu savienības pirmais sekretārs, bet PSRS KS 4. kongresā Latvijas vārdā uzstājās Vija Artmane. Taču pirms 5. kongresa piepeši visus Latvijas delegātus pārsteidza ziņa, ka šoreiz Maskavā uzstāsies Jānis Streičs. Tā tika izlemts Latvijas Centrālajā komitejā pie Borisa Pugo. Kāpēc tā notika? Par to būs stāsts no Jāņa Streiča.

Pēc Polijas Tautas republikas Kinematogrāfistu savienības goda priekšsēdētāja Ježija Kavaleroviča runas vārds tiek dots Latvijas PSR pārstāvim. Jānis Streičs straujā gaitā dodas uz Kongresa tribīni, pēdējos soļus un pakāpienus viņš veic jau veiklos lēcienos. Tas izsauc smieklus zālē. Taču, ieņēmis oratora vietu, Latvijas delegāts nesteidzas. Viņš noliek sev priekšā referāta eksemplāru un tad sāk raudzīties milzīgajā Kongresu zālē. Spoži izspēlēta epizode.

Vairāki delegāti ceļas augšā un dodas uz izeju – tā tas notika vienmēr, kad vārdu deva mazo republiku runasvīriem; parasti tas bija jau uz sēdes beigām un “mazo brāļu” referāti skanēja kā rituāls, kam jāpārliecina ārzemju viesi par republiku līdztiesību “centram”. Streičs to zina, un viņa lampu drudzis pārvēršas pašcieņas pilnā mierā un spītā. Viņš nolemj sākt runu tikai tad, kad delegāti būs gatavi klausīties, tāpēc gaida, līdz aizcērtas durvis aiz pēdējā promgājēja un var būt pārliecināts, ka pārējie paliks un klausīsies. Čalas zālē pamazām pierimst, un visi ar interesi sāk raudzīties uz tribīni. Iestājas pauze, dziļa un ilga. Streičs tīšām to iztur, kamēr jūt, ka tūkstošgalvu pūlis ir novērtējis viņa pašcieņu. Un tikai tad sāk runu.

- Klausoties Ļeva Nikolajeviča atskaites ziņojumu....

Zālē atskan smieklim jo Streičs pārteicies, nosaucot nevis Kulidžanova, bet Ļeva Tolstoja tēvavārdu, un delegātiem tas pa prātam. Tajā zālē un no tās tribīnes tā nemēdz notikt. Referents pagriežas pret Kulidžanovu.

- Atvainojiet, Ļev Aleksandrovič.

Klausoties jūsu atskaites referātu, es neviļus pieķēru sevi domājam – cik žēl, ka neesmu pasaku teicējs (сказочник)! Tad es varētu sacerēt pasaciņu par to, kā reiz tāltālā karaļvalstī uzņēmīgi cilvēki mistificēja "saules dienestu". Viņiem izdevās iestāstīt karalim un visai godīgajai tautai, ka saulriets, saullēkts, nākamās dienas iestāšanās un tās garums ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņiem. Par to viņiem tika gods, cieņa un augsts stāvoklis galmā, bet galvenais – tautas ticība, ka viņi patiešām komandē sauli. Tauta pat nenojauta, ka saule kustas pēc saviem likumiem gluži tāpat, kā pēc saviem likumiem attīstās un virzās kinomāksla – bez Kinematogrāfistu Savienības palīdzības. 
(Zālē skan aplausi.)

Jā, bez palīdzības, jo filma pati par sevi jau ir rezultāts. Kino virzība un attīstība jāskata procesā, apzinoties mākslinieciskās programmas ideju, šīs programmas stratēģiju un taktiku. Taču nekas līdzīgs nenotiek, par to vakar runāja Rolāns Bikovs. Vai mums tādā gadījumā ir tiesības uz ražu, kuru paši neesam sējuši?
Var iebilst - mēs visi esam Savienības biedri, un līdz ar to viss, ko mēs darām, attiecas uz Savienību. Taisnība! Bet, ja par mūsu darbības pamatformu kļūst tikai paveiktā darba analīze, tad mēs izskatāmies visai dīvaini.

