1863. gada Janvāra Latgales sacelšanās. Uzbrukums krievu spēkiem pie Krāslavas

1863. gada 13. maijā pie Krāslavas notika latgaļu un poļu atbrīvošanās cīnītāju bruņots uzbrukums krievu karaspēka vienībai vietējā muižnieka Leona Plātera vadībā. Leons Plāters bija dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas, ģimenē.

1863. gadā pavasarī no Dagdas Kazanovas muižā ieradās Zigmunds Buiņickis, kas bija izplānojis uz austrumiem no Krāslavas Baltiņu mežā uzbrukt krievu armijas transportam ar ieročiem un izdalīt tos sacelšanās dalībniekiem.

Pirms tam cīnītāji nodeva zvērestu Krāslavas katoļu baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs.

1863. gada 13. maijā Leons ar pieciem bruņotiem muižas kalpiem (kalpu Zablocki, kučieri Janu Bansu, stārastu Citoviču, šļahtiču Niececki un Antoniju) devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas no Daugavpils pa pasta traktu virzījās caur Krāslavu. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri. Uzbrukumā krita daži karavīri, daži tika ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu.

Leons Plāters un viņa biedri tika sagūstīti un ieslodzīti Dinaburgas cietoksnī, kur 1863. gada 9. jūnijā Plāteram izpildīja nāvessodu. Vienos avotos minēts, ka pēc nošaušanas viņš apglabāts turpat smiltājā pie cietokšņa, netālu no Rīgas-Dinaburgas šosejas, bet pēc tam naktī slepeni pārapbedīts nezināmā vietā. Citos, ka viņš apbedīts turpat cietokšņa 3. bastionā.

Priesteri Bolceviču notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījumā. Zigmunds Buiņickis aizbēga uz ārzemēm.

Leonam Plāteram par godu sacerēta "Latviešu dziesmu par Leona Plātera nošaušanu" (1871). Viņa vecākā māsa Ludvika Plātere brāļa piemiņai uzrakstīja "Drāmu bez nosaukuma" (1875). Rainis uzrakstīja dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters" (no krājuma "Saules gadi").

Kazanovas muižā, kurā līdz savai traģiskajai nāvei dzīvoja Leons, viņa māte Antoņina Plātere uzstādīja krustu (t.s. "Dēla krustu"), kas iznīcināts 1960. gados Krāslavas–Kombuļu ceļa būves laikā.

1998. gadā krusts tika atjaunots.

Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta. Lai gan drīz pēc tās apspiešanas no dzimtbūšanas tikai atbrīvoti arī pēdējie "kroņa dzimtzemnieki' ( 1866. g.; Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē dzimtbūšana bija atcelta jau 2 paaudzes - 40 gadus iepriekš), vienlaikus tieši Latgale tika piespiedu rusificēta vislielākā mērā,- piemēram, Latgalē tūlīt (1864.g.) sacelšanās tika aizliegta grāmatu drukāšana ar latīņu druku, drīz skolās tika aizliegts skolniekiem pat sarunāties starpbrīžos latviski savā starpā, par  to sodot. Situāciju lielā mērā glāba katoļu baznīcas jau pirms Krievijas okupācijas uzsāktā latgaļu izglītošana, kuras rezultātā daudzi skolotāji un citi vietējās inteliģences pārstāvji latviešu (latgaļu) grāmatas pavairoja, tai skaitā pārrakstot ar roku. Latīņu drukas aizliegums Latgalē tika pārtraukts tikai pēc 40 gadiem,- 1904. gadā, kad Krievijas vara saprata, ka ir bezspēcīga kontrolēt strauji pieaugušo drukas izdevumu pieejamību.

***

Latgale un Polija

1557. gada septembrī, nespējot pietiekami nodrošināt valsts neatkarību un aizsardzību pret biežajiem krievu -tatāru uzbrukumiem, Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Maskaviju (Krieviju).  Sigismunds II Augusts jau kopš tā paša 1557. gada bija noslēdzis protekcijas līgumu ar Rīgas arhibīskapiju veidojošām valstiņām.

1560. gadā, Livonijas karā, Krievijas cara Jāņa Briesmīgā (Joana IV) karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Lai nepieļautu valsts tālāku okupāciju no krievu puses, sakautais ordenis noslēdza padošanās paktu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, 

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 

Uz ziemeļiem no Daugavas (ar Maskaviju tieši robežojušās zemēs) tika izveidota Pārdaugavas hercogiste jeb vasaļvalsts tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts- Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Livonijas ziemeļdaļu,- bijušās Dāņu Igaunijas zemes ieņēma Zviedrija.

Noslēgtās vienošanās rezultātā, latviešu apdzīvotās teritorijās Daugavas labajā krastā (Vidzeme, Latgale), daudzas muižas, kuru pārvaldītāji bija krituši karā pret Krieviju, nonāca poļu izcelsmes muižnieku rokās, kuri spēja nodrošināt militāru atbalstu kariem pret iebrūkošajiem krieviem.

Diemžēl, nepilnu divsimt gadu laikā, Polijas - Lietuvas kopvalsts politikā uzvarēja nevis vienota valsts politika, bet sāka dominēt ietekmīgāko feodāļu ("magnātu"), intereses, kuri nereti slēdza seperātus pamierus ar valsts ienadiniekiem un to izmantoja blakus esošās kaimiņu zemes, pirmkārt jau pastāvīgais Baltijas un Polijas zemju ienaidnieks - Krievija.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, kur Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju", pēc būtības līdzīgu dokumentu kā 260 gadus vēlāk noslēgto "Ribentropa- Molotova paktu"

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta jau trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā, parakstot 5. augustā līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos. 20 gadu laikā - līdz 1795. gadam Polijas- Lietuvas valsts, ieskaitot tās vasaļvalstis- hercogistes nonāca pamatā Krievijas rokās. Vietējā muižniecība to uztvēra dažādi, pārsvarā baltvāciešu izcelsmes muižnieki nereti ieguva augstus amatus Krievijas galmā, savukārt poļu izcelsmes muižnieki ar okupāciju nesamierinājās un tāpēc visus 123 okupācijas gadus (1795-1918) regulāri sacēlās pret Krievijas Impēriju.