Latvijā iebrūk Padomju Krievijas armija

Lai gan Krievijas impērijas mantiniece - "Padomju Krievija" ar lielinieku (boļševiku, komunistu) vadoni Ļeņinu vadībā no Baltijas teritorijām bija atteikusies, faktiski tas bija māņu gājiens. Jeb, kā mūsdienās teiktu- "tipiska Krievijas hibrīdkara propaganda"- Krievijas noslēgtajiem līgumiem nav pat papīra vērtība- tā respektē tikai spēku.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta Baltkrievijā) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un boļševiku (lielinieku) pārvaldīto Krieviju tika noslēgts krievu ilgstoši novilcināts Brestļitovskas miera līgums (oficiālais nosaukums — Miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses).

Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā. Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība arī piekrita pašnoteikšanās tiesībām uz Krievijas Impērijas pēdējās- 18.-19.gs. okupētajās daļās- tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritorijās.

Vēlāko notikumu kontekstā interesants ir fakts, ka "Brestļitovskas līguma delegācijas" sastāvā darbojās arī Krievijas komunists Pēteris Stučka - pēc izcelsmes latvietis (bet nekad nav bijis Latvijas pilsonis).

Kā var secināt no krievu lielinieku rakstiskajiem avotiem- patiesībā lielinieki plānoja atgūt ne tikai visas savulaik Krievijas impērijas okupētās teritorijas, bet iegūt pat papildus zemes, to nosaucot par "vispasaules revolūciju"

Izmantojot Vācijas vājumu pēc tajā notikušās revolūcijas un ķeizara Vilhelma II atkāpšanās no troņa, Padomju Krievija jau 1918. gada novembrī atsāka uzbrukumus saviem Rietumu kaimiņiem, - Somijai, Igaunija, Igaunijai, Lietuvai un Polijai, kuras visas jau bija atjaunojušas savu neatkarību no Krievijas okupācijas (kā Somija, vai Polija) vai izveidojušas jaunas valstis iepriekšējo gadsimtus pastāvējušo hercogistu vai nacionālo teritoriju robežās. Taču šīs jaunās valstis nebijas spējušas izveidot spēcīgas armijas un politiski nostabilizēties, tāpēc Krievija plānoja sagrābt pēc iespējas lielākas teritorijas.

Vienlaikus ar ārējo uzbrukumu, lielinieki daudzviet izmantoja vietējos "noderīgos idiotus"- marksismu salasījušos skolotājus, nekur nestrādājošus "strādnieku pārstāvjus" jeb "profesionālos revolucionārus" u.c. populistus, kuri bija gatavi nodot savas valsts un savas tautas ideju par labu mācībai, kura spēj pastāvēt, tikai nemitīgi nogalinot pašpasludinātus ienaidniekus un arī tikai līdz brīdim, kamēr pieejami šo "ienaidnieku" labumi, kurus "sadalīt".

1918. gada 18.–19. novembrī, dienu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, Krievijas lielinieku inspirēti Maskavā (Krievijā) sanāca "Latvijas sociāldemokrātiskās partijas" delegāti, kuri savā XVII konferencē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."  

Faktiski tas bija krievu boļševiku partijas māņu gājiens,- kā savās piezīmēs par šo jautājumu atzīmējis Staļins,

kāpēc nebūtu pareizi Latviju padarīt uzreiz par Krievijas daļu, bet atsevišķu veidojumu:

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Respektīvi,- pretēji pašā Latvijā daudzu partiju, tai skaitā LSDSP pārstāvju proklamētai neatkarīgai Latvijas demokrātiskai republikai, ārpus tās robežām Latvijai naidīgās Krievijas varu sagrābušie boļševiki, nolēma Latviju atgriezt Krievijas sastāvā.

Krievijā, atkāpjoties no vācu armijas uzbrukuma, tobrīd atradās ievērojams latviešu, tai skaitā apbruņotu strēlnieku daudzums, un lieliniekiem veikli izmantojot marksisma un nacisma propagandas miksli ("par strādnieku-zemnieku tiesībām" (kuras neplānoja piešķirt) un mītu par "700 gadu vācu jūgu" (lai gan Vidzeme 208 gadus, bet Kurzeme- 123 gadus jau sen atradās 'krievu jūgā")), krievu boļševikiem izdevās pārliecināt arī daudzus latviešu izcelsmes Krievijas pilsoņus doties cīnīties pret savām tiesībām un pret savu jauno valsti- Latvijas Republiku. 

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils- 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās. Jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi.

1919. gada 2. janvārī plkst. 7.00 saprazdama, ka nespēs dot pretsparu Krievijas iebrucējiem pie Rīgas, arī Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu.

Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Krievijas Sarkanarmija, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa, pēc 1919. gada 16. aprīļa apvērsuma Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

Pēc Latvijas okupācijas iebrukušās Krievijas spēki, imitējot "kvazineatkarīgas Latvijas politiku", tikai 1919. gada 4. janvārī  ar Krievijas Revolucionārās kara padomes (!) lēmumu izveidoja "LSPR armiju", kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas (!) bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Zīmīgi, ka jau pēc pāris mēnešiem, kad Krievijas Sarkano armiju izdevās sakaut vairākās nozīmīgās kaujās, Vācieti no virspavēlnieka amata atcēla un LPSR hibrīdarmija nonāca atpakaļ tiešā Krievijas Sarkanā armijas sastāvā.

Padomju okupācijas varas mīts par "Ļeņinu, kurš devis tautām brīvību", ir tipiski komunistu meli, jo faktiskie apstākļi bija pilnīgi pretēji,- pašnoteikšanās tiesības Brestļitivskas miera līgumā pieprasīja pašas Krievijas okupētās tautas un tās atbalstīja Rietumvalstis (tsk Vācija), kur pretī Krievija un boļševiki Ļeņina vadībā nevis to atbalstīja, bet piekrita tikai tāpēc, ka Vācijas un Krievijas "balto" panākumi Austrumu frontē un turpināts karš pret bankrotējušo un boļševiku sagrābto Krieviju, novestu pie boļševiku pilnīgas iznīcināšanas.