Vilis Jānis Lapenieks
- Dzimšanas datums:
- 08.10.1908
- Miršanas datums:
- 30.01.1983
- Kategorijas:
- Aktieris, Kinorežisors, Producents, Scenārists
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Vilis Jānis Lapenieks (dzimis 1908. gada 8. oktobrī, miris 1983. gada 30. janvārī) bija latviešu filmu režisors, producents, scenārists un aktieris.
Biogrāfija
Rentnieka dēls. Beidzis Liezēres pamatskolu, Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju, Zeltmata un E. Feldmaņa dramatiskos kursus. Bijis Ziemeļblāzmas, Ziemeļlatvijas un Nacionālā teātra aktieris. Sabiedrisko lietu ministrijas filmu nozares režisors.
Lielākais darbs- filma "Zvejnieka dēls" (1939). Pēc tās pabeigšanas sāka darbu pie filmas "Melanholiskais valsis" par komponista Emīla Dārziņa dzīvi. Filmēšanu pārtrauca padomju okupācija.
Vācu okupācijas laikā Rīgā vadīja Tautas teātri.
Pēc kara studijā "Rīgas Filma" Vācijā uzņēma dokumentālo filmu "Kas mēs esam, ko mēs spējam"(1947), aktierfilmu "Kāds, kura nav" (1949).
No 1951. līdz 1953. gadam veica organizatorisku darbu Britu militārajā pārvaldē Vācijā. Vēlāk pārcēlās uz ASV. Strādāja par fotogrāfu, iestudēja izrādes un spēlēja Losandželosas latviešu teātrī. No 1972. līdz 1978. gadam vadīja Amerikas Latviešu apvienības filmu nozari, uzņēmis vairākas filmas par latviešu dzīvi trimdā.
Sarakstījis autobiogrāfiju "Dullā Daukas piezīmes" (Gauja, 1977).
**********************************
Vilis Jānis Lapenieks (dzimis 1908. gada 8. oktobrī, miris 1983. gada 30. janvārī) bija latviešu filmu kinorežisors, kinoproducents, scenārists un aktieris.
Dzīvesgājums
Dzimis 1908. gadā Liezēres pagastā zemnieka ģimenē. Mācījās Liezēres pamatskolā, Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, Zeltmata un E. Feldmaņa dramatiskajos kursos.
Bija Ziemeļblāzmas, Ziemeļlatvijas un Nacionālā teātra aktieris. Sabiedrisko lietu ministrijas filmu nozares režisors. Lielākais darbs — filma "Zvejnieka dēls" (1939). Pēc tās pabeigšanas sāka darbu pie filmas "Melanholiskais valsis" par komponista Emīla Dārziņa dzīvi. 1940. gadā filmēšanu pārtrauca padomju okupācija. Vācu okupācijas laikā Rīgā vadīja Tautas teātri.
1944. gada oktobrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc kara strādāja britu militārās pārvaldes dienestā Rietumvācijā, Blombergā izveidoja Latviešu mākslas centru, turpināja darboties kā filmu režisors studijā "Rīgas Filma" uzņēma dokumentālo filmu "Kas mēs esam, ko mēs spējam"(1947), aktierfilmu "Kāds, kura nav" (1949).
1952. gadā izceļoja uz ASV, gadu nostrādāja Bahamu salās, kopš 1953. gada dzīvoja Kalifornijas dienvidos, kur izveidoja savu foto uzņēmumu Holivudā, piedalījās amerikāņu filmās kā aktieris un režisora palīgs, iestudēja izrādes un spēlēja Losandželosas latviešu teātrī. No 1972. līdz 1978. gadam vadīja Amerikas Latviešu apvienības filmu nozari, uzņēmis vairākas filmas par latviešu dzīvi trimdā. Sarakstīja autobiogrāfiju "Dullā Daukas piezīmes" (Gauja, 1977).
