Meletijs Kaļistratovs

Meletijs Kaļistratovs no Daugavpils, visu četru pirmo Saeimu deputāts no vecticībnieku partijas.Tumša, odioza personība: kreiso sabiedrotais, latviešiem klaji naidīgs, uzstājās par krievu tiesībām neprast un nelietot latviešu valodu. Likteņa ironija - pēc Latvijas okupācijas, kuru veica Krievija (PSR), valodas un  tautas brāļi viņu noslepkavoja.

***

Dzimis vecticībnieku ģimenē, kura nodarbojās ar tirdzniecību, Daugavpilī.

Agri zaudēja tēvu. Pabeidza Ilūkstes skolotāju semināru. Pēc tam strādāja par skolotāju Ilūkstē. Vienlaicīgi veica izglītojošu darbību starp vecticībniekiem, pamatā atbalstot "lielkrievu" un monarhijas idejas. Aktīvi publicējās vietējā žurnālā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā. Beidzoties Pirmajam pasaules karam iestājās Anatola Līvena rotā, kuras sastāvā karoja pret Sarkano armiju Latvijā un arī Igaunijā, Krievijā (Nikolaja Judeņiča armijas sastāvā).

1920. gadā atgriezās Daugavpilī, kur iesaistījās politiskā darbībā.

No 1920. līdz 1922. gadam bija krievu kopienas pārstāvis pilsētas domē.

1922. gadā no vecticībnieku saraksta tika ievēlēts par 1. Saeimas deputātu. Pēc tam ievēlēts arī visās nākamajās pirmskara Saeimās. Aktīvi darbojās ar krievu kopienu saistītu jautājumu risināšanā, pamatā turpinot Krievijas impērijas rusifikācijas tradīcijas.

No 1930. gada sāka izdot laikraksta pielikumu «Latgales Balss» (krievu: «Голос Латгалии»).

Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma pusgadu atradās ieslodzījumā Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc tam strādāja par skolotāju Daugavpilī.

1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, kļuva par krievu skolas direktoru, tomēr jau oktobrī tika apcietināts.

1941. gada 23. jūnijā notiesāts kā baltgvardu kustības dalībnieks un nošauts Daugavpils cietuma pagalmā.

Apglabāts Daugavpilī, vecticībnieku kapsētā.

Viņa sievai un bērniem izdevās emigrēt. Sākotnēji viņi atradās bēgļu nometnēs Vācijā, bet pēc tam izceļoja uz ASV.

Brālis Tarass Kaļistratovs bija Jekaterinburgas čekas loceklis. Viņa dēls Gļebs, Kalifornijas universitātes profesors.

***

«Mūs ievēlēja ne tādēļ, lai mēs klusētu».
Meletijs Kallistratovs – vienīgais krievs, kurš bijis četru pirmskara Saeimu deputāts. Meletijs Kallistratovs bija vienīgais krievs, kurš četras reizes ievēlēts starpkaru Latvijas Republikas parlamentā. Viņš dzimis Dvinskā (Daugavpilī) 1896. gada 25. maijā. Dzimtajā pilsētā arī gājis bojā – 1941. gada 23. jūnijā viņu nošāva cietuma pagalmā. Vietējais Krievu kultūras centrs, kurš atklāšanas brīdī tika dēvēts par Meletija Kallistratova namu, tagad atkal vēlas tikt saukts šī spilgtā starpkaru Latvijas politiķa vārdā.

“Viņš piedzima Vecajā Forštatē maznodrošinātā vecticībnieku ģimenē. Tēvs, kurš nodarbojās ar lopu uzpirkšanu un pārdošanu, neārstējamas slimības dēļ izdarīja pašnāvību. No Kallistratovu sešiem bērniem trīs nomira agrā bērnībā. Izdzīvoja trīs dēli. Vecākais, Tarass, agri atstāja ģimeni, aizbrauca meklēt laimi tālu no mājām un, cik zināms, kļuva par čekas darbinieku.

Mātei nācās vienai pašai nostādīt uz kājām Meletiju un Mihailu,” raksta Daugavpils vēsturnieks Sergejs Kuzņecovs (1959–2013), viens no Kallistratova pirmajiem biogrāfiem.

No vienaudžiem Meletijs atšķīrās ar alkām pēc zināšanām – viņš daudz lasīja, īpaši daiļliteratūru, pabeidza skolotāju semināru Ilūkstē un sekmīgi nokārtoja eksāmenus, kļūstot par tautskolotāju. Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi devās uz fronti, pilsoņu karā piedalījās balto pusē – kņaza Līvena vienībā un ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumu armijas rindās pret boļševikiem.

