Latvijas Neatkarības cīņas. Igauņu "Rīgas operācija"

Pēc uzvaras Cēsu kaujās Igaunijas armija, kuras sastāvā bija arī Zemitāna komandētie latvieši, turpināja "Rīgas operāciju"

Igaunijas eskadras karakuģi Daugavas grīvā iesaistījās apšaudēs ar Niedras valdības pakļautībā esošajām landesvēra baterijām Mangaļsalā un Bolderājā, izsēdināja desantu Vecmīlgrāvī.

Igauņu kuģi tāpat apšaudīja vācu karavīrus un landesvēristus, kas pa “Spilves ceļu” atkāpās no Bolderājas uz Jelgavu.

“Jaunākās Ziņas”:

“Caur šo nāca zem uguns arī Bolderājas miestiņš. Tā lādiņi ķēra Lielajā ielā namu, kurā dzīvoja vecais zvejnieks Mārtiņš Lūrs, pie kam pēdējais tika nogalināts. Blakus šai mājai savā bodītē tika nosista vecā bodniece Jēkabson.”

Pēc vāciešu aiziešanas kontroli pār Bolderāju uzņēmās latviešu komandantūra un vietējie ugunsdzēsēji. Tikmēr Rīgā otro dienu turpinājās degšana vairākos namos, kas cieta 1. jūlija artilērijas bombardēšanā. Apšaudē kopā bojā gājuši 15-30 civiliedzīvotāju

Igaunijas armija bija ieņēmusi sūkņu staciju Baltazerā un pārtraukusi centralizēto ūdensapgādi Rīgai. Ugunsdzēsējiem ūdeni dzēšanai nācās vest no Daugavas. Tas krietni apgrūtināja dzēšanas darbus. Degšana Dr. Butula namā Baznīcas ielā 35 (tābrīža numerācija) turpinājās trīs dienas.

Rīgu steigšus pameta vācu kolaboranta Andrieva Niedras valdība un arī vācu militārie spēki, kam sekoja vairāki tūkstoši vācbaltiešu bēgļu – civiliedzīvotāju.

Rīgā iestādes savā apsardzībā pārņēma vācu Landesvēra sastāvā esošā Jāņa Baloža komandētā latviešu brigāde.

***

3. jūlijā Igaunija un Niedras valdības nosacītā pārvaldē esošie Vācijas/ vācu spēki noslēdza Strazdumuižas pamieru.

***

Igauņi vācu Landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas padzina līdz Rīgai un piespieda Vācijas spēkus pamest Rīgu un noslēgtajā pamiera līgumā apņemties evakuēties arī no Kurzemes. Igauņi bija ziedojuši simtiem dzīvību, cīnoties Latvijas teritorijā pret lieliniekiem un vāciešiem. Vienās pašās Cēsu kaujās Igaunijas armija zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos.

Tomēr Igaunijas un Latvijas attiecības pēc uzvaras Cēsu kaujās pakāpeniski pasliktinājās. Igauņiem aizvainojošs šķita aizliegums viņu karaspēkam ieiet Rīgā, lai ar triumfu noslēgtu uzvaru Cēsu kaujās un faktiski arī Rīgas atbrīvošanu. Latvijas varas iestādes, savukārt bija sašutušas par Igaunijas armijas rīcību atbrīvotajos Vidzemes rajonos, kur daudzviet igauņi izlaupīja muižas, un notika citi nepatīkami incidenti. Tomēr lielākās problēmas sagādāja teritoriālās domstarpības – igauņi pretendēja uz Valkas pilsētu un vairākiem Ziemeļvidzemes pagastiem ar jauktu iedzīvotāju tautību sastāvu.

Jauns un diemžēl kopumā nepatīkams pavērsiens latviešu un igauņu attiecībās notika bermontiādes laikā. Reaģējot uz Bermonta uzbrukumu, kura panākumu rezultātā būtu apdraudēta arī Igaunijas neatkarība, Rīgas aizstāvēšanai jau pirmajās kauju dienās igauņi nosūtīja divus bruņuvilcienus ar savas armijas labākajām apkalpēm. To nozīme Rīgas aizstāvēšanā bija milzīga. Igauņu parādīšanās iedvesmoja latviešu karavīrus, kuri nospiestā garastāvoklī atkāpās no Pārdaugavas. Igauņu bruņuvilciens piedalījās uzbrukumos pāri Daugavas tiltiem. Igauņu vilcienu apkalpes cieta arī zaudējumus šajās kaujās.

Tomēr tad, kad Latvijas Pagaidu valdība vērsās pie Igaunijas ar oficiālu palīdzības lūgumu, tika saņemta negaidīta atbilde – igauņi gan piekrita palīdzēt, bet par sniegto palīdzību uzstādīja neizpildāmas prasības. To vidū bija Valkas un vairāku Latvijas pagastu atdošana Igaunijai.

1919. gada 22. oktobrī Pagaidu valdība noraidīja igauņu prasības.

Rezultātā ne tikai nebija izveidojusies sadarbība abu valstu starpā, bet radušies arī jauni aizvainojumi. Pēc igauņu prasību noraidīšanas abi igauņu bruņuvilcieni pameta Rīgu.