ASV nopērk no Krievijas Aļasku

Aļaska  pēc platības ir lielākais Amerikas Savienoto Valstu štats. Tas atrodas Ziemeļamerikas ziemeļrietumos. Pateicoties dabas resursiem, ir viens no turīgākajiem štatiem. Aļaskas administratīvais centrs ir Džūno. Kopš 2009. gada jūlija Aļaskas gubernators ir Šons Parnels (Sean Parnell).

Aļaskai ir sauszemes robeža ar Kanādu, tas ir, ar Britu Kolumbijas provinci un Jukonas teritoriju. Aļaska ir vienīgais ASV štats, kam ir robeža ar Krieviju. Tā ir jūras robeža, kas ir novilkta caur Beringa šaurumu.

Aļasku, kuru jau tūkstošiem gadu apdzīvoja pirmiedzīvotāji, "atklāja" un  sākotnēji centās kolonizēt Krievija, bet 1867.gadā par 7,2 miljoniem ASV dolāru to pārdeva ASV, jo nespēja sabalansēt savu budžetu Krimas un turku karu dēļ. Bez problēmām ar budžeta deficītu, Krievijas agresīvā ārpolitika to bija sanaidojusi ar kādreizējo sabiedroto- Angliju, kuras milzīgā kolonija- Kanāda tieši robežojās ar Aļasku. Krievija baidījās, ka var Aļasku zaudēt Anglijai vispār bez atlīdzības, ja tā nolemtu iebrukt no Kanādas puses (Anglija gan to nekad nedarīja)- Krievijai nebija nekādu iespēju Aļaskai militāri palīdzēt. Kā raksta pat tālaika pašas Krievijas avoti, "krievu kolonizatori" bija sanaidojušies arī ar vietējiem pamatiedzīvotājiem, jo regulāri tos aplaupīja, uzspieda smagas klaušas (pamatā kažokādu veidā), kā arī nereti nogalināja nepaklausīgos un izvaroja to sievietes, tādēļ pat bez ārēja iebrukuma krievu kolonistus varētu iznīcināt pamatiedzīvotāji, ja krievu kolonisti netiktu nodrošinātu ar militāru atbalstu.

To, ka lēmums bija pareizs apliecina notikumi gandrīz 50 gadus vēlāk, kad Krievija zaudēja Japānas karu un tika pilnībā sakauta pie Portarturas pat savu sauszemes robežu teritorijā.

Vairums amerikāņu sākotnēji šo pirkumu vērtēja kā naudas izšķērdēšanu par "klinšu un ledus kluci"; lai tos pārliecinātu par pirkumu, Krievijas puse caur saviem diplomātiskajiem kanāliem vairākiem ietekmīgiem ASV politiķos samaksāja kukuļos apmēram $140,000, jeb aptuveni 2% no pirkuma summas.

Pārdošanas darījumu kārtoja Krievijas tābrīža talantīgais finanšu ministrs un imperatora padomnieks grāfs Mihails fon Reiterns, kura senči cēlušies no Rīgas. 

Savu civilo dienestu Mihaels sāka Finansu ministrijā, vēlāk strādājis Tieslietu ministrijā.

1854. gadā pārcelts uz Jūras lietu ministriju un tur nonācis lielkņaza Konstantīna Nikolaja dēla  pakļautībā.

1858. gadā kļuvis par valsts sekretāru un Krievijas impērijas dzelzceļu lietu komitejas vadītāju. Viņa vadībā tika uzsākta vairāk kā 20,000km gara dzelzceļu līniju izbūve, kas ļāva Krievija sākt preču (graudu, izrakteņu u.c.) eksportu no iekšzemes.

1860. gadā ieņēmis Finanšu Komitejas pārvaldnieka amatu un kļuvis par zemnieku brīvlaišanas likumdošanas komisijas redakcijas locekli (atšķirībā no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales, kurās dzimtbūšana tika atcelta jau līdz 1819.g. Latgalē, kas tobrīd bija iekļauta Vitebskas guberņā un pārējā Krievijā dzimtbūšanu atcēla tikai 1863. gadā)

1862. gada 23. janvārī iecelts par Krievijas impērijas finanšu ministru. Krievijas valsts budžets jau daudzus gadus bija strādājis ar ievērojamu budžeta deficītu, un gan ārējo, gan iekšējo aizņēmumu procenti nemitīgi auga. Savu darbību Reiterns sāka ar budžeta pozīciju publiskošanu, kas līdz tam skaitījās bezmaz valsts noslēpums. Reiterns ieviesa vienotu Valsts Kasi, izstrādāja arī stingri noteiktu kārtību, kādā ministrijas var pieprasīt un pārtērēt budžetu (viņa laikā šādi budžeta pārtēriņi samazinājās no 35 miljoniem rubļu līdz 9 miljoniem rubļu)

1862.-1863. gados Reiternam tika uzdots stabilizēt Krievijas naudas sistēmu, nodrošinot rubli ar zeltu pēc fiksēta kursa.

