1920.gada februāra kaujas pret iebrukušo Krievijas Sarkano Armiju Latgalē

Pēc Okobra apvērsuma Krievijā, pretēji vēstijumiem par Krieviju, kā "tautu cietumu", boļševiki darīja visu iespējamo, lai pretēji pašu tautu un Rietumvalstu centieniem nodrošināt Krievijas okupēto tautu pašnoteikšanās tiesības, tās paturētu Krievijas pakļautībā. 

Tūlīt pēc 1. Pasaules kara beigām un Vācijas kapitulācijas, Krievijas Sarkanā Armija, pārkāpjot pašas parakstīto Brestļitovskas miera līgumu, 1918. gada beigās uzsāka iebrukumus visās neatkarību atguvušajās valstīs.

Neatkarības cīņas pret krievu iebrucējiem Latvijā turpinājās vairāk kā gadu un pateicoties sabiedrotajiem- britiem, igauņiem, poļiem u.c. beidzās ar latviešu uzvaru.

Tikmēr,- Padomju Krievijā - no 1919 līdz 1940. gadam komunisti organizēja vairākus desmitus genocīda "operāciju" pret nekrievu tautām, lai panāktu "dzīves telpas" izveidi "padomju krievu" nācijai.  

«…Принять военные меры, т.е. постараться наказать Латвию и Эстляндию военным образом (например, «на плечах» Балаховича перейти где-либо границу на 1 версту и повесить там 100 –1000 их чиновников и богачей)».
 

-Ленин, август 1920 г.,

(Латышев А.Г. Рассекреченный Ленин. М., 1996).

***

Latvijas delegācija, kura janvārī izbrauca uz Maskavu, pēc samērā īsām sarunām noslēdza pamieru, kurš stājās spēkā 1920. gada 1. februārī plkst. 12:00.

Tikai tāds interesants fakts - pamiera noteikumi nāca zināmi armijas vadībai dažas dienas pēc 1. februāra, kad no Maskavas atgriezās mūsu delegācija. Padomju Krievijas 15. armija, kā paši krievi atzīstas, bija sakauta un to vairs nevarēja uzskatīt par kaujas spējīgu. Krievi baidījas, ka mūsu armija, kopā ar Polijas armiju, var turpināt uzbrukumus. Vēlāk pie miera slēgšanas krievi jau bija nepiekāpīgāki un vilcināja šo procesu, jo tad bija skaidrs, ka mūsu armija nepāries etnogrāfisko robežu. 

Pamiera noteikumi īsumā bija šadi: pamiera noslegšana jātur pilnīgā slepenībā, tātad arī karaspeks to nedrīkst zināt. Latvijas armija paliek uz līnijas, kāda bija ieņemta: Osvejas ezers — Zilupe no augšgala līdz Gortanovas sādžai, - Utkina, Dulova-Tarakanova-Vaskova-Grešnaja Cora-Gorodišce-Krauli-Stupāni-Bubencava-Katleši. Savukārt Krievija atvelk savu karaspēku 5 kilometri uz austrumiem no minētās līnijas; karaspēka atvilkšana jāizdara nekavējoši, pēc pamiera iestāšanās, un spēku atvilkšana jāizdara 10 dienu laika. Krievi savu karaspēku neatvilka un cīņas spontāni turpinājās.  

(ģen. P. Radziņš)

1920. gada 6. februārī 4. Valmieras pulka iecirknim ienaidnieks uzbruka ar lielākiem spēkiem un, atspiežot mūsu vienības, pārnāca Zilupi. Ar strauju pretuzbrukumu ienaidnieku atsvieda atpakal pāri Zilupei un mūsu vienības ieņēma vairakas sadžas Zilupes austrumu krastā, pie kam ienaidniekam tika nodariti smagi zaudējumi.

Ienaidniekam pienāca talkā vairākas jaunas karaspēku daļas no Igaunijas un citām frontēm. Tā 6. februārī 1. Liepajas pulka iecirknī bija pienācis 189. Padomju Krievijas pulks no Igaunijas Narvas frontes. Jau iepriekšējās dienās mūsu izlūki deva ziņas, ka ienaidnieks ar jaunpienākušiem spēkiem gatavojas uzbrukt.

1920. gada 6. februāra pēcpusdienā "ienaidnieks ar lielākiem spēkiem arī uzbruka Brancevas rajonā, bet mūsu vienības jau zināja un gaidīja šo uzbrukumu, tāpēc arī to atsita to samērā viegli. Saņēma arī vienu gūstekni, kurš stāstīja, ka 189. pulkam uzdots uzbrukt netik vien Brancevai, bet arā citās vietās. Tas izrādījās patiesība, jo naktī ienaidnieks četras reizes uzbruka Bancevas, Ruškovas un Novo-Pokrovskoje rajonā. Ar rīta gaismu pulka II un III bataljons izdarīja pretuzbrukumu, atsvieda ienaidnieku, ieņemot veselu rindu sādžu. Saņēma gūstekņus no 189. un 1. Petrogradas stradnieku pulkiem, kopskaitā 40 cilvēkus. Ienaidnieks pameta arī daudzus kritušos. Šajās kaujās Latvija iznīcināja pilnīgi 189. Padomju Krievijas pulka 2 rotas. Pēc ienaidnieka padzīšanas, Liepajas pulka vienības atgriezās vecajās pozīcijās."

Pēc latvietislatvija.com sagatavoja Zanda Radziņa, Nekropole.info