Krievijas imperatora Aleksandra I klātbūtnē Mītavā (Jelgavā) tika paziņots par dzimtbūšanas atcelšanu

Rietumeiropā un Viduseiropā dzimtbūšana izveidojās 7.-9. gadsimtā un pastāvēja līdz 15.-18. gadsimtam (Viduseiropā – arī līdz 19. gs.).

Anglijā un Francijā dzimtbūšana fakstiski izzuda 14.-15. gadsimtā. Austrumeiropā tā pastāvēja no 15. līdz 19. gadsimtam.

1739. gadā, Vidzemei nonākot Krievijas pakļautībā, gubernatora Rozena pieņemtajā deklarācijā, kas attiecās uz Krievijas okupēto Vidzemi, bija noteikts, ka zemnieki ir īpašums, tātad var tikt pirkti, pārdoti un dāvināti, dzimtkungam ir neierobežotas tiesības zemnieku sodīt un lemt par viņa dzīvību un nāvi.

Pēc Vidzemes un Igaunijas provinču nonākšanas Krievijas pakļautībā 18. gadsimta sākumā, bet Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā zemnieku stāvoklis tajās krasi pasliktinājās. Karu un slimību izpostītajā zemē pārsvarā vācu muižniecība bija ieguvusi "mieru", taču saimniecības atjaunošanu tā cerēja panākt tikai vairāk ekspluatējot zemniekus,- samazinot to tiesības līdz aziātiskajā Krievijā pieņemtā dzimtcilvēku beztiesiskuma līmenim.

1812. gadā Francijai ar pretuzbrukumu atbildot uz Krievijas tīkojumiem Eiropā un Napoleonam sākot karagājienu uz Maskavu, franču kontrolē nonāca salīdzinoši nesen Krievijas okupētās Polijas un baltu tautu (1795.g.) teritorijas. Pēc Krievijas okupētās Kurzemes- Zemgales hercogistes ieņemšanas 1812. gada 1. augustā Napoleons formāli atjaunoja tās neatkarību ar galvaspilsētu Jelgavā.

Tā kā Baltijas atbrīvošanas operāciju Napoleona armijas sastāvā pārsvarā veica vāciski runājošās Prūsijas armijas daļas, un ņemot vērā apstākli, ka Kurzemi Krievija bija okupējusi nesen, daļa muižnieku ne tikai nepretojās franču iebrukumam, bet pat sadarbojās ar to.

Baltijas provinču iedzīvotāju "izglītības līmenis"- (piemēram, lasītprasme latviešu zemnieku vidū Vidzemē >70%)  jau tobrīd procentuāli bija augstāka (to noteica 1632. gada zviedru "Baznīcas likums"), kā piemēram Pēterburgā vai Maskavā. Līdz ar to, kopā ar iebrukušo franču karaspēku nesenās Lielās franču revolūcijas (1793) "Brīvības, Vienlīdzības un Brālības" idejas ātri izplatījās latviešu vidū. Latvieši gaidīja dzimtbūšanas atcelšanu, taču, Napoleonam bija svarīgs vietējās muižniecības atbalsts, tāpēc dzimtbūšana atcelta netika. Tā vietā zemnieki dabūja izjust visu kara smagumu, jo tiem bija jāuzņem un jāuztur to mājās izvietotie karavīri un to zirgi uz sava rēķina.

Latviešu zemnieku pieaugošās prasības vēl vairāk ietekmēja arī no ārzemēm iebraukušo Krievijas dienestā esošo ārzemju aristokrātu ietekme. Piemēram, Rīgas priekšpilsētas nodedzinājušā "vietējas izcelsmes" gubernatora Esena vietā tika iecelts Itālijā dzimušais Pauluči (kas pēc dažu avotu ziņām bijis spiests bēgt no Itālijas, jo bijis aktīvs Itālijas neatkarības no Austroungārijas impērijas, atbalstītājs, taču bijis vīlies Napoleonā, kurš iekarotās Itālijas daļas bija vienkārši padarījis par savas impērijas subjektiem). Kā izglītots cilvēks viņš saprata, ka dzimtbūšana ir neefektīva gan no ekonomiskā viedokļa, gan politiskā un etniskā viedokļa. Pauluči uzdeva vietējam vācu mācītājam, masonam G. Merķelim, kurš jau bija pazīstams ar liberāliem uzskatiem, gatavot "laikrakstus" arī latviešu valodā (kas papildus apliecina augsto lasītprasmes līmeni- kara laikā lasīt neviens nemācīja un ja nebūtu lasītāju, - lieki izdot aģitāciju latviski), kurā aicināja zemniekus neatbalstīt frančus. Propaganda bijusi efektīva, -kā izteicies pats Pauluči, Merķelis esot vairāk vērts, kā 20,000 krievu zaldātu.

Pēc neveiksmīga uzbrukuma Daugavgrīvas cietoksnim, Napoleona karaspēks Rīgu neiekaroja, bet to apejot devās uz Maskavu. 

