Jukums Vācietis

Jukums Vācietis  bija Latviešu strēlnieku komandieris Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918-1919) Krievijas Pilsoņu kara laikā.

Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību «latviešu fašistiski-teroristiskā spiegu organizācijā».

 1873. gada 11. novembrī - dzimis Jaunmuižas kalpa Jukuma Vācieša un viņa sievas Līzes daudzbērnu ģimenē. Mācījās Šķēdes pagasta skolā, Jaunmuižas skolā un Kuldīgas ministrijas skolā, līdztekus strādājot sērkociņu fabrikā «Vulkāns».

1891. gadā septembrī Jukums iestājās Rīgas unteroficieru mācību bataljonā, pēc gada iestājās Viļņas junkuru karaskolā,

1897. gadā beidz karaskolu un sāka dienēt Kauņas cietokšņa garnizonā.

1902. gada Vācietis turpināja dienestu Rīgas unteroficieru bataljonā.

1904. gadā apprecējās ar Margaretu Kergeri un viņiem piedzima trīs bērni - Irēna, Jukums un Vera.

1905. gadā Vācieti paaugstināja par štāba kapteini.

1906. gadā viņš iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Pēc tās beigšanas kapteinis Vācietis dienēja Kauņā un Daugavpilī,

1912. gadā kļuva par apakšpulkvedi un 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri Grodņā.

1914.- Pirmā pasaules kara sākumā kā bataljona komandieris piedalījās Austrumprūsijas operācijā

1914. gada novembra kaujās pie Varšavas, kur tika ievainots kājā.

1915. gada februārī pēc ārstēšanās kara hospitālī pasniedza taktiku Viļņas karaskolā.

1915. gada novembrī Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi.

Pēc 1916. gada jūlija kaujām viņš dedzīgi aizstāvēja ideju par latviešu bataljonu pārveidošanu par pulkiem.

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Vācietis piekrita uzskatam par «brīvu Latviju brīvā Krievijā», bet pēc Oktobra revolūcijas nostājās boļševiku pusē.

1917. gada novembrī  pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Rīgas Vācietis tika iecelts par 12. armijas pavēlnieku un decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks sāka Sarkanās armijas organizēšanu.

1918. gada janvārī viņš Baltkrievijā apspieda Dovbora–Musņicka poļu korpusa sacelšanos.

1918. gada aprīlī, pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanos Vācietis  kļuva par Latviešu strēlnieku divīzijas komandieri, kas 6. –7. jūlijā Maskavā apspieda kreiso eseru sacelšanos.

1918. gada 18. jūlijā viņu iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku,

1918. gada 2. septembrī Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku (главнокомандующий всеми Вооружёнными Силами РСФСР).

1919. gada janvārī , pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā viņu iecēla arī par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku, taču jau martā viņš tika atcelts no šī posteņa.

1919. gada 8. jūlijā pēc vairākām militārām neveiksmēm Vācietis pēc kara un jūras lietu tautas komisāra Trocka rīkojuma tika atcelts no Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata sakarā ar aizdomām «par dalību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā». Pēc izmeklēšanas Vācieti atbrīvoja un augustā piekomandēja Kara revolucionārajai padomei «sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei».

1921. gadā Vācieti iecēla par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju,

1927. gadā par profesoru. Ģenerālštāba akadēmijā viņš lasīja kara vēstures, militāri sabiedriskās psiholoģijas kursu un uzrakstīja vairākas grāmatas. Savā darbā «Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme» viņš parādīja, ka strēlnieki aizstāvējuši padomju varu tādēļ, ka tikai lielinieku uzvara deva iespēju Latvijai būt neatkarīgai.

1935. gadā Vācietim tika piešķirta 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpe (atbilst vēlākai ģenerālpulkveža pakāpei),

1937. gada 29. novembrī lekciju starpbrīdī viņš tika apcietināts. Spīdzināšanas un sišanas rezultātā Vācietis esot atzinies «kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā» un dalībā «latviešu fašistiski—teroristiskā spiegu organizācijā» kopā ar 20 augstām Sarkanās armijas militārpersonām, kā arī esot spiegojis Vācijas (no 1918.) un Latvijas (no 1921.) labā.

1938. gada 26. jūlijā Staļins un Molotovs apstiprināja 138 apsūdzēto cilvēku nošaušanu, pēc kā 28. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Augstākā kolēģija visiem piesprieda nāvessodu nošaujot, kas tajā pašā dienā tika izpildīts.

1957. gadā reabilitēts.

***

Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons (pulks)

Apbalvots:

• 12.09.1917, Svētā Jura 4. šķiras krusts, Nr. 984415

Papildus informācija:

VĀCIETIS Jukums Jukuma d. dzimis 1873.11.11. Lutriņu pagastā - nogalināts 1938.28.07. Staļina represiju laikā Maskavā. No 1915.21.11.-5.Zemgales bataljona (pulka) komandieris, iepriekš dienēja 102.kājnieku pulkā, Austrumprūsijā bija ievainots kājā. Padomju Krievijas bruņoto spēku komandieris 1918.09. – 1919.07.

Avoti: atv. pulkv. J. Hartmanis

***

Sieva un meitas emigrējušas uz ASV.  Vecākā meita - Irina Otilija Eliza (dz. 27.05.1905), jaunākā meita - Vera dz. 1911).

Dzimis 1873. gadā, Курляндская губ., Гольдингенский уезд, имении Нейгоф; латыш; высшее;

профессор Военной академии РККА им.Фрунзе, командарм 2-го ранга, бывший офицер царской армии.

Dzīvoja: Москва, Калашный пер., д. 2/10, кв. 15.

Arestēts: 1937. gada 29. novembrī.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 28. jūlijā.

Inkriminēts: шпионаже и участии в к.-р. террористической организации.

Nošauts: 1938. gada 28. jūlijā.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1957. gada 0. martā. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка