Napoleona sakāve Krievijā. Franču militārā administrācija pamet Jelgavu. Beidz pastāvēt atjaunotā Kurzemes hercogiste

Napoleons savu militāro kampaņu pret Krieviju sāka 1812. gada 24. jūnijā, šķērsodams Nemunu. 

1812. gada 4. jūlijā tika ieņemta Jelgava, taču taupot spēkus galvenajam triecienam, spēki uz ziemeļiem tālāk nevirzījās, jo gar Iecavas upi krievu karaspēks bija izveidojis nocietinājumu līniju (tās pēdas- 4 skanstis atrodamas dabā vēl šodien).

1812. gada 20. jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā pie Jēkabpils šķērsoja Daugavu un gar abiem upes krastiem bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto Daugavpils cietoksni. Maršals Makdonalds devās uz Kalkūniem, kur iekārtoja savu štāba mītni.

1812. gada 1. augustā franču militārā administrācija atjaunoja Kurzemes hercogisti, kuru Krievija bija anektējusi un okupējusi 1795. gadā, izmantojot sašķeltību Kurzemes muižniecības vidū un "atpērkoties" no bez izvēles tiesībām palikušā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona par viņa zemēm.

Franču spēki, nesastapdami pretestību virzījās Krievijas teritorijā uz priekšu pārsteidzoši ātri- jau 14. novembrī tika ieņemta Maskava. Diemžēl, franči neņēma vērā Krievijas milzīgos izmērus, kā arī clvēka kā indivīda bezvērtību tā neierobežotās verdziskās pakļaušanās spēju dēļ. Tieši šīs īpašības ļāva krieviem uzvarēt, jo uz šiem faktoriem tika balstīta kara taktika: "armijas bēgšana, lai ienaidnieks nespētu notvert", "savas zemes izdedzināšana, lai ienaidniekam nekas nepaliktu".

Milzīgā franču armija palika bez apgādes izpostītā teritorijā. Tai nebija pieredzes izdzīvošanai ziemas apstākļos, un tā spēja karot pret organizētu karaspēku, bet ne pret "partizānu taktiku". Šis un citi kari pierāda, ka Krieviju iespējams sakaut, tikai vienlaicīgi to sadalot vairākos apgabalos un iznīcinot tās apgādes infrastruktūras punktus dziļu tās iekšienē, nevis uzbrūkot frontāli.

1812. gada 29. novembrī franču maršals Makdonalds saņēma ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos no Maskavas un pavēlēja prūšu karaspēkam atkāpties no Kurzemes.

1812. gada 7. decembrī Jelgavu pameta franču ieceltie ierēdņi un atjaunotā Kurzemes - Zemgales hercogiste uz vēl 106 gadiem zaudēja uz īsu brīdi atgūto neatkarību.

Rundāles pils parkā ir piemineklis Napoleona Lielās armijas karavīriem, kas krituši 1812. gada kampaņā Kurzemē un Zemgalē.

Bez Latvijas daļas Kurzemes- Zemgales hercogistes īslaicīgas valstiskuma atjaunošanas, Napoleona iebrukums vēl nozīmīgakas sekas atstāja uz pašu latviešu tautu,- jau pēc 5 gadiem (1817.g.) hercogistes un Vidzemes (abas tobrīd Krievijas guberņas) teritorijā "apgaismības ideju" un "vietējās muižniecības nodevības" pārbiedētā cara administrācija atcēla dzimtbūšanu. Krievi saprata, ka lai gan Krievija nodrošināja Baltijas muižniecībai praktiski neierobežotas iespējas Krievijas dienestos un ekonomikā (jeb to faktiski pārvaldīja), tā nebūt sevi neasociēja tikai ar Krieviju, bet vismaz daļa tās turpināja "piederēt Eiropas tiesību un tradīciju telpai", nerunājot jau par okupētās Polijas muižniecību. Tā rezultātā Krievijai bija izdevīgi ietekmēt Baltijas muižniecības lokālo ekonomisko pamatu- pretnostatot dzimtbūšanai pakļautos latviešus un "vācu" muižniekus.

Tas ļāva daudziem latviešiem laukos kļūt par brīviem cilvēkiem (pilsētās praktiski dzimtbūšana nepastāvēja un tur dzīvoja daudzi, tai skaitā turīgi latvieši), daļai- arī laukos tikt pie turības un sekojoši veidot tautas pašapziņu, kas 106 gadus vēlāk tsk. Kurzemes-Zemgales robežās, lai gan kūtri (pirmos neatkarības soļus Latvijas (tobrīd hercogistu veidā) spēra nevis latvieši, bet gan vācbaltu muižniecība)  ļāva atjaunot valsti, kuru bija gatava pārvaldīt pati latviešu tauta.

Pārējā Krievijā dzimtbūšana turpinājās vēl vairākas paaudzes (pilnībā Krievijā (arī Latgalē, kas bija pievienota Krievijai kā Vitebskas guberņas sastāvdaļa) atcelta 1861-1866).