Karam beidzoties, veiksmīgā darbība Vidzemas  guberņas vadībā, konflikti starp Latvijā valdošo vācu un krievu muižniecību, Pauluči labās personiskās attiecības ar Krievijas Imperatoru un liberālie uzskati ļāva Baltijas guberņu gubernatoram Pauluči aktīvi lobēt dzimtbūšanas atcelšanas ideju.

Savukārt, Napoleona iebrukuma iebaidītā Krievija tādējādi cerēja "Rietumu pierobežā" panākt "dubultu efektu"- pārmācīt (radīt ienaidniekus prorietumnieciskajiem vācu muižniekiem) vācu muižniecību, kuras saimnieciskās un vēl vairāk politiskās intereses bija orientētas vairāk Rietumu, ne Krievijas virzienā, kā arī noņemt dzimtbūšanas sociālo spriedzi un iegūt izglītotus "sabiedrotos"  latviešu vidū.

19. gadsimta sākuma dzimtbūšanu Baltijas guberņās atcēla - Igaunijā 1816. gadā, Kurzemē 1818. gadā un Vidzemē 1819. gadā.

Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākošos 3 – virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē).

Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās.

Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu un vēlāk, izpirkšanu. Līdz pat 19. gadsimta vidum izplatītākā bija klaušu noma, kad to nomainīja naudas noma.

Krievijas impērijas okupētajā Latgalē, dzimtbūšana tika atcelta 1861.- 1866. g., kad tā tika atcelta arī citur Krievijas impērijā.

***

Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likumā bija noteikts: “...tas grunts un tā zeme viņiem (muižniekiem) pieder, kā tas tiem muižniekiem caur veciem likumiem dots, tā ka brīvi atlaistie zemnieki ar tiem kungiem, kam muižas pieder, turēsies un dzīvos tā, kā abēji savā starpā būs salīguši.”

Tas nozīmēja, ka visa zeme tagad kļuva par muižnieku īpašumu, un zemnieki bija spiesti par savas saimniecības lietošanu pildīt tādas klaušas un nodevas, kādas noteica muižnieks. Ja zemnieks nebija ar tām apmierināts, kungs ar pilnām tiesībām varēja viņu izlikt no mājām, turklāt saglabājot tiesības uz zemnieka kustamo īpašumu.

Muižnieki tika atbrīvoti no katras atbildības par zemnieku nodokļiem un klaušām valsts labā. Nodokļu iekasēšanai radīja pagasta pašvaldību, kas sastāvēja no visiem muižas novadā dzīvojošiem zemniekiem, un kuras darbību pārzināja muižkungs. Pagasta tiesas atbildēja arī par rekrūšu došanu. Bez muižnieku kontrolētajām pagasta tiesām pastāvēja arī muižas policija, kas zemniekiem varēja piespriest naudas sodu līdz 3 rubļiem, arestu līdz 48 stundām un miesas sodu līdz 15 pātagas vai spieķa sitieniem par slinkošanu, netikumīgu dzīvi un goda neizrādīšanu kungam. Tādēļ arī personiski brīvais zemnieks varēja nopelnīt “kokus” pa muguru par to vien, ka kunga priekšā netika noņēmis cepuri. Dzimtbūšanas laikos kunga pienākums bija neražas gados pabalstīt savus zemniekus ar labības aizdevumiem, kā arī uzturēt nespējniekus, taču tagad šīs rūpes tika noveltas uz pagastu pleciem.

Ar jauno likumu zemnieki pakāpeniski varēja iegūt tikai personisko brīvību, bet ne zemi. Lauku mājas līdzšinējiem saimnekiem tika atstātas lietošanā, un viņu pienākumi pret muižu bija jānosaka nevis pēc noteikta klaušu un nodevu reģistra, bet gan brīvi vienojoties.

Līdzīgu likumu 1819. gadā pieņēma arī Vidzemes muižnieki, un nu apmēram 900 000 Kurzemes un Vidzemes zemnieku ar vienu spalvas vilcienu bija padarīti par bezzemniekiem. Tautas mutē jaunpiešķirtā brīvība ieguva tika nodēvēta par putna brīvību, jo putns var lidot, kurp vēlas, taču tam nepieder nekas, ar ko varētu nodrošināt iztiku.

Kurzemes zemnieki tomēr uzreiz nedrīkstēja “lidot” pēc sava prāta. Pirmos trīs gadus pēc brīvlaišanas vajadzēja dzīvot savas draudzes robežās, tad tiesas iecirknī, un visbeidzot guberņas robežās. Vienīgi zemnieku bērni, kas piedzima pēc likuma stāšanās spēkā, kļuva brīvi uzreiz.

