Pēdējais Kurzemes hercogs atkāpjas no troņa

Pēc Livonijas kara (1558 - 1582) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. Igaunijas dienvidu daļa un Latvijas ziemeļaustrumi (Vidzeme) nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas hercogisti. Savukārt, Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim un baudīja teju pilnīgu autonomiju, ko pierāda kaut vai tās brīvās tirdzniecības līgumi, savas kolonijas (kuru nebija Polijai) u.c.

Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

***

Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nemaz nebija viņa pakļautībā. Grobiņas apriņķis bija izīrēts Prūsijas hercogam jau Livonijas ordeņa laikos.

Savukārt, bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas (Piltenes apgabals) piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnusam. Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un šīs teritorijas hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā.

***

1642. gadā  par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs.

Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Franciju,Nīderlandi, Portugāli, u.c. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā.

1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo koloniju - Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu.

1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija - Tobago sala Vestindijā.

Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātes politikai,

1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam.

Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas.

Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

***

Pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769-1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem.

Pats hercogs Pēteris, kurš 26 gadus bija pavadījis kopā ar tēvu - aresta brīdī -Krievijas reģentu E. J. Bīronu - trimdā Sibīrijā, tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi; viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Pienavā un Svētē, taču šīs arišķības nebūt nenostiprināja hercoga varu.

1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus Eiroopas zinātniekus.

1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti "Tā Simtā Dziesma").

Laikā, kad notika Polijas dalīšanas, pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību.

1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē. 

Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka

"Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju". 

Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Pēteris par Kurzemes personīgi piederošajiem īpašumiem saņēma no Krievijas ievērojamu "izpirkuma maksu"- 1,4 miljonus dālderu, kas viņa ģimeni padarīja par vienu no finansiāli bagātākajām Eiropā, savukārt, Kurzemes muižniecība zvērēja pakļautību Krievijai.

***

Napoleona armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana. 1812. gadā, pēc Kurzemes atbrīvošanas no Krievijas okupācijas, Jelgavā tā tika atjaunota, tiesa tikai līdz decembrim, kad ziemas sakautais franču karaspēks atkāpās no Krievijas.

***

Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācija un Padomju Krievija un abas valstis Brestļitovskas miera līgumā atteicās no pretenzijām uz Baltijas zemēm, Baltkrieviju, Ukrainu, līgumā norādot, ka šo teritoriju iedzīvotājiem tiek piešķirtas pašiem noteikt savu valstisko statusu, jo vēsturiski šīs teritorijas līdz pat 18. gadsimtam bija vai nu neatkarīgas, vai bija Polijas -Lietuvas republikas sastāvā un tās apdzīvoja nekrievu tautas.

1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

1918. gada novembrī, Vācijas ķeizaram Vilhelmam II atkāpjoties no troņa, boļševistiskā Krievija, (kura Brestļitovskas miera līgumu bija teju "izlūgusies" bez nosacījumiem), to nodevīgi lauza un sāka plašu iebrukumu neatkarību atjaunojušo vai pasludinājušo (kā Baltkrievija, Ukraina) valstu teritorijās.