Lai reformu varētu īstenot, Reiterns aizņēmās naudu Londonas Rotšildu bankā un aizņēmuma rezultātā 1864.gadā tika izveidota pirmā Krievijas kredītbanka, kura ļāva attīstīties Krievijas uzņēmumiem. Drīz vien ap pirmo banku izauga vesela banku sistēma, gan privātas kredītbankas, gan zemes bankas. Vēlāk šī sistēma papildinājās ar pilsētu un lauku apvidu kredītsabiedrībām, kā arī sāka veidoties pirmās apdrošināšanas biedrības.

Taču valsts budžeta deficīts līdz pat 1872. gadam turpināja pieaugt, jo ieņēmumi no nodokļiem nesedza valsts garantēto aizņēmumu.

1867. gadā, lai segtu budžeta deficītu un garantijas ārvalstu bankām, kā Krievijas finansu ministrs Mihaels fon Reiterns, Krievijas cara uzdevumā pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām Valstīm.

Interesantas ir versijas (vairāk leģendas un mīti) par to, ka saņemtā nauda tiešā veidā, iespējams, tā arī nenonāca Krievijas valsts budžetā. Aleksandrs II bija pāvēlējis Londonā dolārus konvertēt zeltā (kura rezultātā tika zaudēts apmēram 10% no pārdošanas vērtības), un zeltu no Londonas,  pārvest ar kuģi uz Sankt. Pēterburgu. Šo kuģi, sagadīšanās dēļ, pie Somijas krastiem bija uzspridzinājis kāds jau Eiropā pazīstams apdrošināšanas prēmiju krāpnieks un kuģis nogrimis ar visu apkalpi un kravu.

20.gs. 80. tajos gados apvienota Krievijas- Somijas ekspedīcija veica vraka izpēti, taču zeltu neatrada.

Vēl viena versija vēsta, ka naudu piesavinājies liekņazs Konstantīns (imperatora brālis) un kā savu privātu naudu ieguldījis dzelzceļa kompāniju akcijās (pirmās Krievijas dzelzceļu kompānijas dibināja kā privātas, un tikai 19.gs. 90. tajos gados tās nacionalizēja).

1872. gadā Reiterns bija panācis situāciju, ka Impērijas budžets jau beidzās ar pārpalikumu, nevis deficītu. Taču Krievijas atsāktais karš pret turkiem sagrāva Reiterna radīto finanšu sistēmu.

"Krimas iegūšana" Krievijai izmaksāja 888 miljonus rubļu, un lai arī daļu zaudējumu (~350miljonu rubļu) izdevās segt ar sekmīgu Krievijas labības pārdošanu Eiropai (kurā bija neražas gadi un pateicoties Reiterna izbūvētajiem dzelzceļiem Krievija pirmoreiz bija spējīga eksportēt savus produktus), tā vairs neatguvās no karu radītās ekonomiskās krīzes nekad.

Amerikāņu attieksme pret Aļasku mainījās divdesmit gadus vēlāk,- 1896.gadā, kad Aļaskā tika atklāts zelts. Daudzi cilvēki devās uz Aļasku cerībā kļūt bagāti. Dažu gadu laikā iztērētais tika atgūts ar uzviju.

Naftas atradņu, vēlāk gāzes un daudzu citu ķīmisko vielu un elementu atklāšana kopš 1968.gada papildināja šīs pavalsts bagātību.

Interesanta apkāpe- 21. gadsimtā vērienīgi apgūstot Aļaskas bagātības, ASV privātās kompānijas ir spiestas noteiktu peļņas daļu (ne tikai fiksētu dabas resursu nodokli vai maksu par zemes izmantošanu) maksāt Aļaskas štata budžetā, tās attīstības fondā. Lai gan štats nav starp bagātākajiem pēc IKP, bet pārrēķinot uz 1 iedzīvotāju, tas ir 15. vietā. Turklāt, katrs aļaskietis saņem "dividendes" no Aļaskas attīstības fonda (~ $3200 2008.g.) par to vien, ka dzīvo Aļaskā. Rezultātā, lai arī Aļaskā ir augsta dzīves dārdzība, tās pamatiedzīvotāju stāvoklis ir nesalīdzināmi augstāks, kā turpat blakus- Krievijā. Turklāt, kompānijas, atšķirībā no Krievijas, nodrošina iedzīvotājus ar darbu. Ekonomiskais stāvoklis Aļaskā gan pasliktinājies pēdējos gados, jo naftas un gāzes cenas ievērojami pazeminājušās, taču vienlaikus tiek attīstītas citu dabas resursu apguves jomas.