Pirmais Pasaules karš. Ar Krievijas 1. armijas sagrāvi beidzas 1. Mazūru ezeru kaujas. Par Krieviju krīt ~20,000 latviešu

Lai gan Vācija, iesaistoties 1. Pasaules karā sākotnēji plānoja uzbrukumu tikai savā Rietumu frontē (Francija, Beļģija, Nīderlande), Krievija cerēja šo karu izmantot un paplašināt arī savas teritorijas Rietumu virzienā. 

Krievija iebruka Austrumprūsijā, liekot Vācijai atdalīt rietumu frontei paredzētos spēkus. 

Vispārējā mobilizācija, kuru Krievijas impērijā pilnā apmērā uzsāka 1914. gada 31. jūlijā, norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī zemessargus. Ienaidnieka tieši apdraudētā teritorijā mobilizācija norisinājās pēc nesaudzīgākiem noteikumiem, krietni pārsniedzot nepieciešamos apjomus.

Latviešu karavīrus ieskaitīja Latvijas teritorijā dislocētajās Krievijas karaspēka daļās. Vairākus tūkstošus karavīru ieskaitīja 18. un 20. korpusā, kā arī 3. korpusa 25. kājnieku divīzijā, kas bija dislocēta Daugavpils apkārtnē. Visvairāk latviešu karavīru ieskaitīja Kurzemes guberņā un Rīgas apriņķī dislocētajā 20. korpusā. Mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā.

Gados jaunākos zemessargus vēlāk apbruņoja un apvienoja astoņās rotās, izveidojot divus bataljonus, kurus iesaistīja kaujās Lietuvā un Kurzemē.

Kopumā kara gados Latvijas teritorijā mobilizācijas norisinājās septiņas reizes, mobilizējot 120—140 tūkstošus cilvēku.

***

Vācija uzvarēja Krieviju Tannenbergas kaujā 23.-30. augustā, bet šī vācu spēku pārmešana uz Austrumu fronti ļāva Antantei apstādināt Vācijas ātro izrāvienu uz Parīzi pirmajā Marnas kaujā 1914. gada septembrī. Tomēr Vācija ieņēma labas aizsardzības pozīcijas Francijā un padarīja par karot nespējīgiem vairāk nekā 230 000 franču un angļu kājnieku, kas bija vairāk, nekā pati zaudēja no augusta līdz septembrim.

***

Tannenbergas kaujas, kuras beidzās 1914.g. 30. augustā  ilustrēja abu Krievijas armiju nemākulīgo vadību. Krievijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks Jakovs Žilinskis bija pārliecināts par nepieciešamību nostiprināt flangus. Lai to izdarītu, 1. armijas kaujas grupu samazināja līdz sešām kājnieku divīzijām, savukārt 2. armijas — līdz deviņām.

Abu armiju divīzijas atradās sešu dienu gājienā viena no otras, kas deva iespēju vāciešiem sakaut tās katru atsevišķi. Tieši šādu taktiku realizēja Vācijas 8. armijas vadība.

Pēc 2. armijas sakāves, 1914. gada septembra sākumā komandieris P. Hindenburgs koncentrēja savu karaspēku pret P. Renenkampfa komandēto Krievijas 1. armiju.

Lai atbalstītu 1. armiju, Krievijas Ziemeļrietumu frontes vadība Austrumprūsijas dienvidaustrumu daļā sāka formēt 10. armiju.

Sākās pirmā Mazūru ezeru kauja, kura norisinājās no 6. līdz 15. septembrim. Neskatoties uz 10. armijas daļu atbalstu, Krievijas 1. armija cieta sakāvi.

Izvairoties no pilnīgas sagrāves, tai izdevās izbēgt no ielenkuma un atkāpties, saglabājot minimālas kaujas spējas.

Kaujā dalību ņēma arī 29. kājnieku divīzija, kurā dienēja Latvijas teritorijā mobilizētie karavīri.

***

1. Mazūru kauja

Spēki:

Vācu puse:

• Vācijas 2. armija,- 16 kājinieku un 2 kavalērijas divizioni
• Kopā: 215,000 vīru

Krievijas puse:

• Krievijas 1. armija,- 16,5 kājinieku un 5 kavalērijas divizioni
• Krievijas 10. armija- 6 kājinieku divizioni
• Kopā:  490,000 vīru

Zaudējumi:

Vācu puse:

• 10,000 KIA, WIA, MIA (vācu avoti)  vai 40,000 (krievu avoti)

Krievu puse

• 125,000 KIA, WIA, MIA (vācu avoti) , tsk. gūstā 45,000

***

Otrā Mazūru ezera kauju fāze sākas 1915. gada janvārī —februārī, kad norisinājās otrā Mazūru ezeru kauja pie Augustovas. Kaujā Krievijas 10. armija tika daļēji sakauta un ielenkumā Augustovas mežos nokļuva 20. korpuss.

Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15—20 tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto karavīru, no tiem lielākā daļa — latvieši. Pēc kaujas Krievijas karaspēks bija spiests pavisam atkāpties aiz tābrīža Krievijas Impērijas robežām.

1915. gada pavasarī vācieši bija sasnieguši jau Kurzemi un Zemgali

K. Zariņs, LKM

***