“Maz zināms, kādi militārie nopelni bija praporščikam Kallistratovam. Vēlāk viņa politiskie pretinieki izplatīja lapiņas ar baltgvardu zvērību aprakstu, kurās viņš it kā piedalījies. Daži dienesta biedri patiešām par viņu izteikušies ne visai glaimojoši, taču nevienu dokumentālu apstiprinājumu tam, ka Meletijs būtu personīgi ņirgājies par sagūstītajiem sarkanarmiešiem, piedalījies nošaušanās, iedzīvotāju aplaupīšanās, neviens nav sniedzis,” norāda S. Kuzņecovs.

1920. gadā Kallistratovs atgriezās Dvinskā, kas tikko bija pārdēvēta par Daugavpili, un aktīvi iekļāvās politiskajā dzīvē. Tajā pašā gadā viņš tika ievēlēts Daugavpils pilsētas domē, bet 1922. gadā – Saeimā. Viņš būs vienīgais deputāts krievs, kurš četras reizes iekļuvis Latvijas pirmskara parlamentā, un tas pats par sevi nav ierindas gadījums.

CITĀTS

“Pēdējos mēnešos virs valsts un tieši virs krievu iedzīvotājiem savilkušies negaisa mākoņi. Nebijusī krīze un mantīgo varas neprasme izmantot visas iespējas cīnīties pret krīzi nostādījušas iedzīvotājus katastrofālā stāvoklī. Īpaši smagā stāvoklī tagad atrodas krievu pilsoņi. Krievu iedzīvotājiem, no otras puses, tagad ir draudi, ka viņiem atņems elementārās tiesības uz kultūras pašnoteikšanos. Šajā gadījumā sitieni birst pār krievu mazākuma galvām kā no pārpilnības raga. Vai krievu deputāti var turpināt klusēt tādā brīdī? [Latvijas Pareizticīgās baznīcas] arhibīskaps Jānis aicina mūs uz šo klusēšanu. Savukārt no mana viedokļa klusēšana, kuru sludina arhibīskaps Jānis, ir nepieļaujama krievu nacionālajam godam un cieņai. Klusēšana tādos apstākļos radītu krievu raksturam neraksturīgu iztapību. Arhibīskaps Jānis teic, ka mums jāklusē, lai “kādu nesakaitinātu”. Šo padomu “nekaitināt” es nevaru pieņemt. Mūs ievēlēja Saeimā ne tādēļ, lai mēs klusētu, izjūtot bailes no mantīgo varas. Krievu iedzīvotāji, nosūtot mūs uz Saeimu, gaidīja un gaida no mūsu puses atklātu krievu vārdu un stingru krievu interešu aizstāvēšanu.”

M. Kallistratovs, 
(citāts no laikraksta “Segodņa”
1932. gada 6. aprīlī)

Kallistratovs iegājis vēsturē kā Latvijas krievu mazākuma tiesību dedzīgs aizstāvis. Nevajadzētu aizmirst, ka tiem laikiem unikālie izglītības likumi, kas tika pieņemti 1919. gada decembrī, garantēja bezmaksas izglītību dzimtajā valodā, tostarp arī krievu valodā, tomēr kopumā skaitliski lielākās nacionālās minoritātes stāvokli bija grūti nosaukt par ideālu.

No Saeimas tribīnes Kallistratovs “iestājās par to, lai tiktu palielināti, viņaprāt, neproporcionāli mazie asignējumi krievu iedzīvotāju saimnieciskajām un kultūras vajadzībām, norādot arī uz krievu tautības karavīru diskrimināciju armijā – viņi nesaņēma krievu avīzes un grāmatas, viņus neatlaida uz svētkiem utt. “Demokrātiskā valstī tādas parādības ir pilnīgi nepieņemamas,” teica Kallistratovs par slēptās un atklātās diskriminācijas izpausmēm”. (S. Kuzņecovs)

Vēsturniece Tatjana Feigmane, daudzu pētījumu par pirmās republikas krieviem autore, raksta, ka politiskās karjeras pašā sākumā, būdams 1. Saeimas deputāts, Kallistratovs kādā sēdē pastāstījis par dzelzceļa meistaru Rodionovu. Atbrīvošanas kauju laikā Rodionovs, riskējot ar dzīvību, atjaunojis lielinieku sagrautu tiltu. Tomēr vēlāk viņš latviešu valodas nezināšanas dēļ pazemināts no meistara par vienkāršu strādnieku. Tiesa, ziņas, kas ļautu noskaidrot diskriminētā Rodiona personību, nav noskaidrotas. 