Iztēlojieties cilvēku, kas iet atmuguriski, izriezis sēžamvietu – lai smagi nesasistos, ja nu gadās krist. Tāds, lūk, izskatās mūsu vadības un Savienības Sekretariāta siluets. (APLAUSI.)

Ļevs Aleksandrovičs savā referātā atzinās, ka vēl nav atklāti paņēmieni, kas ietekmētu radošo procesu. Un tas tiek teikts šobrīd, kad Savienība pastāv jau vairāk nekā gadsimta ceturtdaļu? (APLAUSI.)

Drosmīga atzīšanās! Drosmīga – personiskās neievainojamības un bezgrēcības sajūtas ziņā. Mums, ierindniekiem, kas kaut ko vēlas paveikt, no tādas atzīšanās, kā teiktu Viktors Djomins, “mati stingst dzīslās”. (SMIEKLI UN APLAUSI.) [Partijai neērtais kinokritiķis Djomins bija kalambūru meistars. – J.S.]

Bet jūs, Ļev Aleksandrovič, esat tik mierīgs, ka man kļūst bail. Bail par tiem gadiem, kurus vēl ceru nodzīvot kinematogrāfijā. Savulaik Suvorovs teica, ka "zelts ir dārgs, cilvēks – vēl dārgāks, bet laiks ir dārgāks par visu". Arī mūsdienās visnenovērtējamākais ir laiks. Lai tālu nemeklētu piemērus, atcerēsimies mūsu sēdes vadītāja Eldara Šengelajas filmu Zilie kalni . Tur visā kailumā tiek atklāts mūsu vieglprātības vai pat vājprāta modelis.

Sakiet, cik ilgi var "risināt" sāpīgos jautājumus? Cik gadus var klausīties no tribīnes mierīgu, saimniecisku balsi - jautājums "tiek risināts"! Mēs tagad runājam par cilvēcisko faktoru, un cilvēks – tās ir viņa dienas uz šīs zemes. Noniecināt laiku – tas nav nekas cits, kā noniecināt cilvēku, noniecināt valsts politiku – tādas valsts, kur viss tiek darīts cilvēkam, cilvēka labumam. Mūsu sabiedrības posts ir birokrātija. Patiesa dzīve un patiess darbs tiek aizstāts ar rituāliem, ko šī pati birokrātija radījusi, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu. Posts un nelaime top vēl lielāki, ja saprātīgi ļaudis šos rituālus sāk uztvert nopietni, nesaceļas pret tiem un pazemīgi cieš. Bet mūsu dārgajai Savienībai ir atņemta spēja rīkoties.

Taisnība kolēģim Vitālijam Meļņikovam ! Par to runājām arī savā kongresā Rīgā –

mums nav darbotiesspējīgu statūtu, tie nodrošina vienīgi iespēju „spēlēt Kinematogrāfistu savienību”, piedalīties dažādos rituālos, kuru laikā mēs to vien darām, kā novērtējam izdarīto.

Mēs dzīvojam, apzinoties un saprotot pagātnes nastu, bet bez nākotnes stratēģijas un taktikas. Veids, kā mēs piedalāmies procesā, ir "līdzdarbība".

Rūpīgi palasiet mūsu statūtus – tie ir izmanīgi sastādīti. Šis garadarbs būtu pelnījis godu tikt slavināts kā zināmas kultūras piemineklis – kultūras, kurā darbs un darbība aizstāti ar rituāliem. Netērēšu laiku skaidrojumiem, ticiet Vitālijam Meļņikovam un mums, rīdziniekiem. Pakavēšu jūsu uzmanību vienīgi pie režisora kā autora tiesībām.