Filmas
- "Zvejnieka dēls" (1939), scenārija autors un režisors
- "Who were are?" ("Kas mēs esam un ko mēs spējam", 1947), scenārija autors un režisors
- "Zaļais zelts" (1949–1950), filma par latviešu mežinieku darbu
- "Kāds, kura nav" (1949), mākslas filma pēc Mārtiņa Zīverta lugas motīviem
- "Mēs – latvieši brīvajā pasaulē" (1972)
- "Tauta tuvumā – tauta tālumā" (1974)
- "Kā es māku, tā es maunu" (1975)
- "Tobago" (1978), filma par latviešu salidojumiem Tobago
- "Latvieši Venecuēlā", dokumentāla filma
*********************************
ALA-s trimdas latviešu dzīves apskata filmas režisors Vilis Lapenieks. Viņš ierosina, lai nākamajā 2 x 2 nometnes programmā iekļautu arī apmācību filmēšanā.
Mindenberga uzņēmums
Jaunā Gaita: Vai filma bija Jūsu pirmā mīlestība?
Vilis Lapenieks: Arī tad, ja neskaita meitenes, filma nebija mana pirmā mīlestība. – Pirms tam bija teātris. Skatuves gaitas sākās jau bērnībā, tad turpinājās vidusskolā, pēc tam Feldmaņa teātŗa kursos, un vēl pēc tam kā profesionālam aktierim vairākos teātŗos. Tikai pēc darbošanās Nacionālajā Teātrī aizbraucu uz Berlīni un iestājos Lesinga universitātes filmu un teātŗa fakultātē.
J.G.: Vislabāk Jūs esat pazīstams kā filmas Zvejnieka dēls režisors. Lūdzu pastāstiet JG lasītājiem par šīs filmas tapšanas norisi un panākumiem.
V.L.: Tāpat arī Zvejnieka dēls nebūt nebija mana pirmā filmas režija. Kā Zvejnieka dēlarežisors esmu palicis ļaužu atmiņā tikai tāpēc, ka tā bija pirmā īstā latviešu mākslas filma, kas guva sensacionālus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Arī materiālie panākumi bija tādi paši. Mēs to uzņēmām par nepilniem 80,000 latiem, bet ieņēmām pusmiljonu latu.
Kā es nokļuvu tieši pie Zvejnieka dēla filmēšanas? Nacionālajā Teātrī, Zvejnieka dēlaoriģināliestudējumā es tēloju svētulīgā brāļa Teodora lomu. Mēs nospēlējām vairāk nekā 100 izrādes. Pa to laiku biju šo lugu tā iemīlējis, ka tā neizgāja no prāta visu gaŗo Vācijas periodu. Kad sabiedrisko lietu ministrija aicināja mani režisēt kādu filmu pēc paša izvēles, tūlīt ierosinājuZvejnieka dēlu. Ministrs Bērziņš un prezidents Ulmanis izvēlei pievienojās, un tā sākās darbs.
Toreiz biju sasodīti jauns. Liekas, ka vadītāji, kas man šo atbildīgo darbu uzticēja, bija vēl vairāk nobijušies nekā es pats. Sak’, Dievs vien zina, ko tas jauneklis tur sabrūvēs, jo bez režijas es pats rakstīju arī scenāriju. Tolaik Latvijā bija parasts, ka par režisoru varēja kļūt tikai tad, kad bija jau sirmi mati vai plika galva. Bet tolaik man nebija ne sirmu matu, ne plikas galvas (tagad gan ir).
Lieki piebilst, ka valdības atvēlētie līdzekļi tādam milzu darbam bija vairāk nekā trūcīgi. Bet vislielākā ķeza bija tā, ka mums nebija ne attiecīgās techniskās iekārtas, ne apmācīta personāla. Visi gaidīja diez’ kādus brīnumus no režisora, ka tas no nekā kaut ko tomēr iztaisīs. Techniskās nepilnības tomēr atsvēra mākslinieciskā personāla nesavtīgais entuziasms un darba prieks. Mēs visi bijām jauni un gribējām parādīt, ko jaunie var, tāpēc strādājām, kā saka, uz velna paraušanu. Bija arī rezultāts – mākslinieciskā ziņā labākā latviešu filma, kas tūlīt pārliecināja kā tautu, tā valdību, ka latvieši tomēr var gan uztaisīt labu filmu. Atvērās arī maki, un mēs tūlīt sākām posties nelielas, bet modernas filmu produkcijas izveidošanai. Bet tad ienāca krievi un... tālākais jums jau ir zināms.
J.G.: Kādi Jums bijuši sakari ar filmu kopš Latvijas atstāšanas?