Pēc enerģiskā Daugavpils deputāta lūguma 1927. gadā Iekšlietu ministrija izdeva apkārtrakstu, kas paredzēja krievu valodas izmantošanu līdztekus valsts valodai 28 Latgales pagastu pašvaldībās.

2. Saeimā Kallistratovs izvirzīja jautājumu par krievu universitātes kursiem, kas būtībā bija vienīgais avots, no kura krievu skolās ieplūda krievu valodas un literatūras skolotāji, jo Latvijas Universitātē nebija krievu valodas un literatūras katedras. Pēc deputāta domām, tādiem kursiem bija nepieciešams finansējums no kopējā valsts budžeta. Kallistratovs arī mēģināja panākt naudas piešķiršanu krievu amatnieku klašu atvēršanai.

Četru Saeimu deputāts principāli nekad neuzstājās latviešu valodā, lai gan to prata. 30. gados parlamentā kāds iesaucās:  “Runājiet latviski!” “Mēs nekad neesam atteikušies mācīties latviešu valodu. Par spīti visiem šovinistu izlēcieniem, mēs joprojām gan paši mācīsimies latviešu valodu, gan uz to mudināsim krievu iedzīvotājus. Taču, lai pierādītu, ka mēs gaidām cieņu pret savu tautību un pret savām tiesībām, mēs pret šovinistu prasībām izturēsimies bez jebkādas uzmanības,” tā, pēc T. Feigmanes rakstītā, laikraksta “Segodņa” (“Сегодня”) pielikuma “Segodņa v Latgaļii” (“Сегодня в Латгалии”) lappusēs atbildējis M. Kallistratovs.

Cits deputāta “jājamzirdziņš” bija lūgumi zemnieku lietās. Tas arī nepārsteidz – viņa  galvenais elektorāts bija zemkopji vecticībnieki. Gadījās, ka Kallistratovs pārmeta citiem krievu deputātiem nepietiekamu aktivitāti, pieprasot līdzekļus palīdzībai Latgales zemniekiem.

“Par spīti zināmam tuklumam, Kallistratovs bija apbrīnojami kustīgs cilvēks. Jānovērtē tas, ka viņš apmeklēja Latgali ne tikai pirms vēlēšanām, kā to darīja vairākums Saeimas deputātu, bet darīja to regulāri. Nereti tieši no sēdes devās uz laukiem, turklāt izvēlējās vislielāko nomali, īstu “lāču kaktu”. Runājot ar tautu vīriem saprotamā valodā, kurā nemaz nebija jaušama inteliģenta samākslotība, parupji, Arhipičs (M. Kallistratova tēvvārda sarunvalodas forma – red.) uz zemniekiem atstāja spēcīgu iespaidu un likās maksimāli atklāts.

Kā norāda laikabiedri, kad viņš gāja pa Daugavpili, viņam apkārt gandrīz vienmēr bija cilvēki, visbiežāk – nabadzīgi ģērbti. Izmantojot savu stāvokli, viņš ar viņu lūgumiem gāja uz dažādām iestādēm. Ierēdņi, kas atteica ierindas lūdzējiem, tomēr labāk neiesaistījās konfliktā ar draudīgo rudmataino deputātu,” rakstīja S. Kuzņecovs publikācijā “Daugavpils slava un nelaime”. Vēsturnieks piemin gadījumu, kad Kallistratovs Rīgā palīdzējis panākt taisnību sezonas darbu strādniekiem no Latgales, kuriem darba devēji bija “aizmirsuši” samaksāt. Tiesa, Kuzņecovs turpat norāda, ka dažkārt Kallistratovs grēkojis ar demagoģiju, parlamenta kopīgā darba rezultātus uzdevis par savām uzvarām.

“Protams, viņam [Kallistratovam] var pārmest populismu, (un tas droši vien būs taisnīgi). Taču nevar arī neievērot, ka to gadu reālajā situācijā, kad bija liels slānis mazizglītotu iedzīvotāju, kas slikti orientējās politikā, šāds populisms palīdzēja pārvarēt bezdibeni, kas šķīra tautu un varu,” raksta T. Feigmane grāmatā “Krievi pirmskara Latvijā” (“Русские в довоенной Латвии”).