Vai jums nešķiet, ka mums ir daudz līdzautoru (ar to domāti Maskavas redaktori, kas pieprasīja labojumus topošās filmas scenārijā, uzņemtajā materiālā, montāžā utt.), taču, darbu beidzot, kad filma ir gatava, titros paliek tikai mūsu uzvārdi? Līdzautori, kas ieteikuši "izņemt, mīkstināt, nogriezt, apgriezt, izmest", paliek aiz kadra. (APLAUSI.)

Tas nav taisnīgi! Viņi jāiekļauj titros, teiksim: "Pēdējo glanci piešķīris tāds un tāds vai tāda un tāda". (APLAUSI.) Vajag, lai filmas līdzautori atbildību dala ar mani – atbildību skatītāja un kritikas priekšā. Citādi es palieku viens pats.

Mēs nekad nerunājam par producentu. Tomēr tāds posms pastāv, jo bez naudas filmu neuztaisīsi. Bet producents ir kā poručiks Kižē – tas gan, tiesa, ir "nemanāma persona bez sejas", savukārt mūsējam ir daudz seju un daudz krēslu, tikai vārda nav. Šeit, no tribīnes, viņu nosauca par "kopējo bezatbildību". Jā, tā tas ir. Savienības uzdevums būtu legalizēt šo producentu, konkretizēt, atrast kopēju valodu un padarīt viņu par līdzdalīgu un atbildīgu mūsu procesa daļu. Mūsu filmas ir tādas, kāda ir ražošanas sistēma.

Daudzi kolēģi mani lūdza izmantot šo tribīni, lai Kongresam, Kongresa prezidijam un klātesošajiem valdības pārstāvjiem nodotu neizmērojamu lūgumu – izdarīt tā, lai kinematogrāfistu algas paceltos kaut vai līdz autobusa vadītāja algas līmenim.

Citādi ļaudis izklīst. Vidējā līmeņa darbinieki jebkurā studijā ir vajadzīgi vislielākajā skaitā. Un šai problēmai ir Vissavienības mērogs.

Un vēl viena problēma vai mīkla… Kur tas redzēts, ka tērpu šūtu vai piemērītu vienam, bet jāvalkā tas citam? Filmas radīšanai piesaista vienus cilvēkus, bet par tās izrādīšanu atbildību uzņemas citi. Studijas redkolēģijai ir vienas intereses, prokātam [filmu izplatīšanas organizācijai – Red.] citas. Filmas iznomātāju intereses ir skaidras – iespējami vairāk skatītāju. Bet redkolēģijas intereses? Goda vārds, esmu nostrādājis kino vairāk nekā divdesmit gadus, bet tā arī neesmu sapratis redkolēģijas nepieciešamību. Zinu tikai vienu – viņi nemitīgi baidās. Briesmīgi bailīgs darbs!

Lūk, nesen ieviesa jaunu sistēmu – redaktors par filmu, kas ieguvusi pirmo kategoriju, saņem ievērojamu naudas prēmiju. Un, ziniet, viņi ir kļuvuši drosmīgi, uzvedas vienkārši varonīgi! Bet ja nu aiz mīlestības pret tuvāko ieviestu tādu sistēmu, ka redkolēģija gan darba algu, gan prēmijas saņemtu no filmu demonstrēšanas ienākumiem? Iedomājieties, cik daudz cilvēku mēs padarītu laimīgus, atbrīvotu no bailēm, atstātu viņiem tikai vienas rūpes – domāt par mūsu filmu aktualitāti un spēju aizraut skatītāju. To taču ir tik vienkārši izdarīt!

Tikai ko darīt ar filmu izrādīšanu kinoteātros? Lūk, kur notiek visslepenākie procesi - mēs nezinām ne savu filmu likteņus, ne kopiju skaitu.

Nemaz nerunājot par filmu pārdošanu ārzemēs. Labi, tas vēl būtu saprotams – runa ir par valūtas pārskaitījumiem studijai. Taču nav saprotams, kāpēc no mums jāslēpj, kurš mūsu filmas ir nopircis un kā tām klājas.

