Pirmais Pasaules karš. Vācija sakauj Krievijas spēkus Austrumprūsijā pie Tannebergas. "Par caru" iet bojā daudzi tūkstoši latviešu

1914. gadā, sākoties Pirmajam Pasaules karam, un aizbildioties ar nepieciešamību "aizstāvēt slāvu tautas" Krievija iebruka Vācijai piederošajā Austrumprūsijā, taču pavirzījusies Vācijas teritorijā dažus simtus kilometru, tika apturēta pie Olštinas (tagad Polijas teritorijā). Lai gan kaujas notika šīs pilsētas apkaimē, vācieši tās nosauca par Tannebergas (atrodas 30km attēlumā no kauju vietas) kauju, tādējādi liekot  atsauci uz vēsturisko 1410. gada Tannebergas kauju, kurā tika pilnībā sakauts Vācu ordenis un Prūsija nokļuva Polijas sastāvā.

Mēneša laikā, kopš Krievija un Vācija sāka karadarbību, tika sakautas divas (1. un 2. ) Krievijas armijas. Kaujas pierādīja Krievijas armijas vadības absolūto neprasmi  koordinēti vadīt karaspēka daļas- kamēr vienas Krievijas armijas daļas atkāpās, atsedzot flangus pretiniekam, citas daļas tika komandētas doties uzbrukumā. 

***

Cīņās Austrumprūsijā piedalījās liels skaits latviešu virsnieku un vairāki desmit tūkstoši latviešu kareivju. Sevišķi daudz latviešu bija iedalīti XX korpusā. Pēc aptuvenām, grūti pārbaudāmām ziņām, dažos šī korpusa pulkos latviešu bijis ap 80%, tā ka pat krievu virsnieki saukuši tos par „latviešu pulkiem” Tas izskaidrojams ar to, ka krievu 1. un 2. armija lielā mērā komplektējās no rezervistiem, kuŗi bija mobilizēti Krievijas rietumu guberņās. 102. Vjatkas kājnieku pulkā kā bataljona komandieris piedalījās Jukums  Vācietis.  1914. gada vasarā viņa vadītās vienība piedalījās krievu invāzijā Austrumprūsijā. Kara sākumā II korpuss bija iekļauts krievu 2. armijā, taču jau 1914. gada 22. augustā šo korpusu pievienoja 1. armijai (komandieris: ģen. Pauls Georgs Rennenkampfs)
***

Vispārējā mobilizācija, kuru Krievijas impērijā pilnā apmērā uzsāka 1914. gada 31. jūlijā, norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī zemessargus. Ienaidnieka tieši apdraudētā teritorijā mobilizācija norisinājās pēc nesaudzīgākiem noteikumiem, krietni pārsniedzot nepieciešamos apjomus. Latviešu karavīrus ieskaitīja Latvijas teritorijā dislocētajās Krievijas karaspēka daļās. Vairākus tūkstošus karavīru ieskaitīja 18. un 20. korpusā, kā arī 3. korpusa 25. kājnieku divīzijā, kas bija dislocēta Daugavpils apkārtnē. Visvairāk latviešu karavīru ieskaitīja Kurzemes guberņā un Rīgas apriņķī dislocētajā 20. korpusā. Mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā. Gados jaunākos zemessargus vēlāk apbruņoja un apvienoja astoņās rotās, izveidojot divus bataljonus, kurus iesaistīja kaujās Lietuvā un Kurzemē. Kopumā kara gados Latvijas teritorijā mobilizācijas norisinājās septiņas reizes, mobilizējot 120—140 tūkstošus cilvēku.

K. Zariņš, LKM

***

Kaujās gāja bojā un tika sagūstīti vairāki desmiti tūkstoši latvieši, jo tradicionāli Krievija armijā iesauca "koloniju" iedzīvotājus, tāpēc lielu armijas dzīvā spēka daļu kara sākumā veidoja baltieši, sibīrieši, Krievijas kolonizēto tjurku teritoriju iedzīvotāji.Tannebergas kaujā Krievija zaudēja 10 ģenerāļus, kuri krita, bet 13 ģenerāļi tika saņemti gūstā. Ģenerālis Samsonovs, kurš bija atbildīgs par uzbrukumu nošavās 29.08.1914.
***
Vācu iebrukumu tālaika Krievijas Impērijas teritorijā Pirmā Pasaules kara laikā izdevās apturēt tikai Latvijas teritorijā- pa Ķemeru- Olainas- Daugavas līniju. Latvieši noturēja vācu spēkus šajā līnijā 2 gadus, līdz pat 1917.gada apvērsumam Krievijā.

"....Kaut gan latvieši 1905. gada revolūcijā tik spēcīgi bija manifestējuši savu dumpīgumu, viņi izrādījās uzticami kaŗavīri cīņā pret ķeizarisko vācu armiju. Galvenais iemesls šai lojalitātei bija latviešu senais naids pret privileģēto baltvācu muižniecību jeb „vācu baroniem”. Kaŗa laikā šīs jūtas samērā viegli bija projicēt uz Vācijas vāciešiem, saskatot viņos Baltijas muižnieku sabiedrotos. Taču bez šādiem emocionāliem motīviem bija arī daži praktiski apsvērumi.