Tikai kopš 1833. gada Kurzemes zemniekam bija atļauts Kurzemes guberņas robežās sev meklēt darbu, ja vien viņš bija izpildījis pienākumus pret pagastu un muižu. Tomēr arī pēc 1833. gada zemnieki nedrīkstēja meklēt darbu Kurzemes guberņas pilsētās, un neierobežotas kustības tiesības viņiem piešķira tikai ar 1863. gada likumu.

1834. - 35. gadā Kurzemē sākās uzvārdu došana brīvlaistajiem zemniekiem. Daudziem muižniekiem tā bija iespēja sev netīkamiem zemniekiem piešķirt nievājošus vai rupjus uzvārdus.
Uzreiz pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās smaga lauksaimniecības krīze. Labības cenas strauji kritās, un muižnieki sāka pāriet no graudkopības uz lopkopību. Lopkopības attīstīšanai muižniekiem bija nepieciešamas pļavas un ganības, tādēļ, lai palielinātu muižu platību, tām sāka pievienot zemnieku zemi. “Māju spridzināšana”, kā dēvēja zemnieku saimniecību likvidēšanu un pievienošanu muižai, tika piekopta ļoti plašos apmēros.

Kurzemē 1817. gadā bija 15 985 zemnieku mājas, bet 1863. gadā vairs tikai 12 916. Par “spridzināšanu” zemnieki nevarēja sūdzēties, jo visa zeme taču likumīgi piederēja muižām.
Palikušajām zemnieku saimniecībām klaušu nasta pieauga. Muižas sāka pāriet uz riežu kārtām, un savu lauku apstrādāšanai zemniekiem vairs neatlika laika.

1841. gadā Baltiju piemeklēja liela neraža, kādēļ izcēlās zemnieku nemieri.

Tas mudināja imperatoru 1849. gadā apstiprināt jaunu zemnieku likumu, kas ierobežoja muižnieku patvaļu. Likumā tika noteikts, ka zemnieku zemi muižnieki nedrīkst apsaimniekot, un to var izrentēt vai pārdot tikai tā paša pagasta zemniekiem. Klaušu rentes vietā pakāpeniski bija jāpāriet uz naudas renti.

Klaušas Kurzemē vajadzēja izbeigt 1867. gadā, lai gan faktiski tās izbeidzās tikai septiņdesmitajos gados.

1863. gada agrārie nosacījumi noteica, ka rentes līgumi ir slēdzami vismaz uz 12 gadiem, un nodrošināja zemniekiem sengaidīto iespēju kļūt par zemes īpašniekiem. Pirmās mājas zemniekiem Kurzemē pārdevis Ozolmuižas barons Reke jau nosacījumu publicēšanas gadā.

Protesti
Pēc brīvlaišanas zemniekiem atlika tikai nedaudzas iespējas savas eksistences turpināšanai: turpināt saimniekot, piekrītot visiem kunga uzstādītajiem noteikumiem, zaudēt zemi un kalpot muižā vai doties uz pilsētām darba meklējumos, jebšu protestēt pret netaisnību.
Parasti zemnieki centās kavēt pagasta tiesu vēlēšanas, jo muiža no trīs kandidātiem mēdza izvēlēties sev pakalpīgāko. Nemieri tika apspiesti ar karaspēka palīdzību.

Tā Zemītes muižā 1819. gadā kungs lika ierādīt mērniekam lielākus riežu gabalus un par pagasta tiesnešiem iecēla savus izraudzītos vīrus. Zemnieki šos kandidātus noraidīja, un arī mācītājs J. Pabsts atteicās šos nelikumīgi ieceltos tiesas vīrus nozvērināt baznīcā. Pēc barona Firksa sūdzības ģenerālgubernators atcēla mācītāju no amata. Muižā ieradās kazaki, pēra zemniekus par nepaklausību, atcēla zemnieku ievēlētos tiesnešus un sodīja tos ar 25 līdz 30 nūjas sitieniem. Sešiem turīgākajiem pagasta saimniekiem atņēma visu mantu un izlika tos no mājām.

Varas iestādēm raizes sagādāja arī likuma pārprašana.

1824. gadā bija plānota pirmās muižu kalpu grupas brīvlaišana. Par to tika paziņots jau iepriekšējā rudenī, tomēr kalpi tam neticēja. Izcēlās baumas, ka katram ir jādabū brīvlaišanas apliecība. Daži Jaunpils muižas kalpi 1824. gada janvārī devās uz Rīgu pie ģenerālgubernatora prasīt apliecības. Kad Pauluči tos norāja un aizraidīja mājās, arī citi Jaunpils kalpi sāka iet uz Tukuma apriņķa tiesu un prasīt apliecības.

Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likums kalpo kā spilgts piemērs, kā atsevišķs sabiedrības slānis cēlu ideju aizsegā gūst iespēju apmierināt savas materiālās intereses. Tomēr šis likums, kas zemnieku stāvokli padarīja daudz grūtāku nekā dzimtbūšanas laikos, kalpoja arī kā kārtējā pārbaude latviešu vitalitātei.

(A. Dzenis)