Filmu iznomas kantora dati par skatītāju skaitu gada laikā – tie ir visīstākie meli! Un es kā šo melu aizvainots autors šeit par to kliedzu pilnā balsī, es to uzskatu par netaisnību. Pirmās kategorijas filma, saņēmusi kritiķu atzinību visā Padomju Savienībā, balvas festivālā… Un pēkšņi Rīgā dzirdu: laba, lieliska filma, bet tik maz skatītāju, cilvēki uz to neiet. Vēlāk, nododot nākamo filmu, prokātā man jautā: "Vai tā un tā ir jūsu filmas?" Atbildu, ka jā. "Lielisks skatītāju pieprasījums, labi iet uz ekrāniem, tikai žēl, ka maz kopiju."

Es neticu, ka filma Mans draugs Ivans Lapšins nav guvusi publikas atzinību. Bet cik bija kopiju?

Un vai nav pienācis laiks atzīties, ka tā dēvēto Vissavienības pirmizrāžu "bumi"nebija nekas cits kā nesaimnieciskums? (ILGI APLAUSI.)

Milzīgs kopiju skaits pēc tam guļ bez vajadzības, bet tajā pašā laikā citām filmām ar augstu idejiski māksliniecisko līmeni nepietiek kinolentes.

Kāpēc? Nav zināms. Kur un kā var pierādīt šo pirmizrāžu idejisko rentabilitāti? Tas nav iespējams, to nevar izdarīt. Tikai ar demagoģiju. (APLAUSI.)

Šajā brīdī Priekšēdētājs spiests dot signālu, ka Streiča runai paredzētais laika limits beidzies. No zāles vienbalsīgi skandina: “Turpināt! Turpināt!” Sēdes vadītājs Eldars Šengelaja labprāt piekāpjas, jo gruzīns ir vienisprātis ar kolēģi no Latvijas, un to saprot vairākums.

- Paldies! Man nav skaidra vēl viena parādība – mēs vai no ādas lienam ārā, lai tieši laikā, pat kādu dienu vai divas ātrāk nodotu filmu, bet pēc tam filmas nezināmu iemeslu dēļ guļ, īpaši jau Centrālajā televīzijā. Gaidām gadu, pusotru – ne ziņas, ne miņas. Jautājums, kas attiecas uz Centrālo televīziju, ir īpašs. Tur pat izmaiņas mūsu statūtos diez vai palīdzēs. Ja nu reiz kāds atklāti un bez sirdsapziņas pārmetumiem demonstrē bezatbildību pret režisora autorību un pret kinostudijas māksliniecisko padomi, tad tie ir Centrālās televīzijas pārstāvji. Es te gribēju izstāstīt, kā „no centra” atbraucis kurators pats pēc savas gaumes var neapstiprināt aktierus. Jevgēņijs Doga atklāja vēl satriecošāku faktu – kā televīzijas kurators kinofilmai uztiepis komponistu, kurš nepazīst notis. Tālāk vairs nav kur!

Mani pārsteidz, ka no tribīnes sludina – tikai pēc ХХVII kongresa esot kļuvis skaidrs, kā jāstrādā. Man, piemēram, jau sen tas bija skaidrs. (APLAUSI.)

Es neticu tiem, kam tas esot kļuvis skaidrs tikai tagad. Mēs Rīgā XXVII kongresu sagaidījām kā mūsu sabiedrības attīstības likumsakarību, nevis kā pārsteigumu. (APLAUSI.) Jo mēs uzskatām, ka visos posmos jāstrādā radoši. Un būtiskākais ir pat nevis drosme, bet gan godīgums. Ņemt un izsviest no mūsu sociālistiskās mājas birokrātu sataisīto Prokrusta gultu, kurā bez lielas šķirošanas tiek guldīti visi scenāriji, visas radošās personības. Tas ir visbūtiskākais – izmest šo Prokrusta gultu, kura nogriež pieteikumus, mūsu likteņus, termiņus un visu ko citu. Taču izrādās, ka to ir grūti izdarīt, jo šo guļvietu apkalpo veseli aparāti un štati. (ILGSTOŠI APLAUSI.) Bet vissmieklīgākais, ka izmest šo gultu tiek uzticēts tiem, kam tā dod maizi, sviestu un stāvokli sabiedrībā. (ILGSTOŠI APLAUSI. SMIEKLI ZĀLĒ.)
Nav brīnums, ka jautājums "visu laiku tiek risināts". (APLAUSI.)