Pateicoties Arhipiča neatlaidībai, izdevās panākt finansējuma piešķiršanu vecticībnieku lūgšanu nama celtniecībai Daugavpils Jaunbūves rajonā. 1929. gada septembrī tas tika atklāts un iesvētīts par godu Dievmātes dzimšanai un svētajam Nikolajam. Par savām vecticībnieka saknēm Kallistratovs nekad neaizmirsa, lai gan lauza stereotipus: viņam nebija bārdas, viņš moderni ģērbās, smēķēja.

Kallistratovam, kurš bija Latvijas pirmā demokrātiskā perioda visu četru Saeimu deputāts, var pārmest arī to, ka viņš nespēja kļūt par Latvijas krievu politiķu līderi, neprata tos apvienot. 1933. gada aprīlī viņš mēģināja izveidot savu “Krievu darba zemnieku partiju”. Šodien grūti teikt, vai tā būtu spējusi kļūt par vērā ņemamu parādību kaut vai Latgales politiskajā dzīvē.

“Deputāta darbību var sadalīt divos pamatvirzienos. Pirmais – darbība parlamentā, galvenokārt likumdošana. Te, neesot valdošā vairākuma pārstāvim, praktiski nav iespējams neko nopietnu izdarīt. Turklāt ne tikai vienam vai diviem deputātiem, bet diviem desmitiem (tas ir arī no pašreizējās pieredzes). Tāpēc runāt par Kallistratova panākumiem šajā virzienā nevar.

Otrs virziens – darbība ārpus parlamenta – iešana tautā, personīgo sadzīves problēmu risināšana utt. Šajā ziņā zināmi panākumi bija. Turklāt tas nodrošināja popularitāti un, kā mēs redzam, ievēlēšanu visās pirmskara Saeimās.

Elektorāts ne pārāk iedziļinās nopietnā darbībā. Piemērs – Ivans Jupatovs un Stepans Kirillovs (ievērojami pirmskara Latvijas krievu politiķi, vecticībnieki – LSM.lv), kuri neieslīga mežonīgā populismā un vairāk par vienu reizi Saeimā netika ievēlēti. Vispār nav nekādu objektīvu kritēriju deputāta darbības novērtēšanai, viss ir ļoti, ļoti subjektīvi…” tā sarunā ar Rus.lsm.lv Meletija Kallistratova darbību atturīgi novērtēja vecticības vēsturnieks Vladimirs Ņikonovs.

Drīz pēc Kārļa Ulmaņa antikonstitucionālā puča 1934. gada 15. maijā (sakritības dēļ tas notika Kallistratova dzimšanas dienā) deputātu no Daugavpils arestēja un nosūtīja uz Liepāju, uz politisku iemeslu dēļ internēto izolatoru.

1935. gada martā Kallistratovs tika atbrīvots, viņam tika piešķirta pensija par ilggadēju darbu parlamentā un atļauts strādāt par skolotāju Daugavpilī.

1940. gada vasarā viņš tika iecelts par skolas direktoru Jaunbūvē. Tomēr jau augusta beigās pēc viņa atnāca nu jau jaunās padomju varas pārstāvji.

Pēc S. Kuzņecova datiem, bijušais politiķis Daugavpilī kļuva par vienu no pirmajiem, kuru arestēja padomju “orgāni” un kurš iekļuva starp staļinisko represiju dzirnakmeņiem vēl ilgi pirms 1941. gada 14. jūnija.

Viņu apsūdzēja it kā pilsoņu kara laikā pastrādātajos kara noziegumos un darba tautas krāpšanā deputāta darbības gados. Zināms, ka Kallistratovs savu vainu neatzina. Izmeklēšanas lieta tomēr nav saglabājusies – visticamāk, tā iznīcināta, padomju karaspēkam atkāpjoties no Daugavpils 1941. gada jūnijā. Kallistratovs tika nošauts turpat cietuma pagalmā 23. jūnijā un vispirms apglabāts kopējā kapā.

Augustā jau hitlerieši atļāva ģimenei identificēt viņa mirstīgās atliekas un pārbedīt tās vecticībnieku kapos.

1944. gadā, negaidot represijas, viņa sieva ar dēliem Gļebu un Alekseju aizbrauca uz Rietumiem – sākumā uz Vāciju, vēlāk emigrēja uz ASV. Meletija Kallistratova vārds tika aizmirsts, taču laimīgā kārtā ne pavisam.

90. gadu sākumā viens no pirmajiem par Kallistratovu sāka runāt un rakstīt jau pieminētais vēsturnieks un Daugavpils Pedagoģiskā institūta pasniedzējs Sergejs Kuzņecovs.

