Inčukalna kauja

Inčukalna kauja (die Katastrophe von Hinzenberg) bija Latvijas zemessardzes (Lettländische Landeswehr)  pirmā nopietnākā aizsardzības (Latvijas Neatkarības kauju) operācija 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī Latvijas brīvības cīņu sākumā.

Tās uzdevums bija aizkavēt Krievijas Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai.

Kaujā 4 Latvijas zemessardzes rotas stājās pretī 2 Krievijas Sarkanarmijas pulkiem (kuri, diemžēl pārsvarā sastāvēja no marksistu apstulbinātiem etniskajiem latviešiem) un aizkavēja tos veselu diennakti, dodot iespēju Pagaidu valdībai evakuēties no Rīgas. 

Pēc cīņām Latvijas zemessardzes karaspēks tika padzīts no Inčukalna stacijas, taču kaujas pie Līgatnes un Inčukalna nedaudz palēnināja Sarkanās armijas virzīšanos uz Rīgu.

Kauja (vairāk- "oficiālā" un vācu avotos minētā versija)

1918. gada 31. decembra rītā 4. strēlnieku pulka artilērija sāka Latvijas zemessardzes pozīciju apšaudi Inčukalna muižā, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Zemessargi savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas, kur kapteiņa Klimenta Didorova krievu rota tika padzīta no pozīcijām. Krievijas sarkano strēlnieku 1. rotas 1. vads palika muižā kā rezerve, bet pārējie vadi turpināja uzbrukumu.

Naktī uz 1. janvāri Krievijas sarkanie strēlnieki devās triecienuzbrukumā.

1. pulks no dienvidiem negaidīti uzbruka Inčukalna stacijai, taču uzbrukums iestrēga no Pasaules kara laikiem palikušajos dzeloņstiepļu aizžogojumos. Landesvērs pārgrupēja aizsardzību, bet Trieciengrupas pretuzbrukums piespieda Krievijas sarkanos strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Kaujā pie muižas 4. strēlnieku pulku krita landesvēra lielgabalu baterijas komandieris.

Lielākā daļa no zemessardzes kājnieku rotu karavīriem atkāpās līdz Ropažu stacijai, kur tos agri no rīta uzņēma no Rīgas braucošais vilciens, kurš veda uz Inčukalnu Trieciengrupas 1. un 3. vadu un divus vieglos lauka lielgabalus. Palīgā vajadzēja ierasties arī apakšpulkveža Oskara Kalpaka komandētajai latviešu instruktoru rotai, taču tā palika Rīgā.

1919. gada 1. janvāra rītā Inčukalna stacijai no muižas puses uzbruka Krievijas 4. latviešu strēlnieku pulks. Pēcpusdienā sākās sākās Krievijas sarkano strēlnieku uzbrukums zemessargu kreisajam spārnam un viņus pārņēma panika.

***

Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Peniķis vēlāk:

„Vispirms neizturēja abu Rīgas rotu jaunie puikas, kuri veseliem bariem paniskās bailēs pazuda tuvējā mežā“.

Trieciengrupa labajā spārnā neizturēja 1. strēlnieku pulka uzbrukumu un sāka atkāpties. R. Apinis savās atmiņās rakstīja:

„Viņi turējās diezgan ilgi, un tikai tad, kad Krievijas 4. pulka ķēdes taisījās no vienas puses ielauzties Inčukalnā, un 1. pulks no otras – galīgi atgriezt ceļu uz Rīgu, vāci metās bēgt.“

Dzelzsbrigādes bruņuvilciens sedza zemessargu atkāpšanos, taču lielinieku rokās nonāca visi lielgabali un lielākā daļa ložmetēju, daudz strēlnieku ieroču.

Latvijas zemessardze pie Inčukalna zaudēja 35 kritušos un ap 100 ievainotos, Krievijas Sarkanā armija zaudēja 70 kritušos un 150 ievainotos, no kuriem vairums bija Krievijas "sarkano" pusē karojošie etniskie latvieši

*

Atv. NBS pulkvežleitnants Ēvalds Krieviņš, kurš dzīvo Bērzkrogā pie Cēsīm pieturās pie citas versijas,- kauja notika ātri, jo vietējās muižas latvieši sarkanajiem parādīja ceļu, kā apiet vāciešus, bet lielie zaudējumi radušies tāpēc, ka Krievijas sarkanie latvieši daļu ielenkto pretinieku saņēma gūstā. Vēlāk, 1919. gada februārī gūstā saņemtie zemessardzes karavīri pēc vietējā revkoma lēmuma Cēsīs tika nošauti un viņi guļ Cēsīs vecajos pareizticīgo kapos zem Vācijas valdības tipveida 1930-jos gados uzliktajiem individuālajiem betona krustiņiem. Tur apglabāti gan vācieši, gan krievi, gan latvieši.