V.L.: īsumā tomēr jāpiebilst, ka arī Staļina okupācijas laikā tomēr darbojos par režisoru gan Rīgā, gan Maskavā. Tāpat arī vācu laikā – daļēji Latvijā, daļēji Vācijā. Pēckaŗa periodā esmu gan vienmēr bijis ar filmu saskarē, bet nekādus izcilus panākumus neesmu guvis.
Pieminēšanas vērta būtu tikai viena filma, kuŗai vadīju režiju Vācijā, jo tā bija latviešu filma. Tikai retajam būs zināms, ka DP laikmeta pēdējā posmā ‘Rīgas Filma’, kas toreiz patiesībā bija iekļāvušies vācu filmrūpniecībā, tomēr uzņēma arī vienu pilna gaŗuma latviešu spēļu filmu – Kāds, kuŗa nav ar latviešu aktieŗiem un latviešu valodā.
Filmas scenāriju pēc tāda paša nosaukuma Zīverta lugas rakstīju es pats, un tur darbojās vesela plejada mūsu skatuves aktieru – Milda Zīlava, Helga Gobzine, Kārlis Lagzdiņš, Rūdolfs Mucenieks, Kārlis Ģērmanis, Parņickis, Zaķis, Zariņš un daudzi citi. Mūziku komponēja Jānis Norvilis, ieskaņoja Hamburgas simfoniķi, par dekorācijām rūpējās Ēvalds Dajevskis u.t.t.
Latviešu sabiedrībai to vairs nepaguva izrādīt, jo emigrācijas dēļ izbeidzās nometņu dzīve. Kaut gan šī filma jau visu laiku atrodas Amerikā, nav cerību, ka latviešu skatītāji to kādreiz dabūs redzēt, jo par šo filmu var teikt to pašu, ko par visu ‘Rīgas Filmas’ mantu – Kāds, kuŗa nav...
J.G.: Atceros, ka, runājot par tautas deju lieluzvedumiem, Jūs rakstījāt 1970. g. Rietumu krasta dziesmu svētku vadonī: „Masa ir kā abpusīgi griezīgs zobens. Ar to dažkārt var sasniegt patiešām lielu efektu. Bet no otras puses atkal – masa pazudina personību un lielā mērā arī mākslu.”
Ko jūs ieteiktu nākamajiem dziesmu svētku rīkotājiem?
V.L.: Ir taisnība, tā es tiešām kādreiz rakstīju: „Masa ir kā abpusīgi griezīgs zobens. Ar to dažkārt var sasniegt patiešām lielu efektu. Bet no otras puses atkal – masa pazudina personību un lielā mērā arī mākslu.” Tā es vēl arvien tagad domāju, bet kāds būtu atrisinājums šai gandrīz neatrisināmai problēmai, par cik tā attiecas uz, tā saucamiem, tautas deju „lieldančiem”, man tiešām nekādas drošas receptes nav.
Pats reiz Rietumu krasta dziesmu svētkos Losandželesā mēģināju atrast kaut kādu kompromisa ceļu, tā teikt, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Izstrādāju speciālu uzveduma scenāriju par tēmu „Skaista mana tēvu zeme” un iesaistīju tur kori, orķestri un, protams, lielu skaitu dejotāju. Spriežot pēc publikas atsauksmēm, šis inscenētais „lieldancis” bija sasniedzis abus rezultātus – nacionālo pacēlumu un māksliniecisko baudījumu. Tikai – šāda veida aranžējumiem ir zināmi ierobežojumi kā izpildītāju, tā skatītāju ziņā. Tos nevar uzvest sporta arēnā ar tūkstošiem skatītāju. Bet varbūt, tā sauktos, vispārējos dziesmu svētkos varētu rīkot divējāda veida „tautiskos uzvedumus” – vienu masai ar masu, bet otru izlasei ar izlasi. Līdzīgi jau arī dziesmu svētkos rīkojas ar muzikāliem priekšnesumiem. Plašai tautas manifestācijai ir domāts kopkoŗu koncerts, bet mākslas baudītājiem izlases koncerts ar solistiem un mazākiem ansambļiem.
J.G.: Kuŗš ceļš pēc Jūsu domām labāk palīdzēs saglabāt latvietību trimdā – tradiciju ceļš vai jaunu ceļu meklēšana, individuāla pieeja?
