Dzimtbūšanas atcelšana Vidzemē

  Dzimtbūšana ir feodāla /pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka.  

Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām - aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai beztiesības formai,- dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas.  

Rietumeiropā un Viduseiropā dzimtbūšana izveidojās 7.-9. gadsimtā un pastāvēja līdz 15.-18. gadsimtam (Viduseiropā – arī līdz 19. gs.).

Anglijā un Francijā dzimtbūšana faktiski izzuda 14.-15. gadsimtā. Austrumeiropā tā pastāvēja no 15. līdz 19. gadsimtam.

Dzimtbūšana Livonijas konfederācijas valstīs izveidojās 15.-16. gadsimtā, vispirms bīskapu valstīs, bet vēlāk arī Livonijas ordeņa valsts teritorijā.

No 1494. gada pirmo reizi atrodamas ziņas Latvijā par dzimtbūšanu- kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrands noslēdza līgumu ar saviem vasaļiem par bēgļu izdošanu.

15. gadsimta beigās zemnieku klaušas bija 30-50 dienas gadā,

Līdz pat ordeņa sabrukumam (1562.g.) pie zemes bija piesaistīti tikai saimnieki un viņu vecākie dēli, bet pārējie cilvēki bija brīvi. 

Līdz pat 16. gadsimta beigām zemniekiem bija tiesības nēsāt ieročus.

17. gadsimtā klaušas sasniedza jau apmēram 5 stundas dienā. 

Poļu laiki

Pēc Livonijas valsts sabrukuma un nonākšanas Polijas-Lietuvas pakļautībā zemnieku tiesiskais stāvoklis pasliktinājās.

Tas bija saistīts gan ar muižnieku varas pieaugumu, gan zemnieku stāvokli Polijā un Lietuvā, kur jau 1496. gadā zemnieki ar likumu tika piesaistīti zemei

Pēc 1543. gada statūtiem zemnieki zaudēja tiesības pārvaldīt nekustamo īpašumu, bet pēc 1573. gada statūtiem muižnieki varēja atsavināt zemniekus kā mantu.

Ja Livonijas laikā zemi uzskatīja par objektu, kas nevienam nevar piederēt, bet ko var pārvaldīt, tad pēc Livonijas sabrukuma muižnieki, kam tā bija iznomāta ('nodota lēnī")  sāka uzskatīt zemi par savu īpašumu.

Atšķirīgs bija zemnieku stāvoklis valstij piederošajās muižās un muižnieku īpašumā esošajās. Pēdējās zemnieku stāvoklis parasti bija sliktāks- viņiem bija lielākas klaušas un nebija tiesību sūdzēties par dzimtkunga rīcību.

Zviedru laiki (Vidzeme)

Zviedru Vidzemes zemnieku stāvoklis uzlabojās pēc 1630. gadā veiktās Vidzemes tiesu reformas. Pašā Zviedrijā dzimtbūšana nepastāvēja.

Katrā apriņķī tika izveidotas zemes tiesas, kuras atņēma muižniekiem civilo un kriminālo jurisdikciju par saviem dzimtļaudīm. Saskaņā ar Zviedrijas baznīcas likumu, visiem teritorijā dzīvošajiem bija jāprot lasīt, kas ievērojami uzlaboja zemnieku informētību.

1681. gadā karalis Kārlis XI parakstīja priekšlikumu par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē, taču Vidzemes landtāgs to noraidīja.

1696. gadā tika izdots reglaments, kurā noteica maksimālo klaušu dienu skaitu. Vidēji tās bija 325 dienas gadā uz vienu arklu (28 ha), rēķinot uz arkla platības 15,8 lauku darbos nodarbinātus iedzīvotājus. Saimnieki klaušās negāja, savukārt kalpi un saimnieku neprecētie dēli gan gāja klaušās, taču tika uzskatīti par brīviem cilvēkiem. Reglaments arī ierobežoja muižnieku mājas pārmācības tiesības. Visi pārkāpumi bija jānodod tiesā, vienīgi klaušu darbinieku sīkos pārkāpumus varēja sodīt ar miesas sodu.

