Pāvels Bermonts - Avalovs

Pāvels Bermonts-Avalovs (krievu: Павел Рафаилович Бермонт-Авалов, vācu: Pavel Bermondt-Avalov, dzimis 1877. gada 4. martā Tbilisi, miris 1973. gada 27. decembrī, pēc citiem datiem 1966. vai 1974. gadā, Ņujorkā) bija Krievijas impērijas Usūrijas kazaku karaspēka virsnieks Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieks 1919. gadā.

Dzimis kā Pinčus Bērmans 

1877. gadā Tbilisi, par viņa izcelsmi ir izteiktas dažādas versijas.

Pēc viņa paša memuāriem būtu jāsecina, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt).

Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.

Viņa tēvs visdrīzāk bijis Rafails Bērmans (vai Bermondts) - karaīms (jūdaisma paveida pārstāvis), bet māte gruzīniete.

Iespējams, viņu adoptējis gruzīnu kņazs Mihails Avališvili, no kura viņš vēlāk izveidoja sava uzvārda krievisko versiju  "Avalovs".

Pāvels Ieguvis muzikālu izglītību, viņš 1900. gadā iestājās kara dienestā,

1904. gadā piedalījās Krievu—japāņu karā, bijis kapelmeistars Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā, paaugstināts par praporščiku.

Saņēmis Sv. Jura krustu (3.4. šķira)

1905. gadā pārgājis pareizticībā

1906. gadā bija Usūrijas (Aizbaikāla) kazaku orķestra diriģents Tālajos Austrumos.

Beidzis Tveras kara skolu,

Laikabiedri liecina, ka Bermonts šajā laikā lepojies ar "izskatīgu ārieni" un pielicis "visas pūles, lai uz apkārtējiem atstātu labu iespaidu".

Bermonts Pirmā pasaules kara laikā, bija 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa P. Miščenko adjutants, iegūstot četrus (pats viņš raksta, ka septiņus) ievainojumus un virkni kaujas apbalvojumu.

Kazaku karaspēkā 1914. gadā ieguva kapteiņa pakāpi sākumā 2. Kaukāza, vēlāk 31. armijas korpusā.

Apbalvots ar Sv. Jura krustu (dažādas pakāpes),kā arī Sv. Annas 4. pakāpes ordeni.

Ļoti sekojis savai ārienei, guvis izcilus panākumus pie dāmām, kuras viņa dēļ "vai kusušas".

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas uzturējās Vācijas karaspēka okupētajā Ukrainā, kur viņu apcietināja ukraiņu nacionālisti.

Pēc atbrīvošanas no gūsta devās uz Vāciju, kur 1919. gada 8. februārī  Zalcvēdeles krievu kara gūstekņu nometnē sāka formēt savu karaspēka vienību cīņai ar boļševikiem, tika paaugstināts par pulkvedi. Vēlāk krievu karaspēks tika papildināts arī ar vācu karavīriem.

1919. gada 12. jūnijā Bermonts ar savu karaspēka vienību ieradās Jelgavā.

Pēc sakāves Cēsu kaujās un Strazdumuižas līguma nosacījumiem vācu un krievu karaspēka vienībām bija jāatstāj Latvija.

1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, pretlielinieku ziemeļrietumu frontes un Antantes pārstāvju apspriedē, kas centās koordinēt pret lieliniecisko Krieviju vērsto militāro spēku darbību. Šajā sapulcē Bermonts it kā pirmo reizi esot ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru viņš raksturojis kā "liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem".

Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas "roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību", nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa valdību.

1919.g. 5. septembrī viņš sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku  un atteicās pievienoties Judēniča uzbrukumam Petrogradai, jo uzskatīja (vai bija spiests tā uzskatīt vācu finansu nosacījumu dēļ), ka būtiski saglabāt krievu armijas klātbūtni Baltijā.

1919.g. 26. septembrī viņš noslēdza slepenu līgumu ar Rīdigeru fon der Golcu par vācu daļu iekļaušanu Rietumarmijas sastāvā, lai kopā ar Dzelzsdivīzijas daļām cīnītos pret Latvijas Pagaidu valdības un Lietuvas armijām.

1919.g. 6. oktobrī Bermonts deva pavēli ieņemt Rīgu un 9. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu.

1919.g. 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir uzsākuši miera sarunas ar komunistiem un viņš, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīgai. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par "tēvzemes nodevēju".

Cenšoties jau pēc kara 1925. g, sarakstītajos memuāros atspēkot Bermonta kā "tēvzemes nodevēja un vācu drauga" reputāciju, tika uzsvērts, ka Bermonts, "vīlies Antantes savtīgajā un jezuītiskajā politikā", vienmēr ir bijis "par tuvināšanos starp Krieviju un Vāciju, protestējot pret savienību ar Franciju un it sevišķi ar Angliju".

Pēc Rietumkrievijas armijas sagrāves viņš emigrēja uz Vāciju, kurā iesaistījās krievu nacionālsociālistu kustībā, Bijis viens no Krievu nacionālsociālistu organizācijas vadītājiem un kopā ar vācu nacistiem piedalījies vācu komunistu represijās.

1939.g. nonācis Moabita cietumā Berlīnē, iespējams tādēļ, ka piesavinājies nacistu piešķirtos līdzekļus.

1941.g. pēc Mussolīni personīga lūguma, Hitlers atbrīvojis Avalovu no ieslodzījua un izraidījis uz Itāliju. No turienes Avalovs pārcēlies uz Belgradu, taču pēc apvērsuma Serbijā- izceļojis uz Ņujorku ASV, kur arī aizvadīja atlikušo dzīves daļu.