***

Sarežģīto latviešu, kā arī to pārvaldošo krievu attiecību dēļ ar vāciešiem:

-gan cariskās Krievijas, vēlāk PSRS veiksmīgā propaganda pret vāciešiem ("700 gadu vācu jūgs", aizmirstot, ka latviešu teritorijas pakāpeniski 1710.-1795.g. bija okupējusi Krievijas impērija un vismaz 200 gadu tas bija "krievu jūgs" ) 

-gan vācu iebrukums tobrīd Krievijas okupētās Latvijas teritorijā 1915. gadā, kā rezultātā daudzi Kurzemes iedzīvotāji tika deportēti no kara zonas un to mājas nopostītas;

-gan niknās cīņas pret vāciešiem Krievijas Impērijas armijas sastāvā, kurās desmitiem tūkstošu latviešu zaudēja dzīvības;

-gan "krievu monarhistu"- Bermonta 1919.g. aprīļa apvērsums un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas nostāšanās pret K. Ulmaņa valdību;

-gan pats fakts, ka Padomju Krievijai, veiksmīgi manipulējot ar Krievijā palikušajiem etniskajiem "sarkano" latviešu pulkiem, izdevās nostādīt "brāli pret brāli" un jau kuro reizi piespiežot tos cīnīties pret pašu latviešu valsti, gāja bojā daudzi latvieši abās pusēs;

-gan paša K. Ulmaņa vadītās Latvijas pagaidu valdības "solījuma" par zemes un pilsonības piešķiršanu vācu landesvēra kareivjiem, kuri bija cīnījušies par Latvijas neatkarību pret Padomju Krievijas okupantiem, nepildīšana;

-gan muižu konfiskācija vāciešiem 1922. gadā bez kompensācijas,-

--tas viss traucē noskaidrot patieso ainu Neatkarības cīņu no Krievijas impērijas sākumposmu, kā arī par latviešu sākotnējiem sabiedrotajiem - vāciešiem un "baltajiem" krieviem, jo vēstures avotos minētās ziņas ir krasi pretrunīgas. Neatkarīgās Latvijas valdība, īpaši jau K. Ulmaņa valdīšanas periodā vācu sabiedroto nopelnus centās maksimāli mazināt, aizbildinoties ar to pāreju krievu (Bermonta) pusē. Savukārt, padomju okupācijas laikā par latviešu jaunās valsts sadarbību cīņā pret sarkanajiem krievu iebrucējiem drīkstēja pieminēt tikai tik lielā mērā, ka iebrukušās Sarkanarmijas rindās operācijas tika masveidīgi izmantoti Krievijā palikušie latviešu pulki, radot maldīgu priekšstatu, ka iesūtītie latvieši "cīnījās par padomju varu, tika sakauti 1919. gadā un atgriezās 1940. gadā". Faktiski "sarkanie strēlnieki" cīnījās par Krievijas krievu interesēm saglabāt vsias "impērijas teritorijas" krievu rokās.

Neapšaubāmi,- kādu daļu latviešus Sarkanās armijas pulkos bija apstulbinājušas "cilvēknīdēju"- marksistu teorijas; kādā daļā dzīvs bija krievu specdienestu radītais, bet arī pašu latviešu uzturētais "700 gadu vācu verdzības" mīts. Taču lielākā daļa latviešu strēlnieku Krievijā vienkārši vairākus gadus bija nodzīvojuši informācijas vakuumā (ja neskaita boļševiku propagandu) un cerēja atgriezties mājās, kuras daudzi nebija redzējuši 5 kara gadus.

Jau 1919. gada martā - aprīlī sākās masveida "sarkano strēlnieku" dezertēšana no Sarkanās armijas un pārbēgšana latviešu pusē. Pārbēdzēju vidū bija arī daudzi virsnieki, ieskaitot pēdējo Padomju Krievijas izveidotās "LPSR hibrīdarmijas" komandieri P. Slavenu.

***

Priekšvēsture

Pēc Pirmā Pasaules kara beigām un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī Maskavā pieņēma lēmumu par padomju varas "atjaunošanu" Latvijā, jeb respektīvi Latvijas teritoriju pievienošanu tobrīd jau boļševiku vadītajai Krievijai, cenšoties tās atkarot no neatkarīgās Latvijas valdības spēkiem, kuri bija mazskaitlīgi. Ar Brestļitovskas līgumu, kuru vāciešiem pieprasīja Ļenina valdība pēc apvērsuma izdarīšanas Krievijā, Krievija uz "mūžīgiem laikiem" bija atteikusies no Baltijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Somijas teritorijām, apņemoties ļaut šo teritoriju iedzīvotājiem, kuru vairums tobrīd nebija krievi, pašiem noteikt savu valstu likteni.