Izlemt, kā dzīvot un strādāt, jāuztic tiem, kas strādā, nevis tiem, kas traucē strādāt.

Un pēdējais. Es pārstāvu Latviju. Un Latvijas galvaspilsēta, biedri Kulidžanov, ir Rīga. Ne Kauņa, ne Viļņa, ne Druskininki, bet gan Rīga. Un Rīgā strādā režisori Franks un Seleckis, latviešu režisori, nevis lietuviešu, kā jūs sacījāt savā atskaites ziņojumā. (SMIEKLI ZĀLĒ. ILGSTOŠI APLAUSI.) Un tā nav pārteikšanās, tā ir simptomātiska parādība. Par to vakar runāja biedrs no Vidusāzijas - ka jūs jaucat, kur ir kāda galvaspilsēta, esat aizsēdējušies te, Maskavā. (ILGSTOŠI APLAUSI.)

Latviešu kinematogrāfistiem ir savi sasniegumi, šajā piecgadē arī PSRS Valsts prēmija mums ir. Lūk, zālē sēž  laureāts, mans kolēģis Aloizs Brenčs. Tiesa, par televīzijas filmu, un pret televīziju ir īpaša attieksme. Televīzijas filma - tas ir caurums radošajā biogrāfijā, par tādu filmu neviens nekad neuzrakstīs. Nav saprotams - kāpēc? Savu presi, kā redzams no lēmumprojekta, mēs nemaz nemēģināsim veidot. Paskatieties mums izdalīto lēmumprojektu! Jau atkal izrādās bīstami sadarboties ar televīziju.

Delegāti saprata referenta norādi uz konfliktu starp Goskino (Kinematogrāfijas komitejas) priekšnieku un PSRS Centrālās Televīzijas direktoru – tāpēc par daudzām izcilām TV filmām nebija nekādu kritikas atsauksmju, jo visu kinopresi Padomju Savienībā izdeva Goskino (nevis Kinematogrāfistu savienība – uz šādu nepieciešamību bez Streiča aizrādīja vēl vairāki runātāji.

Un vēl daži simptomātiski jautājumi. Lūk, mums Rīgā, Dubultos, notiek brīnišķīgs pasākums – starptautiskā dokumentālistu konference, tur ierodas kolēģi no socvalstīm. Tas aizsākās pirms desmit gadiem, bet līdz pat šim brīdim to nevar legalizēt; nezinu, no kaut kā baidās. Biedri lūdza pateikt paldies Karaganovam - tikai ar viņa palīdzību šis pasākums pagājušajā gadā notika. Pie manis pienāca dokumentālisti no citām studijām un lūdza no tribīnes pasacīt, ka viņi atbalstot šo pasākumu. Ka vēloties, lai šīs tikšanās kļūst par tradīciju. Bet Savienībā kāds no kaut kā baidās. Sakiet, lūdzu - no kā jābaidās?! (APLAUSI.)

Tagad Gotvaldovā būs festivāls, turp dosies mūsu un Čehoslovākijas kopražojuma filma. Tikai tai līdzi brauks nevis Rīgas kinostudijas režisors, bet gan "biedrs no Maskavas". (ILGSTOŠI APLAUSI.) Šīs filmas autors Gunārs Piesis teica: "Man ne jau uz ārzemēm vajag braukt, man vajag vienkārši uz festivālu. Ārzemēs esmu bijis un strādājis, man jātiek uz manas filmas pirmizrādi!” Vai saprotat savu kolēģi? Pieļauju, ka tāda nomaiņa notiek arī citos gadījumos. Es saprotu, ka jūs esat it kā centrā, pa rokai, bet arī mēs neesam nekāda nomale, perifērija vai province. Mēs esam padomju republika.

