Pieņemts Vidzemes zemnieku "Agrārais pagaidu likums", kas atļāva zemniekiem iegūt zemi "par dzimtu"

1849. gadā kā Vidzemes guberņas pagaidu likumu uz 6 gadiem izdeva Felkerzāma un Reinholda fon Samsona izstrādāto Agrāro likumu, ko pēc tam pagarināja. Zemi sadalīja 3 kategorijās: muižas, zemnieku, kvotas zeme.

Zemniekiem bija tiesības uz zemes nodošanu mantojumā.

Atcelti brīvo līgumu principi. Pārgāja no klaušām uz naudas nomu. Aktīvi sāka pārdot mājas zemniekiem.

Zemnieku saimniecību izpirkšana sākumā notika gausi, tīdz 1860. gadam izpirktas bija tikai 36 saimniecības (0,07%). 

Zemniekiem bija Rentes banka, kas deva hipotekāros kredītus. Muižnieks nedrīkstēja zemi neapstrādāt: ja neapstrādāja, to bija jāiznomā, vai jāpārdod. Kvotas zeme palika muižnieku rīcībā, paredzēta muižas ļaužu apstrādāšanai. Līdzekļu pieaugums ļāva muižniekiem modernizēt muižu inventāru un ieviest progresīvākas saimniekošanas metodes.

1850. gados Vidzemes guberņā apmēram 82% līgumu paredzēja klaušu nomu, bet Kurzemes guberņā 58%. Nomniekam, kas atteicās pieņemt muižnieka noteikumus, draudēja izlikšana no mājām, varēja arī atņemt vērtīgāko inventāru (Kurzemes likuma 127. p. noteica, ka inventārs pieder muižniekam).

Inventāra iztrūkumu kompensēja muižnieks, pārpalikums bija zemnieka īpašumā, bet muižnieks to varēja atpirkt. Kalpu un muižas ļaužu stāvoklis bija labāks. Saimnieks bija atbildīgs par inventāra stāvokli. Vidzemē t.s. "dzelzs" inventārs bija saimnieka īpašums. Teorētiski muižnieka lēmumus varēja pārsūdzēt pilskunga tiesā. Katram saimniekam, kas atstāja saimniecību, bija jāatstāj ēkas lietošanas kārtībā, ar visu reģistrēto inventāru, apsētu rudzu lauku un iztīrītām pļavām. Vidzemē saimnieks saņēma kompensāciju par viņa uzbūvētām ēkām. Ja kāda saimniecība palika neiznomāta, muižniekam bija tiesības to pievienot savai muižai. Kurzemē šādā veidā pievienoja 15%, Vidzemē — 4% zemnieku saimniecību.

Ja nomnieks nevarēja izpildīt līgumsaistības, tad tiesa izūtrupēja tā mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā, un lika atstrādāt parādu — radās jauns zemnieku slānis "parādu kalpi". Kurzemes guberņā muižnieks parādu kalpam deva uzturu, samaksāja par viņu nodokļus un dzēsa ik gadu 15 rubļus no parāda. Ja kalpam bija ģimene, tad arī to uzturēja muižnieks (sievai bija jāstrādā muižā par 10 rubļiem gadā). Klaušu noma bija visizplatītākā — teorētiski klaušas bija neierobežotas, bet praksē Vidzemes guberņā pieturējās pie vaku grāmatu normām.

Kurzemes guberņā 1867. gadā, bet Vidzemes guberņā 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas.