Manifestācija Kijivā par godu tās atbrīvošanai no Krievijas boļševiku karaspēka

Pēc Februāra revolūcijas Kijivā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi.

Savukārt Harkivā 1917. gada 25. decembrī sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress pasludināja Ukrainas Strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju deputātu republikas izveidi.

Pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība pieteica ultimātu Ukrainas Tautas Republikas valdībai, tā 1918. gada 25. janvārī deklarēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību no Krievijas un noslēdza miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts miera līgumu ar četru valstu savienību.

1918. gada 29. aprīlī Padomju armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, un ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts (ukraiņu: Украї́нська держа́ва) izveidi Vācijas protektorātā.

1918. gada 16. oktobrī Austroungārijas ķeizars Kārlis I parakstīja manifestu par impērijas pārveidi suverēnu nacionālo valstu savienībā.

1918.g. 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika (ukraiņu: Західноукраїнська Народна Республіка),

1918. gada 21. novembrī Polijas karaspēka uzbrukuma dēļ valdība no Ļvivas atkāpās uz Ternopoli.

Pēc Novembra revolūcijas vācu armija tika atvilkta no Ukrainas

1918. gada 14. decembrī Kijivu ieņēma Ukrainas Tautas Republikai lojālas karaspēka vienības.

1919. gada 22. janvārī Kijivā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku.

1919. gada 10. martā Krievijas inspirētā 3. Visukrainas padomju kongresā Harkivā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (Ukrainas SPR) izveidi.

Līdz 1919. gada jūlijam Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas armijas ieņēma gandrīz visu Rietumukrainas teritoriju un to sadalīja starp šīm valstīm, bet Sarkanā Armija ieņēma lielāko daļu pārējās Ukrainas teritorijas. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas priekšsēdis Simons Petļura kontrolēja vienīgi Podoliju (tagad Vinnicas apgabals).

1919. gada augustā-septembrī Deņikina komandētās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas ofensīvas rezultātā Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas.

1919. gada decembrī bet pēc uzvaras Orlas-Kromu operācijā Sarkanā armija atkal atguva Harkovu, Kijevu un tagadējo Doņeckas apgabalu. Šajās kaujās , diemžēl, aktīvu dalību ņēma Krievijā palikušie latviešu izcelsmes strēlnieki, vienlaikus vairāki virsnieki dienēja Ukrainas Tautas armijā. 

1920. gada 21. aprīlī Ukrainas Tautas Republikas valdība noslēdza militāru savienību ar Polijas Republiku un kopīgi uzsāka lielu uzbrukuma operāciju Kijivas virzienā, ko ieņēma 7. maijā.

1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija trešo reizi ieņēma Kijivu un, turpinot uzbrukumu rietumu virzienā, pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju.

1920. gada augustā pēc uzvaras kaujā pie Varšavas Polijas armija devās pretuzbrukumā un ieņēma Ukrainas rietumu daļu līdz Žitomirai.

1920. gada 10. novembrī Krievijas Sarkanarmijai gūstot panākumus, Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta, bet tās valdība turpināja darbību trimdā.