Sākoties nemieriem pašā Vācijā, krievu boļševiki cerēja izmantot Vācijas (kuras spēki bija palikuši šajās teritorijās) un šajās teritorijās atjaunoto nacionālo valstu (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Baltkrievija, Ukraina) vājumu, lai tās atgūtu un pievienotu Krievijai. Protams, daļā marksisma teorētiķu varbūt arī dzīvs bija mīts "par vispasaules revolūciju".

Lai nepieļautu Sarkanās armijas virzību uz rietumiem, Antantes valstu koalīcija ļāva Vācijas karaspēkam pagaidām palikt Baltijā. 

Jau 11. novembrī vācu 8. armijas vadība oficiāli atļāva dibināt baltiešu pašaizsardzības spēkus.

No Vācijas 8. armijas atliekām sāka veidot Dzelzs brigādi (vēlāko Dzelzsdivīziju).

 Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 19. novembrī zemessardzē bija reģistrējušies 2500 brīvprātīgo un 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs vienojās, ka šī militārā vienība ar nosaukumu „Latvijas zemessardze“ (Lettländische Landeswehr) kļūst par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem.

Administratīvi tā bija pakļauta Latvijas Republikas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai. 

1918. gada 29. decembrī Ulmaņa valdība slēdza līgumu ar Vācijas pilnvaroto Vinnigu par brīvprātīgo aicināšanu stāties militārajos formējumos cīņai pret komunistiem. Par to viņi saņemtu Latvijas pilsonību.

Sarkanās armijas uzbrukums decembra sākumā sākās trīs kolonnās no divām pusēm - gar dzelzceļa līnijām no Pleskavas un Daugavpils. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии), kas 1918. gada 29. decembrī tika pakļauta padomju 7. armijai.

Uzbrukumā no Pleskavas piedalījās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulki, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulki.

Karadarbības norise

Priekškaujas

Ziemassvētku rītā 25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Loebbecke) vadībā un Trieciengrupas 2. vads ar vilcienu no Rīgas devās Cēsu virzienā.

1. Rīgas latviešu zemessargu rota atteicās cīnīties pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem un palika Rīgā kazarmās. Pirmā sadursme ar Sarkanās armijas jātnieku patruļu notika pie Līgatnes stacijas, bet ar 4. latviešu strēlnieku pulka priekšējām vienībām 28. decembrī pie Ieriķu stacijas.

Vācbaltiešu trieciengrupas vads ar kauju atkāpās uz Līgatni, kur tam uzbruka 4. latviešu strēlnieku pulka 1. rota. Kaujā krita 8 zemessargi. Landesvēra 1. un 2. rota, ložmetēju vads un no Rīgas atvestā artilērijas pusbaterija (2 haubices) nostiprinājās vecajos Pirmā Pasaules kara laika ierakumos stratēģiski svarīgajā Inčukalna stacijā. Te viņiem pievienojās latviešu zemessargu Cēsu rota, kas novietojās Inčukalna stacijā un muižas ēkās aptuveni 3 km uz ziemeļiem no stacijas, bet kaujās nepiedalījās.

Cēsīs, kur tobrīd atradās LSPR valdība, notika gaidāmās kaujas plāna apspriede.

2. Novgorodas divīzijas kara komisārs (военком 2-й Новгородской пехотной дивизии) Jānis Fabriciuss pieprasīja šim frontes iecirknim piešķirt papildus 2. vieglā artilērijas diviziona 1. un 2. trīscollu lielgabalu baterijas, kā arī papildināt esošos 850 vīrus ar mobilizētajiem vidzemniekiem. Operācijas vadību uzņēmās 2. brigādes komisārs Roberts Apinis. Saskaņā ar kaujas plānu, 4. strēlnieku pulkam bija jācenšas ieņemt zemessargu pozīcijas pie Inčukalna muižas, savukārt 1. pulkam bija uzdevums uzbrukt dzelzceļa stacijai frontāli, bet pēcpusdienā apiet dzelzceļa staciju no dienvidaustrumiem pa aizsalušo purvu, lai tumsas aizsegā tajā ielauztos no atsegtā flanga.

Sekas

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu okupācijas iestāžu Rīgu bija pametusi.

1919. gada 2. janvārī plkst. 7.00 arī Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu Latviju okupējušos Padomju Krievijas spēkus pārsauca par "LSPR armiju", kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.