Latgales kongress nolemj apvienot Krievijas Impērijas okupācijas laikā nošķirto Latgali ar pārējām latviešu teritorijām

1917. gada  9. un 10. maijā, pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī, Rēzeknē notikušajā Latgales kongresā emocijas kūsāja. Gan pašu delegātu vidū, gan arī pie kongresa norises vietas sapulcējušos iedzīvotāju pūļos. Atmosfēra bija nokaitēta, tāpēc nācās lēmumu galīgo pieņemšanu atlikt uz nākamo dienu.

Pirmo kongresa dienu aizvadīja kinoteātrī "Diāna". Otrās dienas sanāksme notika pavisam netālu Rēzeknes tirdzniecības skolas telpās. Mūsdienās šeit atrodas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskola. Otrajā dienā delegāti bija sapulcējušies uz rezolūcijas pieņemšanu.

Francis Kemps un viņa domubiedri nepiedalījās lēmumu pieņemšanā. Arī vairāki Franča Trasuna atbalstītāji bija pametuši Rēzekni, baidīdamies par savām dzīvībām, jo kongresa pirmajā dienā atsevišķi delegāti bija piedzīvojuši uzbrukumus.

Latgales kongress pieņēma astoņu punktu rezolūciju. Tās oriģināls nav saglabājies, pieņemtie lēmumi zināmi no publikācijām presē un norakstiem.

Profesors Josifs Šteimans rakstījis, ka Latgales kongresa lēmumiem nebija juridiska spēka. Tā bija deklarācija par latgaliešu politiski aktīvās daļas vēlmēm.

Latgales kongresa rezolūcijas pirmais punkts skanēja:

"Mes, Latgolas, latwiši pylnwarniki, sasapulcejuši 26.—27. aprili Rēzeknē sasauktā kongresā, atzeidami latwišus, kuri dzeiwoj Witebskas gubernē, tai ari kurzemnikus un widzemnikus par winu latwišu tautu, nuspridem apsawinot ar Kurzemes un Wydzemes latwišim winā politiskā autonomā tautas organizmā Kriwijas Walsti.”*

Latgaliešiem vienmēr ļoti svarīgs bijis rezolūcijas otrais punkts. Tas paredzēja pašnoteikšanos valodas jautājumos.

***

Jurists Agris Bitāns norāda:

"Praktiskā ziņā varātu saceit, ka tys dorbuojēs. Školuos beja īspiejams vuiceitīs latgaliski, dokumentus pījēme latgaliski. Cylāki varēje izasaceit latgaliski. Tys nūzeimoj, ka de facto tys dorbuojēs. Cyta līta, ka tymā breidī, kod Ulmaņs uztaiseja apvārsumu, tod mainejuos izpratne par tū, ka ir pareizī i napareizī latvīši, i ir pareizuo latvīšu volūda i napareizuo latvīšu volūda. Nu normativajim aktim pazuda jebkaidys nūruodis iz latgalīšu volūdu i īspieju jū oficiali lītuot."

Latgales kongresā pieņemtie lēmumi paredzēja arī ciešu latviešu sadarbību ar šeit dzīvojošajām mazākumtautībām un viņu interešu respektēšanu.

Šo lēmumu realizēšanai kongress ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi ar 60 deputātu vietām, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju minoritātēm. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu.

Kā atbildes pasākumu Latgales latviešu kongresam tika noorganizēta Latgales krievu sanāksme Rēzeknē 2. (15.) jūlijā, kas nolēma, ka Latgales apriņķiem jāpaliek Vitebskas guberņas sastāvā. Kā jau ierasts, Krievijas koloniālā politika nekavējās "aizstāvēt krievu tiesības" savās cittautu kolonijās.

Neraugoties uz kongresā pieņemtajiem lēmumiem, Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās pieņemt lēmumu par latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu, kaut arī 1917. gada 30. martā (12. aprīlī) tā bija izdevusi rīkojumu par Vidzemes guberņas igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai.

Vineta Vilcāne, Latvijas Radio Latgales studija

***

Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijā. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par „Letiju” (Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (Лотыголa).

1561. gadā pēc nemitīgajiem krievu iebrukumiem Livonija noslēdza ūniju ar Polijas-Lietuvas republiku (PLR) un kļuva par tās vasali, bet pierobežā esošā un Maskavijas visvairāk apdraudētā Latgale tika nodota tiešā PLR pakļautībā un tika dēvēts par „Inflantiju” (Inflanty). Šajā laikā Latgalē nostiprinājās katolicisms (pārējā daļā par vadošo ticību kļuva luterānisms) un latgaļu dialektā ienāca daudzi poļu (slāvu) un lietuviešu izcelsmes jaunvārdi, kamēr pārējās latviešu teritorijās vairāk ieviesās ģermāņu (vācu, zviedru) izcelsmes jaunvārdi.

Arī pēc PLR "dalīšanas"* jeb Krievijas okupācijas 1772.—1918. Latgale saglabāja Inflantijas nosaukumu, lai gan tika iekļauta Krievijas - Vitebskas guberņas sastāvā. Latgale tieši Krievija pārvaldes laikā sāka ievērojami ekonomiski atpalikt no pārējās Latvijas, jo tajā tika pārņemtas Krievijas mantošanas tradīcijas (zemi mantoja visi vīriešu kārtas pēcnācēji, sekojoši tā bija sadrumstalota un neefektīvi izmantojama), kā arī visilgāk tika pakļauta Krievijas dzimtbūšanas sistēmai (1772-1866, kamēr, piemēram, Daugavas otrā pusē esošā Zemgale un Kurzeme- tikai 1795-1817).

Nosaukumu „Latgale” 1900. gadā no seno „lotigolu” apzīmējuma darināja un ieviesa latgaliešu rakstnieks un politiskais darbinieks Francis Kemps (1876.—1953.).

Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterānisms, Latgalē joprojām dominējošā ir Romas katoļu baznīca, lai gan tajā sastopami arī pareizticīgie- gan vecticībnieki, gan pamatā PSRS okupācijas laikā iebraukušie kolonisti, kuri pēc PSRS sabrukuma sevi pamatā asociē ar Kremlim pakļauto Maskavas pareizticīgo baznīcu.

***

"Polijas dalīšana" bija tābrīža Eiropas lielvalstu slepena vienošanās (saturiski identiska vēlākam Molotova - Ribentropa paktam) par kaimiņvalstu pakļaušanu un sadalīšanu savā starpā.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

Krievu šovinisti un vēstures falsifikatori parasti šīs vēstures detaļas attiecībā uz t.sk. iepriekš suverēno baltiešu apdzīvoto zemju okupāciju (parasti pēc ilgstošiem kariem) 18.-19.gs. cenšas noklusēt un iztēlot kā bez vai "labprātīgu pievienošanos" Krievijas Impērijai. Iecienītākais krievu šovinistu termins attiecībā uz okupāciju ir "zemļi "otošļi" k Rossii", lai gan pašas Krievijas Eiropas daļas zemes no Baltijas jūras līdz pat Maskavai ir senas ba;tu tautu zemes.