Kļušinas kauja

Krievijā 17.gs. sākumā valdīja "juku laiki"- gan vairāku Krievijas ievērojamu dzimtu savstarpēju cīņu veidā, gan kā pilsoņu karš "Viltusdmitrija" vadībā.

Atbildot uz nemitīgiem Zviedrijas un Krievijas iebrukumiem Polijas -Lietuvas Republikas (jeb Sadraudzības) teritorijās, Polijas - Lietuvas spēki pārgāja pretuzbrukumā un atkaroja senās baltu tautu apdzīvotās zemes līdz pat Smoļenskai. 

1610. gada 4. jūlijā Polijas - Lietuvas Republikas 12,800 vīru liels karaspēks (5800 no tiem- "spārnotie" poļu huzāri) pilnībā sakāva 48,000 lielu krievu- zviedru (ap 5000 algotņu) karaspēku pie Kļušinas, Krievijā. Krievijas karavadoņi- Šuiskis, Delagardija u.c., zinot par savu četrkāršo pārspēku vīru skaita ziņā, kā arī 5-9 lielāku lielgabalu skaita pārspēku, bija pārliecināti par uzvaru un savos iepriekšējās dienas pierakstos bija fiksējuši, kā izrīkosies ar uzvarētajiem. Karaspēka vadītājs kņazs Šuiskis cerībā uzvarēt pat nesteidzās saviem algotņiem izmaksāt algu no savas kases, jo bija pārliecināts, ka to varēs izdarīt no poļu sagrābtas armijas kases.

Izmantojot kavalērijas ātrās pārvietošanās spējas un karavīru kauju pieredzi, poļiem tomēr izdevās sakaut milzīgo, bet vāji organizēto krievu pārspēku, lai gan kavalērijai dienas laikā nācās veikt 8 uzbrukumus dažādām krievu daļām.

Kaujā bojā gāja no 220-400 Polijas-Lietuvas republikas spēku karavīri un apmēram 8000- Krievijas un tās sabiedroto spēku karavīri. Krievijas armija pēc sakāves panikā bēga un sadalījās; tās sabiedrotie- zviedri pārgāja poļu- lietuviešu pusē .

Pēc Kļušinas kaujas krievu armija pārstāja eksistēt. Polijas-Lietuvas armija kā trofejas sagrāba visas Krievijas armijas rezerves, sākot ar armijas kasi, augstmaņu dārglietām, dārgām kažokādām, sākot, un vieglajiem ieročiem kā arī ar visiem (11) Krievijas armijas lielgabaliem (poļiem pašiem bija tikai 2) beidzot.

Polijas -Lietuvas armija tika ielaista Maskavā un 2 gadus (1610-1612) tās garnizons atradās Maskavas Kremlī. Krievijas bajāru padome pasludināja princi Vladislavu IV Vāsu par Krievijas caru (faktiski nepilngadīgais princis varu neieguva, taču līdz pat savas valdīšanas beigām sauca sevi par Krievijas valdnieku).