Arnolds Paulockis

1. bruņotā diviziona kapteinis, Latvijas armijas pulkvežleitnants

Dzimis 1892. g. 26. sept. Cērkstes pag.

Izglītojies Dubultu ģimnāzijā.

1911. g. Polockas kadetu korpusā izturējis pārbaudījumu pilna ģimnāzijas kursa apmērā.

Pēc tam iestājies Krievu armijā.

1913. g. iestājies Viļņas karaskolā, ko beidzis 1914. g. 4.

No 1914. g. beigām Ņesvižas grenadieru pulka sastāvā piedalījies kaujās pret Vāciju un Austriju.

Divreiz ievainots, pie Ivangorodas cietokšņa smagi kontuzēts.

Apbalv. ar ordeņiem:

• Staņislava II,
• Staņislava III šķ.
• Annas II,
• Annas III,
• Annas IV šķ.,
• Vladimira IV šķ. ordeņiem.

Sasniedzis kapitāna pak.

Pēdējo kara gadu dienējis 18. Kurskas grenadieru pulkā, demobilizējies 1918. g. martā un aizbraucis uz Krievijas dienvidiem.

1918. g. dienējis hetmaņa Skoropadska Ukrainas armijā par Bruņoto automobiļu diviziona komandieri.

1919.g. pēc hetmaņa varas krišanas evakuēts uz Vāciju, kur 4 mēnešus atradies gūstekņu nometnē.

1919. g. maijā pieteicies kņaza Līvena nodaļā un tās rindās piedalījies Rīgas atbrīvošanā.

1919. g. 1. jūl. brīvprātīgi Latvijas iestājies armijā un dienējis par ložmetēju rotas komandieri frontē pie Lubāna ezera.

Bermonta uzbrukuma laikā pārcelts uz 1. bruņoto divizionu par bruņuvilciena komandieri. Pats saformējis 3. bruņuvilcienu un vadījis tā darbību kaujās pret bermontiešiem pie Olaines un vēlāk Latgalē pret lieliniekiem.

1920. g. janv. tur guvis izcilus panākumus, sašaujot un apklusinot vairākus pretinieka bruņuvilcienus. Par kauju nopelniem paaugst. par pulkvedi-leitnantu, skaitot no 1920. g. 10. janv.

1920. g. 10. janv. kaujā pie Višķu stacijas Paulockis., attapīgi un pašaizliedzīgi vadīdams savu bruņuvilcienu, ar artilērijas uguni apklusināja un piespieda bēgt pārspēkā esošu ienaidnieku, sadragādams tā bruņuvilcienu "Smerķ iļi pobeda", ar ko ļoti sekmēja mūsu kājnieku darbību, palīdzot bez zaudējumiem ieņemt un noturēt svarīgas pozīcijas;

1920.g. 12. un 13. janv. Rušonu stacijas raj. pārdroši iebruka ienaidnieka dziļā aizmugurē un izklīdināja lielākas pretinieka daļas, radīja paniku un tā veicināja mūsu uzbrūkošo daļu darbību, deva iespēju izdzīt ienaidnieku no nocietināta raj., saņemot gūstekņus un trofejas.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

1921 . gada 4. novembrī iecelts par Tehniskās pārvaldes inženieru daļas bruņoto spēkratu virsnieku;

1922. gada 1. jūnijā tādā pašā amatā Tehniskās divizijas pārvaldē.

1924. gada 12. augustā iecelts par apmācības nozares pārzini Auto-tanku divizionā, kurā vēlāk komandējis arī instruktoru rotu.

no 1926. gada 12. oktobra pārcelts  Smagās artilērijas pulkā

Bez autoinženiera pienākumiem viņš pulkā izpildījis arī saimniecības priekšnieka un autoartilerijas tehniķa amatus.

Viņa spalvai pieder krietns skaits vērtīgu rakstu savā specialitātē, kurā viņš lasījis lekcijas arī kara mācības iestādēs.

Bijis pazīstams kā armijas sporta kustības izveidotājs un veicinātājs.

Apbalv. ar TZO IV šķ.

Miris 1934. g. 8. janv. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Avoti: Latvijas Kareivis: Trešdiena, 10. janvāris, 1934, lkok.com, news.lv