Vai neesat aizdomājušies par to, ka šīs pretrunas starp centru un perifēriju reizēm iegūst polemisku raksturu? Domāju, daudziem nav noslēpums, ka Baltijā ,,ideoloģiskā diversija” ir ļoti aktuāls jautājums. Ir ļaudis, kas centra un perifērijas pretrunas pārvērš politikā, nacionālajā jautājumā.

Vai zināt, ko emigranti rakstīja par filmu Pūt, vējiņi!? Rakstīja, ka tik bagātīga, tik šika filma Latvijai nemaz neesot pa spēkam. Tāda esot uzņemta, lai visus pārliecinātu, ka Latvijā pastāv radošā brīvība un nacionālā māksla.

Bet mums tādas filmas, kā Pūt, vējiņi!, ir vairākas, un ne tikai Latvijā - tas ir pa spēkam jebkurai PSRS republikai. Un tas viss – pateicoties ,,Ļeņina nacionālajai politikai”. (APLAUSI.) Nenonieciniet šo politiku Savienības sekretariātā! [Streičs bieži kā trumpi sita galdā savas teicamnieka zināšanas marksisma filozofijā. Pereistroikas un Atmodas laikā bieži vien, cīņā ar reakcionāro partokrātiju, tika izmantoti citāti no Ļeņina darbiem. Tas bija stiprs ierocis, jo vidusmēra ierēdnim iestājās zināma vieda stingums nostāties pret visu komunistu svētumu - mūžam dzīvo vadoni.

Un, visbeidzot, ekspromts no socioloģijas lauciņa. Ļaužu kopās, gluži kā fizikā, ir parādība, ko varam nosaukt par "kritisko masu". Tas ir personu sakopojums un tā ir summa, ko veido viņu attiecības, kas pāraug jaunā kvalitātē, - kaitīgā vai labvēlīgā. Mūsu Savienības vadība savās attiecībās ar Goskino (Valsts Kinematogrāfijas komiteju - galveno kinoražošanas pārvaldi ) ir sasniegusi šo "kritisko masu". Rezultāti ir acīmredzami. Pietiek jau ar vienu atzīšanos – ,,neesam atraduši iespēju ietekmēt radošo procesu”. Pārējais – gluži kā gadījumā ar Napoleonu – vairs nav svarīgi. (Imperatoram pēc kādas zaudētas kaujas ziņoja par trim neveiksmes iemesliem. Pirmais – laikā nepieveda munīciju.... - Pietiek, - teica karavadonis,- pārējais nav svarīgi!)

Mūsu Kongresam šīs masas kritiskumu vajag gan apzināties, gan vērst uz pozitīvo pusi. Pie nosacījuma, ja ir vēlme strādāt pa īstam, no sirds, ar pilnu atdevi. Strādāt, nevis izpildīt rituālu, kas nodrošina apmierinošu dzīvi dažiem izredzētajiem.

Un noslēgumā Ojāra Vācieša dzejolis:

Ja cilvēks ir cilvēks,
tad viņš ir nots.
No tās vietas, ko ieņems,
ir atkarīgs,
ko dziedās bērni,
putni
un lielgabali.

Un katrai notij
katra laikmeta partitūrā
ir tikai viena
un vienīga vieta.

Viens cilvēks
kā viena nots
nevar izspēlēt
laikmeta partitūru.

Bet mūziku sabojāt var
sev,
citiem,
un vesela laikmeta
mūziku.

(ILGSTOŠI APLAUSI.)

