Rīgas ģenerālgubernators M. Esens Napoleona Bonaparta uzbrukuma draudu dēļ, pavēl nodedzināt Rīgas priekšpilsētas

Pēc sakāves Krievijas- Prūsijas- Francijas karā (1806-1807) Krievija bija spiesta ar Francijas imperatoru Napoleonu I 1807 noslēgt Tilzītes miera līgumu un pievienoties blokādei pret Angliju.  Tomēr Krievija pārkāpa miera noteikumus un Francijas karaspēks 1812. gada jūnijā iebruka Krievijā. Napoleona I galvenie spēki virzījās uz Maskavu, bet viens (10.) korpuss gar Baltijas jūras piekrasti devās uz Rīgu (komandieris Ž.E. Makdonalds). Šajā korpusā ietilpa arī Īpašs prūšu korpuss, kas Latvijā ienāca no Lietuvas

6.jūlijā prūši ieņēma Bausku, 7. julijā - Iecavu, pēc tam Jelgavu. Citas franču karaspēka daļas, kas nāca no Klaipēdas ieņēma Liepāju un īsā laikā 1795. gadā krievu okupētā Kurzeme un Zemgale.pārgāja franču rokās. Rīgai, kas tolaik bija zviedru spēcīgi nostiprināts cietoksnis, pretinieks kavējās uzbrukt un apstājās līnijā Ķekava-Olaine-Sloka, izdarot tikai vienu neveiksmīgu uzbrukumu Daugavgrīvas cietoksnim.   

Rīgas ģenerālgubernators M.G.Essens panikā (uz Rīgu dzīta ganāmpulka sacelto putekļu dēļ) 12.jūlijā pavēlēja nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, (kas bija ierasta taktika, jo ļāva cietoksnī izvietotajiem lielgabaliem bez šķēršļiem apšaudīt uzbrucējus. Taču Napoleona karaspēks Rīgai pat netuvojās. Bez nepieciešamības izdarītā nodedzināšana  nodarīja iedzīvotājiem milzīgus zaudējumus (~17 milj. sudraba rubļu), atstājot bez pajumtes un iztikas līdzekļiem ap 6500 iedzīvotāju.   Ģenerālgubernators Esens tika atstādināts no amata un vēlāk nošavās, bet viņa vietā tika iecelts Filipo Pauluči.

Pēc 1795. gada Krievijas okupācijas, Kurzemes un Zemgales zemnieku stāvoklis bija pasliktinājies, savukārt, pašnoteikšanās tiesības zaudējusī Kurzemes - Zemgales hercogistes muižniecība nebija viendabīga, un daļa atbalstīja frančus (faktiski prūšus). Zemniecība gaidīja no frančiem dzimtbūšanas atcelšanu, taču kara apstākļos nereti sastapās ar vēl lielākām kara nodevām un klaušām. Attiecībā uz muižniecības statusu zināmi soļi tika izdarīti- 1812.g. 1. augustā tika atjaunota Krievijas okupācijas rezultātā 1795. gadā neatkarību zaudējusī Kurzemes- Zemgales hercogiste, taču tas bija tikai formāls akts un hercogisti faktiski pārvaldīja franču administrācija.

Franču kavēšanās dēļ atcelt dzimtbūšanu, kā arī krievu propagandas dēļ (īpaši nopelni bija Garlībam Merķelim), Rīgas latviešu attieksme mainījās un tie sāka atbalstīt krievus,- tai skaitā nodrošinot ar loģistiku (kravu / personāla pārvadāšanu) un sabotējot franču (prūšu) prasības. 

Jau drīz pēc franču iebrukuma izgāšanās (karaspēkam paliekot bez pārtikas, rezervēm un vienkārši nosalstot), Baltijas vācu muižniecības neitralitātes dēļ un lielā mērā F. Pauluči iespaidā,  kara sabaidītās Krievijas impērijas attieksme pret latviešu un igauņu zemniecību mainījās- jau nākamajos 5 gados tika izsludināta zemnieku brīvlaišana

Pašā Krievijā, t. sk. Vitebskas guberņā iekļautā Latgalē) tā notika 2 paaudzes vēlāk ( 1861.-1866.g.)