Bet 1994. gadā bijušajā Meletija Kallistratova mājā, kas saglabājusies Daugavpils rajonā Gajokā (Nometņu ielā 21) sāka darbu Krievu nams, kura pilns nosaukums bija “Krievu kultūras centrs (Meletija Kallistratova nams)”. Pašvaldība īrēja ēku no četru Saeimu deputāta mantiniekiem. Krievu namā ir Kallistrarovam veltīta ekspozīcija.

Par notikumu kļuva Meletija Kallistratova vecākā dēla Gļeba Kallistratova atbraukšana uz Latviju 1999. gada rudenī. Viņš beidzis Pensilvānijas Universitātes slāvistikas nodaļu, pēc tam bijis pasniedzējs Kalifornijas Universitātē.

Gļebs Kallistratovs par darbības jomām bija izvēlējies lingvistiku un politoloģiju. Līdz atbraukšanai uz Daugavpili viņš jau bija apglabājis māti, jaunāko brāli Alekseju, kurš karojis Korejā un nav spējis atgūties no kara sekām, kā arī savu sievu. Pilsētā viņš bija dažas dienas, apmeklēja tēva kapu.

Neslēpa savu mīlestību pret amerikāņu demokrātiju, taču arī uzsvēra, ka nekad nav aizmirsis par savu krievisko izcelsmi. Profesors Gļebs Kallistratovs mira Kalifornijā 2000. gada decembrī 76 gadu vecumā.

Krievu kultūras centra arhīvos saglabājies īss Daugavpils televīzijas videosižets. Lūk, tā rakstisks fragments:

“Es un Krievu nama direktore Geroida Ivanovna Bogdanova kūrējām Gļeba Meļetjeviča un viņa adoptētā dēla Džona uzturēšanos Daugavpilī. Mantiniece pa jaunākā brāļa Mihaila līniju Jevgeņija Mihailovna un viņas laulātais draugs Valērijs Romanovičs arī pastāvīgi rūpējās par saviem atbraukušajiem radiniekiem. Vienā no sarunām ar pilsētas vadību Gļebs Meļetjevičs izteica domu par Kallistratova nama dāvināšanu Daugavpilij, lai tādējādi atbrīvotu pilsētas budžetu no īres maksas par Krievu kultūras centra atrašanos šajā ēkā. Tomēr tālāk par runām lieta nenonāca.

Gļebs Kallistratovs bija aizkustināts, ka tiek saglabāta viņa tēva piemiņa, interesējās par Krievu kultūras centra darbību visās jomās, uzsvēra, ka Kallistratova nama durvis ir atvērtas visiem, un lai tā ir vienmēr.

Viņš apmeklēja 1. vecticībnieku draudzes dievnamu Jaunbūvē un lūdzās, lai tēva dvēselei būtu miers. Viesi pabija arī pareizticīgo Sv. Borisa un Gļeba katedrālē, ziedoja naudu Sv. Aleksandra Ņevska kapelas būvniecībai. Gļeba Kallistratova vārds ierakstīts “Ziedotāju zelta grāmatā”, kas atrodas dievnama altārī. Starp citu, Gļebs Meļetjevičs arī man piedāvāja naudu, – es viņu caurām dienām vadāju, visur pavadīju. Protams, atteicos,” Rus.lsm.lv pastāstīja Krievu kultūras centra direktora vietnieks Jurijs Jermakovs.

2003. gadā Krievu nams pārcēlās uz citām telpām, jo radās problēmas ar mantiniekiem, pilsētai neizdevās vienoties par adekvātu īres maksu. Un šī pārcelšanās nebija pēdējā – trešo mājvietu Krievu kultūras centrs, kas zaudējis nosaukuma daļu “Meletija Kalistratova nams”, ieguva 2012. gadā un mainīt vēl nedomā. Tomēr vēlas atgūt Meletija Kallistratova vārdu.

“Mēs neplānojam saukties par Meletija Kallistratova namu, mēs gribam, lai Krievu kultūras centrs būtu nosaukts Kallistratova vārdā. Meletija Arhipoviča radinieki aizbraukuši uz Krieviju, mūsu brīvprātīgie kopj Kallistratova kapu,” Rus.lsm.lv pastāstīja Krievu kultūras centra direktore Nataļja Kožanova, piebilstot, ka iecerēts arī uzņemt dokumentālo filmu par Meletiju Kallistratovu.