PRIEKŠSĒDĒTĀJS: - Paldies. Lūgums oratora mākslu neizmantot ļaunprātīgi. Dodu vārdu kinodramaturgam Jevgēņijam Aleksandrovičam Grigorjevam.

J.A. Grigorjevs: - Dārgie draugi! Es kategoriski solidarizējos ar iepriekšējo runātāju! (APLAUSI.)

Skaidrojumi

1. Pieminētais Rolāns Bikovs (1929-1998) – populārs krievu aktieris un režisors, 1983. gadā uzņēmis sociāli aktuālu un drosmīgu filmu - Tiesa, vēlāk pēcpadomju periodā RB vadīja ar Bērnu fondu, kas deva priekšrocības veikt eksporta operācijas ar dabas resursiem īpašā kārtībā....
2. „Zilie kalni jeb Neticamais notikums / Голубые горы или Неправдоподобная история” (1984), režisora Eldara Šengelajas komēdija par jaunu rakstnieku Soso, kurš iesniedzis savu jauno stāstu izdevniecībā un pēc gada sāk interesēties, kāpēc tas joprojām nav publicēts. Izrādās, pa šo laiku stāstu izlasījis tikai krāsotājs, jo nevienam citam izdevniecībā nav laika nodarboties ar tiešajiem pienākumiem, vismazāk jau priekšniekam, kurš vienmēr sēž visādu sapulču prezidijos un banketos. 
3. Kinostudijas „Ļenfiļm” režisors Vitālijs Meļņikovs savā runā kongresa pirmajā dienā skrupulozi analizēja 1971. gadā pieņemtos un joprojām spēkā esošos PSRS KS statūtus, uzskaitot virkni punktu, kas traucē konstruktīvai savienības darbībai vai arī netiek realizēti, pat ja to saturs ir lietderīgs.
4. Poručiks Kižē – vēsturisku anekdošu un Jurija Tiņanova stāsta (1927) personāžs, neeksistējošs virsnieks, kurš rakstveža kļūdas dēļ uzrodas dokumentos un pēc tam neatlaidīgi kāpj pa karjeras kāpnēm ar katru jaunu imperatora pavēli. Kad neesošais Kižē jau paaugstināts par pulkvedi, imperators beidzot aicina viņu pie sevis; ierēdnieciskās birokrātijas aparāts noskaidro kļūdu, taču neuzdrošinās to atklāt imperatoram, tāpēc paziņo, ka Kižē pēkšņi nomiris. „Žēl, labs virsnieks bija,” saka imperators.
5. Gatavai filmai atkarībā no dažādiem kritērijiem (ideoloģiskās un mākslinieciskās kvalitātes, paredzamā skatītāju potenciāla u.c.) tika piešķirta kategorija, no kuras bija atkarīgs gan honorāra apjoms filmas veidotājiem, gan izgatavojamo kopiju skaits izplatīšanai.
6. Мой друг Иван Лапшин (1984, režisors Aleksejs Germans), stāsts par kriminālmeklēšanas priekšnieku 20. gadsimta 30. gadu Krievijā. Precīzi radītās laikmeta atmosfēras dēļ (1937. gada staļinisko represiju nojausma u.c.) filmas liktenis oficiālajā izplatīšanā bija sarežģīts (ieskaitot trešo kategoriju), bet 1986. gadā sekoja vairākas balvas starptautiskos festivālos (Lokarno, Roterdama)
7. Četrsēriju filma Maizes garša / Вкус хлеба (1979, režisors Aleksejs Saharovs, Mosfiļm) par neskarto zemju apguvējiem uz ekrāniem iznāca vienlaikus ar PSRS vadītāja, PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva grāmatu Neskartā zeme / Целина, tāpēc tika uztverta kā ilustrācija grāmatai. Filmas kopijas tika saražotas astronomiskā daudzumā, lai pirmizrāde notiktu vienlaikus visos PSRS kinoteātros. „Nevienam nebija drosmes to skaļi nosaukt par muļķību” – J.S.