V.L.: Kuŗš ceļš labāk palīdzēs saglabāt latvietību – tradiciju ceļš vai jaunu ceļu meklēšana? Vispirms būtu jāzina, par ko ir runa – par veco vai par jauno paaudzi? Manuprāt, attieksmē pret veco paaudzi tradīciju ceļš būs sekmīgāks. Bet arī attieksmē pret jauno paaudzi un jaunu ceļu meklēšanu, nevajadzētu tradīcijas atstāt pavisam novārtā. Tām ir spēks. Citādi var notikt tā kā ar laivinieku, kas izbraucis jūŗā – vienu krastu ir atstājis, bet pie otra vel nav piestājies. Un varbūt arī nekad nepiestās, bet mētāsies pa jūŗu šur un tur.
Skats no filmas Zvejnieka dēls. Pēteris Lūcis (Oskars) ar mazo Jānīti, ko tēloja Vilis Lapenieks jun. (skat. JG88. num. 15. lp.).
J.G.: Lūdzu pastāstiet kaut ko par savu dēlu, kas iet tēva pēdās.
V.L.: Kas uz Vili Lapenieku junioru attiecas, tad viņš, iedams tēva pēdās, jau sen ir aizgājis tēvam gaŗām. Viņa uzņemtās filmas ir ieguvušas augstākās godalgas ne tikai Holivudā (Oskari), bet arī pasaules filmu festivālos. Interesanti atzīmēt, ka pagājušā gadā ar Oskaru apbalvoto filmu Helstroms Chronicle arī krievi savā festivālā Maskavā godalgoja.
Holivudas filmu aprindās valda uzskats, ka arī šogad juniora uzņemto filmu nominēs Oskaram. Tā ir tikko nobeigtā filma No go!, kuŗu kāda Holivudas filmu produkcija uzņēma sensacionālos apstākļos Ziemeļīrijā, Belfastē, kā fonu izmantojot nevis Holivudas dekorācijas, bet īsto Īriju ar angļu tankiem, kaŗavīriem, īru revolucionāriem, ielu cīņām, spridzināšanām u.t.t. Lai iegūtu autentiskākus skatus un notikumus, produkcijas grupā bija iesaistīti arī trīs īsti īru pagrīdes armijas cīnītāji, kas jau iepriekš deva norādījumus, kur notiks spridzināšana, kur apšaudīšanās ar ziemeļniekiem un kur uzbrukums angļu militāram konvojam. Producenta noalgotie īru „padomnieki” protams arī paši piedalījās kaujās. Par stāvokļa nopietnību liecina kaut vai tas, ka pēc vairāku mēnešu filmēšanas darba Belfastē no trijiem „padomniekiem” dzīvs vairs bija tikai viens. Kādā apšaudes filmēšanas laikā turpat blakus filmu kamerai nošāva arī turpat Īrijā noangažēto kameras asistentu. Bet juniors, paldies Dievam, atgriezās dzīvs un vesels un tagad uzņem mazāk bīstamos apstākļos – Holivudas studijā kādu citu filmu.
J.G.: Kā jūs vērtējat latviešu trimdā un Latvijā uzņemtās filmas pēc 1945. gada?
V.L.: Par šo jautājumu vispusīgu izvērtējumu varētu dot tikai tad, ja būtu redzēts lielāks skaits „viņā pusē” ražoto filmu. Diemžēl, esmu redzējis tikai dažas. Bet tā kā esmu uzmanīgi sekojis visam, kas rakstīts par filmām viņu pašu presē un literatūrā, tāpat arī runājis ar dažiem viņas pusesfilminiekiem, kad tie viesojās Amerikā, tad kaut ko secināt tomēr var.
Kā visa dzīve, tā protams arī māksla ir iekļauta krievu diktētos rāmjos. Dabiski, ka tad arī filmas visās „republikās” tiek ražotas pēc vienas un tās pašas „šņites”. Līdz ar to, par kaut kādu latvisku seju, par kādu savdabīgu pieeju Rīgas studijā ražotām filmām runāt nevar. Neaizmirsīsim, ka scenārijus apstiprina Maskava, un arī režisori nereti nāk no „lielās brālīgās krievu tautas”.
