Mārtiņš Lācis

Mēs nekarojam pret indivīdiem. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Neskatieties izmeklēšanā pēc materiāliem un pierādījumiem, ka apsūdzētais darbos vai vārdos rīkojies pret padomju režīmu. Pirmais jautājums, kas mums viņam jāuzdod, ir, kādai šķirai viņš pieder, kāda ir viņa izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem būtu jānosaka apsūdzētā liktenis. Tāda ir sarkanā terora jēga un būtība.

M. Lācis, 1918.g. 1. novembrī

***

Mums nav un nevar būt vecās morāles un "cilvēcības" pamatu, kurus buržuāzija izdomāja, lai apspiestu un ekspluatētu "zemākās šķiras". 

Mūsu morāle ir jauna, mūsu cilvēcība ir absolūta, jo tā balstās uz spožo ideālu par visas apspiešanas un vardarbības iznīcināšanu. 

Mums ir atļauts viss, jo mēs bijām pirmie pasaulē, kas pacēla zobenu nevis kāda paverdzināšanas un apspiešanas, bet gan atbrīvošanas no verdzības un no visu apspiešanas vārdā. … Upuri, ko mēs pieprasām, glābjošie upuri, upuri, kas paver ceļu uz Darba, Brīvības un Patiesības Gaismas valstību. 

Asinis? 

Lai asinis, ja tikai tās spēj nokrāsot pelēkbaltmelno vecās bandītu pasaules standartu koši. Jo tikai pilnīga, neatgriezeniska šīs pasaules nāve mūs izglābs no veco šakāļu atdzimšanas, to šakāļu, ar kuriem mēs beidzam, beidzam un nevaram beigt vienreiz un uz visiem laikiem ...

M. Lācis, laikr. "Sarkanais Zobens"

***

Latviešu izcelsmes Krievijas armijas strēlnieks, komunists (boļševiks), viens no Sarkanā terora organizētājiem Krievijā.

Mārtiņš Lācis, īstajā vārdā Jānis Sudrabs, bija latviešu izcelsmes Krievijas padomju revolucionārs un rakstnieks.

Piedalījās 1905. gada revolūcijā. 1908. gadā ieguvis skolotāja tiesības, strādājis par skolotāju Rīgā, propagandēja LSD. Vēl ir strādājis par mērnieku.

1913. gadā kļuva par Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Tveras grupas Maskavā vadītāju.

1915. gadā pēc apcietināšanas tika izsūtīts uz Irkutskas guberņu.

1917. gadā bija viens no Petrogradas Sarkanās gvardes organizatoriem.

1917. gada Oktobra revolūcijas (lielinieku apvērsuma) Krievijā dalībnieks.

Kopš 1917. gada oktobra - Viborgas apgabala štāba loceklis sacelšanās sagatavošanai, pēc tam Petrogradas Militārās revolucionārās komitejas (VRK) loceklis un VRK Komisāru biroja vadītājs.

1918. gada 20. maijā tika uzņemts par čekas valdes locekli un drīz vien vadīja čekas nodaļu cīņai pret kontrrevolūciju.

1918. gada vasarā viņš uz laiku nomainīja F. Dzeržinski čekas priekšsēdētāja amatā. Lācis kopā ar Dzeržinski un Aleksandroviču bija pirmās "troikas"locekļi.

Kad izcēlās pirmie PSKP(b) konflikti ar kreisajiem eseriem, Lācis nekavējoties sāka uzstāt uz viņu izstumšanu no čekas kolēģijas.

1918. gada jūlijā kopā ar sarkano latviešu strēlnieku komandieri J. Vācieti vadīja eseru sacelšanās apspiešanu Maskavā.

No 1919. līdz 1921. gadam, pēc tam, kad Krievijas Sarkanā armija bija okupējusi Ukrainu, vadīja Ukrainas Ārkārtējo komisiju.

Kopš 1922. gada - saimnieciskajā, partijas un zinātniskajā darbā. Viņš strādāja par "Glavsol" kolēģijas locekli, pēc tam par viņa izveidotās "Solesindicat" priekšsēdētāju.

Kopš 1923. gada strādāja Lauksaimniecības tautas komisariātā.

1935-1937 bija Maskavas Tautsaimniecības institūta direktors.

Rakstījis dzeju, stāstus. 1967.g. Rīgā latviešu tulkojumā izdota 570 lpp.izlase "Mūsu ceļš", kas satur stāstus ,atmiņas un dēla A.Lāča pēcvārdu.

Saņēmis PSRS Sarkanā Karoga ordeni un Darba Sarkanā Karoga ordeni.

1937. gada 29. novembrī, Lielā terora, jeb precīzāk- Krievijas veiktā genocīda pret mazākumtautībām ("Nacionālās Operācijas", "latviešu operācija") laikā pats tika apcietināts tautības dēļ ("par piederību nacionālistu organizācijai "Prometejs"")

1938. gada 20. martā tika nošauts. 

(citi šajā dienā krievu komunistu likvidētie Krievijas (PSRS) latvieši)

1956. gadā reabilitēts, lai gan pats bijs represiju organizators un atbalstītājs, kas vēl vairāk apliecina tēzi, ka Lācis, tāpat kā daudzi citi izglītotie latvieši komunistiskās Krievijas vadībā (un ne tikai) netika tiesāti par saviem komunistiskajiem noziegumiem vai "atriebības dēļ"- tie tika iznīcināti pamatā tikai nekrievu tautības dēļ. No 1918. līdz 1953. gadam Krievijā (PSRS) tika mērķtiecīgi represētas (bads, deportācijas, fiziski iznīcināts šo tautu kultūras nesēju slānis) vairāk kā 50 dažādas tur dzīvojušās tautības. Nav bijušas tikai "krievu operācijas".

***

Dzimis 1878. gadā, усадьбе Паутины Розенбекской вол. Лифляндской губ. (Латвия); латыш; незаконченное высшее;

ректор института народного хозяйства им. Плеханова..

Dzīvoja: Москва, ул. Горького, д. 22, кв. 2..

Arestēts: 1937. gada 29. novembrī.

Notiesāts: Комиссией НКВД СССР и прокурора СССР 1938. gada 11. februārī.

Inkriminēts: "принадлежности к фашистской националистической латышской организации при обществе ""Прометей""".

Nošauts: 1938. gada 20. martā.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Бутово.

Reabilitēts: 1956. gada 2. jūnijā.

Avots: Москва, расстрельные списки - Бутовский полигон

Lietas numurs: том I, стр.255, место хранения дела - ГА РФ.

***