Latviešu pilsoniskajās aprindās bija visai izplatīts uzskats, ka, demonstrējot valdībai briesmu brīdī pilnīgu lojalitāti, latviešiem būs iespējams panākt zināmas reformas zemes pašpārvaldē un kultūras dzīvē. Šai nostājai pilnīgi atbilda [Krievijas Valsts domes] latviešu deputāta Jāņa Goldmaņa pazemīgie un patētiskie lojalitātes apliecinājumi Valsts domē 1914. gada 8. augustā (26.7.).

Viņš uzstājās latviešu un igauņu vārdā, starp citu teikdams:

Latviešu un igauņu starpā nav neviena cilvēka, kas neatzītu, ka viss, ko viņi sasnieguši labklājības ziņā, ir sasniegts tikai zem krievu ērgļa apsardzības. Un ka viss tas, kas latviešiem un igauņiem vēl sasniedzams, iespējams tikai tad, kad Baltija arī nākamībā paliek lielās Krievijas neatraujama sastāvdaļa. (...) Asiņu jūŗā, kuŗā iegribējies izpeldēties Berlīnē sēdošam Eiropas tirannam, arī latvieši un igauņi ielies savu pēdējo asiņu pilienu, (...) lai šis cilvēks ne tik vien izpeldas šajā jūŗā, bet arī noslīgst tajā. (...) Mums ir daudz rēķinu ar mūsu Baltijas vāciešiem (...) Kad paies tēvijai briesmīgās un grūtās dienas, tad mēs celsim šos rēķinus priekšā – jūsu caurlūkošanai. Tautas priekšstāvju kungi! (...) mēs, latvieši un igauņi, tagadējā svētā un taisnīgā cīņā iesim kopā ar krievu tautu līdz galam. (...) Lai dzīvo Krievija!

(Runu vairākkārt pārtrauca vētraini aplausi).

Latviešu kreisais spārns šo runu bieži ir asi kritizējis, pārmetot pilsoņiem zemošanos un līšanu carisma priekšā un nespēju izveidot konstruktīvu nacionālu polītiku..." U. Ģērmanis

***

Vēlāk, redzot Krievijas armijas virspavēlniecības neveiksmes  1915.g. 19. jūlijā Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja patriotisko uzsaukumu "Pulcējieties zem latviešu karogiem!". Straujais vācu uzbrukums izraisīja aptuveni puses Kurzemes iedzīvotāju došanos bēgļu gaitās uz Vidzemes guberņu un Rīgu, tālāk uz Krieviju.

Kaut gan Krievijas valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus.

***

Nopeldams baltvāciešus un apvainodams viņus nodevīgos nodarījumos, Pēterburgas laikraksta "Novoje Vramja"speciālkorespondents Baltijā  Reņņikovs no puses jūsmīgos vārdos bija attēlojis latviešu cīņas prieku un patriotismu: „No visām mūsu plašās tēvijas tautām gandrīz vispatriotiskākā kaŗā ar Vāciju pašreiz ir latviešu tauta. (...) viņi bez vārda runas tver ieročus, sēžas kareivju vilcienā un, jautri dziedādami, brauc uz rietumiem, pavadīti no savu sievu un māsu gaviļu saucieniem (...)

Reņņikovs  norāda, ka par šo latviešu cīņas entuziasmu viņam liecinājuši Rīgas krievi.

U. Ģērmanis

***

Pretstatā prokrieviskajiem latviešu spēkiem, milzīgie un vienlaikus bezjēdzīgie latviešu dzīvā spēka zaudējumi, kuros bija vainojama Krievijas armijas vadības neprasme, lai arī sākumā vāji, sāka iezīmēties latviskās pašapziņas pirmie iedīgļi. Lai arī sākumā tādu bija maz (viņu vidū mināms M. Valters), daudzi latviesu intelektuālās un turīgās sabiedrības pārstāvji aicināja latviešus vairāk domāt par savām, ne Krievijas vai baltvāciešu interesēm.   

***

Spēki

• Krievijas 2. Armija (230,000) 
• Vācijas 8. Armija (150,000)

Iznākums

Krievija  78,000 KIA+WIA, 92,000 gūstekņi, zaudēti 350 lielgabali

• Kopā zaudēts dzīvā spēka 170,000 (krievu dati- ka 56,000)
• krituši 10 ģenerāļi, saņemti gūstā 13 ģenerāļi

Vācija (oficiāie dati) 21-30/08/14: 1,726 KIA; 7,461 WIA; 4,686 MIA;

• Kopā zaudēts dzīvā spēka 13,873 (krievu dati 30,000-40,000)

***

Lai arī vācieši guva uzvaras Prūsijā un arī Galīcijā, kaujas divās frontēs  Vāciju novājināja. Abās frontēs- Rietumu pret Franciju, Austrumu- pret Krieviju, spēku sadalījums neļāva Vācijai gūt izšķirošu pārsvaru un karš pārgāja "ierakumu" kara fāzē. Visām pusēm ciešot smagus zaudējumus, gandrīz divus gadus frontes tika noturētas uz vietas.