Tādi jauninājumi un sekošana „sapuvušai rietumu mākslai”, kādu redzam satelītvalstu filmās, piemēram, Polijā, tādas lietas Latvijā netiek pieļautas, jo filmu, kā spēcīgāko masu ietekmēšanas līdzekli stingri uzrauga Maskava. Diez’ vai kāds šeit zina, ka Voldemārs Pūce, tagad rehabilitētaisMērnieku laiku režisors, arī savā laikā tika tiesāts un aizsūtīts uz Vorkutu par „sabotāžu” Rīgā uzņemtajā filmā. Dabiski, ka tādos apstākļos visi filminieki cenšas būt tik sociālistiski un tik maskaviski, cik vien iespējams. Rezultāts – štamps.
Filma ir techniska māksla, tāpēc no technikas lielā mērā atkarīga arī kvalitāte. Balti melnā technika krieviem vairs nekādas grūtības nedara, bet krāsu gan. Visām viņu krāsu filmām trūkst briljances, un tām ir brūngani pelēcīgs tonis, kā to mēs redzējām arī nesen skatītajos Mērnieku laikos. Kā zināms, pirms gadiem desmit Latvijā vēlreiz uzņēma Zvejnieka dēlu. Par to man rakstīja viens no šīs filmas dalībniekiem burtiski tā: „Tikko nobeidzām Zvejnieka dēla uzņemšanu – šoreiz ietilpinot scenārijā abas romāna daļas. Nu – ko lai saka? Techniski mūsu filma ir apmēram uz tāda paša līmeņa kā toreiz Tavējā. Saturā gan tā ir daudz skaudrāka (citiem vārdiem sakot komūnistiska. V.L.), bet mākslinieciskā ziņā Tavs Zvejnieka dēls tomēr bija pārāks par mūsējo”.
Trimdā uzņemtu latviešu filmu gandrīz tikpat kā nav, līdz ar to, tur nav daudz ko vērtēt. Cik man zināms, tad vienīgā pilnvērtīgā mākslas filma, kas uzņemta trimdā, ir jau minētā Kāds, kuŗa nav. Šīs filmas vājākā puse ir pieticīgā technika, bet stiprākā – mākslinieciskais izpildījums.
Vācijā vēl uzņēmu pāris īsmetrāžas filmas, vienu pusstundu gaŗu arī angļu valodā (tur nelielu lomu spēlēja arī Osvalds Uršteins), kas savā laikā ir rādīta arī Amerikā televīzijā, bet tām visām tomēr galvenā kārtā ir tikai dokumentāla vērtība.
J.G.: Lasīju Austrālijas Latvietī, ka Jūsu uzdevumā nesen nobeigta latviešu vēžu zvejnieku filmēšana. Kā veicas ar latviešu filmu chroniku?
V.L.: Trimdas dzīves dokumentēšanas nolūkos pie ALA-s tagad ir noorganizēta arī filmu nozare, ar nolūku uzņemt katru gadu vienu pilna gaŗuma krāsu filmu no latviešu dzīves visā pasaulē. Pirmā filma patiesībā ir jau gatava un to sauc Latvieši brīvā pasaulē. Bet tā kā esmu šīs filmas radītājs, tad negribu par to izteikties. Varētu tikai piebilst, ka šīs filmas gatavošanā esam gājuši pavisam jaunu ceļu, proti, tā uzņemta talkas veidā. Izrādās, ka Rietumu pasaulē strādā pāri par 20 latviešu tautības filminieku. Lielākā daļa no tiem ir iesaistījušies ALA-s „filmu talkā” kā brīvprātīgi talcinieki, kas filmē latviešu dzīvi savā zemē bez atlīdzības, saņemot tikai kompensāciju par izlietotiem materiāliem. Uzņemtās filmas tad viņi atsūta man, un es Holivudā no tām izgatavoju, tā teikt, brīvās pasaules latviešu dzīves apskata filmu. Tematiskā ziņā mūsu jaunā filma tik tiešām pārstāv visu pasauli un visādus sadzīves slāņojumus, par pārējo lai spriež skatītāji.
J.G.: Izskatās, ka režisora Bertoluči (Bertolucci) filmai Pēdējais tango (Time, 22.1.73) ar Marlonu Brando galvenajā lomā būs milzīgi panākumi. Vai „vecā morāle” aizgājusi vējiem līdz un „jaunā morāle” un pornografija paliks noteicēji faktori nekomūnistisko valstu filmu industrijā?
