Andrejs Upits

Andrejs Upits bija latviešu rakstnieks, kritiķis, literatūrzinātnieks un Komunistiskās partijas augsts funkcionārs, kurš bija pazīstams ar saviem kreisajiem uzskatiem jau Krievijas impērijas un vēlāk- neatkarīgās Latvijas laikā. Īpašu popularitāti ieguva Latvijas okupācijas laikos, jo aktīvi sadarbojās ar PSRS komunistu okupācijas varu. Sociālistiskā Darba varonis, PSRS un LPSR prēmiju laureāts, "Tautas rakstnieks", Krievijas boļševiku izveidotās marionešu Stučkas valdības nomenklatūras darbinieks 1919. gadā, aktīvs Latvijas okupācijas kolaborants, sākot ar 1940. gadu. LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks no 1940-1952. gadam.

Savai ģimenei gan viņš esot atzinis (nepārbaudāmas ziņas), ka ir dziļi vīlies komunisma ideālos un ka valstī viss aizgājis šķērsām.

 Andrejs Upits dzimis 1877. gada 4. decembrī Skrīveru Kalniņos rentnieka ģimenē. Šajā apvidū paiet viņa bērnība. Te mērots ceļš uz Skrīveru pagastskolu, kur pabeigtas sešas klases, pēc tam izglītošanās notikusi pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas – vācu, krievu, angļu, franču un itāļu.

Andrejs Upits strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Periodikā parādās viņa stāsti un dzejoļi, iznāk pirmās grāmatas. Jaunā rakstnieka un kritiķa vārds kļūst pazīstams plašai sabiedrībai. Īpaši populārs kļūst romāns “Jauni avoti” (1909).

Ap 1905.gadu pievērsies marksisma idejām.

No 1908. līdz 1915. gadam rakstnieks dzīvo Skrīveros, savā mājā un ar īpašu aizrautību iekopj dārzu ap māju. Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies no bēgļu gaitām, Upitu ģimene ierauga postažu: māja sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti.

1917. gadā ievēlēts Rīgas Strādnieku deputātu padomē 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara A.Upiti apcietināja.

1919.gadā, Krievijas Sarkanās armijas okupētās Latvijas laikā, Andrejs Upits bija Krievijas marionešu - Stučkas valdības Latvijas Sociālistiskā Padomju Republikas Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītājs. Aizbēdzis uz Padomju Krieviju, kopā ar tās Sarkanarmijas daļām, kuras tika padzītas no Latvijas.

1920. gadā, pēc atgriešanās Latvijā no Krievijas divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki .

1921. gadā uz veciem pamatiem uzcēla jaunu dzīvojamo ēku, bet dārzs iekopts vēl plašāks.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma dzīvojis Rīgā un Skrīveros, 1924.-1930. gadā darbojies žurnālā “Domas”

Līdz 1940. gadam rakstnieks te pavada vasaras, saraksta vēsturisko traģēdiju “Mirabo”, virkni komēdiju, daudz tulko.

Pēc Latvijas okupācijas A. Upits kļūst par Tautas Saeimas deputātu un 1940. gada 30. jūlijā kopā ar pārējiem delegācijas locekļiem dodas uz Maskavu "lūgt" uzņemt Latviju PSRS sastāvā.

1940.gada 5. augustā viņš Maskavā piedalās PSRS Augstākās Padomes sēdē, no 24. augusta kļūst par LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieku, šajā amatā atrodas līdz 1952. gadam.

Amatu kā Prezidija loceklis A. Upits saglabā līdz pat savai nāvei.

1940. gadā, viņš kļūst par Krievijas (PSRS) okupācijas varas veidotās Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju un žurnāla “Karogs” atbildīgo redaktoru.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Andrejs Upits ar ģimeni kopā ar padomju okupantu nomenklatūru bēg uz Kirovas apgabalu Krievijā.

Pēc kara atgriezies Rīgā, viņš kļūst par Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītāju (1944–1948) un profesoru (1945–1951), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātāju un tā direktoru (1946–1951), Rakstnieku savienības priekšsēdētāju (1944–1954).

1943. gadā – Andrejs Upits saņem LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu, 

1945. gadā Andrejs Upits kļūst par filoloģijas zinātņu doktoru,

1946. gadā – LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums.

A. Upits paveicis daudz: radījis 20 romānus, 12 stāstu un noveļu krājumus, virkni dramaturģijas sacerējumu – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs.

Rakstnieks nodzīvo garu mūžu – 93 gadus, mirst Rīgā 1970. gada 17. novembrī. Jau kopš Berklava laikiem, viņam ir neprognozējama padomju varas autoritātes reputācija - ar viņu jārēķinās, bet nopietnos pasākumos viņam blakus tiek sēdināts kāds pārbaudīts kompartijas biedrs, kurš varētu novērst viņa asās piebildes uz notiekošo.

1972. gadā izveidots Andreja Upita memoriālais muzejs Rīgā, Brīvības ielā 38 – 4 un muzejs Skrīveros, Daugavas ielā 58. Viņa vārdā nosaukta Skrīveru vidusskola. Rīgā Kronvalda parkā atrodas viņam veltīts piemineklis (autors A. Terpilovskis, 1982.). Tēlnieces L.Davidovas-Medenes veidotie krūšutēli ir uzstādīti Skrīveros pie vidusskolas un muzeja.

Sieva Olga (turīga kādas Skrīveru puses muižas nomnieka meita), dēls Kārlis, mazdēls Aivars Upits.

Mājkalpotāja - Alīda Stepa (arī Stepe, Steps), kura bijusi cieši saistīta ar ģimeni un vēlāk, kad izveidots muzejs Brīvības ielā, turpinājusi strādāt tur.

Romāni, epopejas:

• "Jauni avoti" (1909)
• "Sieviete" (1910)
• "Zīda tīklā" (1912)
• "Pēdējais latvietis" (1913)
• "Zelts" (1914)
• "Renegāti" (1915)
• "Ziemeļa vējš" (1921)
• "Perkona pievārtē" (1922)
• "Pa varavīksnes tiltu" (1926)
• "Zem naglota papēža" (1928)
• "Jāņa Robežnieka nāve" (1932)
• "Vecās ēnas" (1934)
• "Zaļā zeme" (1945)
• "Plaisa mākoņos" (1951)

Lugas:

• "Dzimumdienas rītā" (1905)
• "Balss un atbalss/ triloģija" (1911)
• "Žanna d'Arka" (1930)
• "Spartaks" (1943)
• "Ziņģu Ješkas uzvara" (1933)
• "Apburtais loks" (1929)
• "Mirabo" (1926)
• "Kaijas lidojums" (1925)
• "Peldētāja Zuzanna" (1922)

Dzeja:

• Mazas drāmas (1911)

Avots: "Ievas stāsti", nr.25, 2017