8. Jevgēņijs Doga (1937) – populārs moldāvu komponists, daudzu filmu mūzikas autors. Savā runā kongresa otrajā dienā, 14. maija rītā, Doga runā par diletantismu kinomūzikā un izstāsta konkrētu gadījumu Odesas kinostudijā – par CT rekomendētu komponistu bez muzikālās izglītības.
9. Atskaites ziņojumā Ļevs Kulidžanovs saka: „(..) Nopietnu darbu šajā virzienā dara mūsu dokumentālisti. Atcerēsimies BAM (Baikāla-Amūras maģistrāles) epopeju, kas tika radīta V. Troškina vadībā; filmas, ko uzņēmuši H. Franks un I. Seleckis no Lietuvas, V. Dašuks no Baltkrievijas (..)...”.
10. 1983. gada novembrī (par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai) PSRS Valsts prēmiju saņem TV seriāls Ilgais ceļš kāpās (1981, režisors Aloizs Brenčs). Iepriekšējā Valsts prēmija (tolaik Staļina prēmija) Latvijā nonāca 1950. gadā, par filmu Rainis (1949, Jūlijs Raizmans).
11. Sākotnēji starprepublikāniskas, vēlāk starptautiskas dokumentālā kino biennāles (1977-2007). Vairāk skat. grāmatā „Dokumentāls logs uz Eiropu. Eiropas dokumentālā kino simpoziji” (Kristīne Matīsa, Agris Redovičs, apgāds Mansards, 2007, 290 lpp.)
12. Aleksandrs Vasiļjevičs Karaganovs (1915-2007) – kinokritiķis, mākslas zinātņu doktors, daudzu grāmatu un publikāciju autors. No 1965. gada – PSRS KS valdes sekretārs, pazīstams ar savu labvēlīgo atbalstu dažādām talantīgām un vērtīgām, bet „ideoloģiski apšaubāmām” iniciatīvām; Andrejs Tarkovskis nosaucis Karaganovu par „gaismas staru marasma valstībā”.
13. Čehijas pilsēta Zlina, kuras nosaukums 1949-1989 bija Gotvaldova – par godu Čehijas prezidentam un Komunistiskās partijas līderim Klementam Gotvaldam (1896-1953). Zlinas starptautiskais bērnu un jauniešu filmu festivāls ir viens no vecākajiem pasaulē, dibināts 1961. gadā; 2016. gada 27. maijā sākās jau 56. festivāls. 1986. gada maijā uz festivālu tika aicināta Gunāra Pieša spēlfilma Sprīdītis, kas tapa kā kopražojums ar toreizējās Čehoslovākijas studiju Barrandov un jūlija beigās saņēma zelta medaļu Džifoni bērnu filmu festivālā Itālijā. Tur savukārt, tās pašas Maskavas starpniecības dēļ, nebija nogādāta precīza informācija par filmu, un festivāla katalogā bija rakstīts, ka filmas Pollicino režisors ir „Nikolai Gusarov (URSS)”
14. Krājums Zibens pareizrakstība, 1980, Rīga, Liesma, 35.lpp. Paldies prof. Raimondam Briedim par grāmatplauktu! –
15. un tikai daži drosmīgie atļaujas saukt lietas īstajos vārdos."
    "....jo šobrīd spēks ir tikai elkoņiem, nevis domai un valstiskai filozofijai" Jānis Streičs. Par vienu drosmīgo, kurš domāja valstiski, var uzzināt, lasot J.Streiča rakstu : Nauda ir, nav kārtības: "..tik tikko "nenodega" mana filma "Nenopietnais cilvēks". To izglāba mūsu Kinokomitejas priekšsēdētājs Nikolajs Kārkliņš. Cīnījās un aizstāvēja visaugstākajā līmenī. Zinu, viņš ar gandarījumu to atceras kā kaut ko paliekošu no sava valdīšanas laika. Es arī, un esmu viņam bezgala pateicīgs."