Krievu laiki

Lai gan politisku apsvērumu dēļ pēdējos 200 gadus Latvijā tiek runāts par "700 gadu vācu jūgu", faktiski kopš 18. gs. sākuma, kurā apstākli ievērojami pasliktinājās un dzimtzemnieki faktiski pielīdzināmi vergiem, jārunā par "krievu jūgu", jo visa likumdošana bija saskaņota Krievijas, ne Vācijas galmā. Pašā Krievijā zemnieku stāvoklis būtiski pasliktinājās Pētera I laikā, - cenšoties Krieviju "modernizēt", tas tika darīts uz iedzīvotāju stāvokļa pasliktināšanas rēķina. Tika ieviesti jauni nodokļi, desmitiem tūkstošu Krievijas cilvēku tika nomocīti realizējot Pētera I idejas,- piemēram Pēterburgas izbūvē, nerunājot jau par teritorijām, kurās Pētera I karaspēks iebruka- piemēram, Vidzeme tika izpostīta pilnībā, bet cilvēki aizvesti uz Krieviju.

Ja Vidzeme "krievu jūgā" nonāca jau kopš  18. gs sākumā, Kurzeme saglabāja formālu neatkarību no Krievijas līdz gadsimta beigām- līdz 1795. gadam. Vairums tautasdziesmas par kungiem un klaušām atspoguļo tieši "krievu laikus". Var šķist paradoksāli- smagākie klaušu laiki sākās tieši pēc dzimtbūšanas atcelšanas, jo atbrīvotie zemnieki zaudēja jebkādas tiesības uz mājām un zemi, kuri bija iekopuši.

1739. gadā pieņemtajā Rozena deklarācijā, kura attiecās arī uz Vidzemi un Latgali, bija noteikts, ka zemnieki ir īpašums, tātad var tikt pirkti, pārdoti un dāvināti, dzimtkungam ir neierobežotas tiesības zemnieku sodīt un lemt par viņa dzīvību un nāvi. Dzimtkungs varēja palielināt klaušas pēc saviem ieskatiem un arī brīvi rīkoties ar zemnieka kustamo mantu.

Līdz ar to saimnieki bija saistīti pie zemes, bet viņiem nebija nekādu tiesību palikt savās mājās, kaut arī viņi izpildītu visus pienākumus pret muižu (izņēmums bija nedaudzās atlikušās kroņa muižas, kur palika spēkā zviedru laiku noteikumi).

Kalpi turpretim faktiski bija kļuvuši par savu kungu vergiem. Turklāt katru saimnieku un viņa ģimenes locekļus dzimtkungs varēja pārvērst par kalpiem un viņus pārdot un pirkt.

19. gadsimta sākuma dzimtbūšanu Baltijas guberņās atcēla - Igaunijā 1816. gadā, Kurzemē 1818. gadā un Vidzemē 1819. gadā.

Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākošos 3 – virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē).

Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās. Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu un vēlāk, izpirkšanu.

Līdz pat 19. gadsimta vidum izplatītākā bija klaušu noma, kad to nomainīja naudas noma.

Latgalē dzimtbūšana tika atcelta 1861. gadā, kad tā tika atcelta arī citur Krievijas impērijā.

Citās valstīs dzimtbūšana tika atcelta:

• Katalonijā: 1486
• Anglijā: 15.gs.
• Austrija: 1848.g.
• Valahija: 1746
• Moldova: 1749
• Saksija: 19.12.1771
• Čehija: 1.11.1781 -1848
• Bādene: 23.7.1783
• Dānija: 20.6.1788
• Francija: 3.11.1789
• Šveice: 4.5.1798
• Šlēzviga Holšteina: 19.12.1804
• Pomerānija: 4.7.1806
• Varšavas hercogiste: 22.7.1807
• Prūsija: 9.10.1807-1823
• Meklenburga : 09.1807-1820
• Bavārija: 31.8.1808
• Nasava: 1.9.1812
• Virtenberga: 18.11.1817
• Hanovere: 1831
• Saksija: 17.3.1832
• Serbija: 1835
• Ungārija: 11.4.1848 -2.3.1853
• Horvātija: 8.5.1848
• Krievija: 17.3.1861
  • Igaunija: 23.3.1816
  • Kurzeme: 25.8.1817
  • Vidzeme (Livonija): 26.3.1819
  • Latgale 17.3.1861
• Ukraina: 17.3.1861
• Gruzija: 1864—1871
• Kalmikija: 1892
• Afganistāna: 1923
• Butāna: 1956