V.L.: Nav noliedzams, ka Rietumu pasaules kinematografija pēdējā laikā ļoti pievērsusies plikumiem. Iemesli, protams, nav mākslinieciskas, bet tīri komerciālas dabas. Jādomā, viņi to darīs tik ilgi, kamēr būs skatītāji. Bet maz gan ticams, ka „porno māksla” ir nākusi, lai paliktu uz laiku laikiem. Ir jau pazīmes, kas norāda pornografijas norietu. Piemēram, vistipiskākās pornokulta zemēs Dānijā un Zviedrijā dažas izdevniecības ir jau samazinājušas savu pornografiju produkciju – nav pieprasījuma.
Ar uzklīdušo porno sērgu, manuprāt, ir tāpat kā ar visām sērgām – kad tās izslimotas, tās vairs nelīp. Piemēram, gripa. Cilvēki kļūst pret attiecīgās slimības baciļiem immūni. Un tāpēc es šaubos, ka gadu simteņos iesakņojušās morāliskās normas tiešām ir aizgājušas vējiem līdz uz neatgriešanos. Ar pornografiju gan var taisīt īslaicīgu labu „biznisi”, bet tā nekad nevar aizstāt mākslinieciskos elementus ne filmā, ne citas mākslas nozares.
Cita lieta ir sekss. Sekss vēl nebūt nenozīmē pornografiju. Sekss var būt arī māksliniecisks, pornografija – nē. Un tāpēc, jādomā, sekss un nevis pornografija būs viens no noteicējiem faktoriem rietumnieku filmu produkcijās. Bet kad gan tas tā nav bijis? Jau spāņu meiča Karmena to zināja, ka – pār visu zemi mīla valda. Un valdīs vēl ilgi!
J.G.: Ko Jūs vēl vēlētos pastāstīt vai ierosināt?
V.L.: Latviešu jauniešu interese par latviešu filmu, manuprāt, ir zināmā sakarībā ar tā saucamo tautisko atmodu, t.i., pamatojoties uz tiem pašiem dzinuļiem, kas mūsu jauniešiem liek pievērsties tautas dejām vai kokles spēlei. Nedomāju, ka tā ir tikai modes lieta. Piemēram, Ņujorkas latviešu draudzes vasaras īpašumā Katskiļos Elka parkā izveidota lieliska vasaras nometne, patiesībā vasaras skola. Es tur pagājušajā vasarā filmēju. Biju pārsteigts, ka no 100 audzēkņiem 32 bija pieteikušies arī uz kokles spēles apmācībām. Pie tam viņiem visiem bija arī pašiem savas kokles. Kā būtu, ja kādā no nākamajām 2x2 nometnes programmām iekļautu arī apmācību filmēšanā? Jauniešos par to interese ir liela. Apmācīti jaunieši savos pagastos varētu būt noderīgi aktuālo notikumu dokumentētāji filmās. Filmētāju pudurī vajadzētu lūgt pieteikties tikai tos, kam ir jau kādas priekšzināšanas filmēšanā (amatieŗu) vai arī fotografēšanā. Tad šīs nozares vadītāja uzraudzībā paši audzēkņi varētu uzfilmēt visu nometnes dzīvi un varbūt nometnes beigās pašu producēto darbu jau parādīt (lielākās pilsētās ir iespējams filmiņas attīstīt jau 24 stundu laikā). Tai pašā laikā filmu nodarbību vadītājs ar profesionāliem aparātiem un audzēkņu līdzdarbību varētu nodokumentēt 2x2 nometnes dzīvi arī ievietošanai ALA-s gatavotā ikgadīgā latviešu dzīves apskata filmā. Ko Jūs par tādu projektu domājat?
J.G.: Ļoti laba ideja! Paldies.
Jaunā Gaita nr. 93, 1973
Avoti: wikipedia.org
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Pēteris Lūcis | Darba biedrs | ||
2 | Kārlis Pabriks | Darba biedrs | ||
3 | Ēvalds Valters | Darba biedrs | ||
4 | Harijs Avens | Darba biedrs | ||
5 | Milda Zīlava | Darba biedrs | ||
6 | Eižens Finks | Paziņa | ||
7 | Vilis Lācis | Paziņa | ||
8 | Emīlija Benjamiņa | Paziņa |