Stolipina agrārās reformas sākums

9.(22.).11.1906 Tiek izdots ukazs-  «О дополнении некоторых постановлений действующего закона, касающихся крестьянского землевладения и землепользования».

Ukaza galvenais mērķis bija neefektīvo kolektīvo zemes īpašumu likvidācija un zemnieku kā šķiras izveide, ļaujot tiem iegādāties zemi privātā īpašumā. 

Ukaza izpildei bija paredzēti ievērojami finansiāli līdzekļi - gan kredītu formā pašiem zemniekiem, gan infrastruktūras (dzelzceļu u.c.) attīstībai, lai nodrošinātu efektīvu produkcijas piegādi patērētājiem gan Krievijā, gan eksportam

Savukārt,  Latvijā (arī Baltijā kopumā, Somijā un Polijā), kurā viensētu saimniekošanas forma bija tradicionāla un pastāvēja gadsimtiem, (izņemot Latgali, kurā Krievijas sastāvā tika anektēta 1772. gadā un tur bija jau ieviesušās no krieviem pārņemtas tradīcijas) Stolipina agrārreforma vērtējama vairāk negatīvi, jo tika izmantota kā politisks rusifikācijas instruments.

***

Stolipina agrārreformas mērķis bija atteikties no Krievijā (arī Latgalē) populārās kopienu (dzimtas, parasti vairāku radnieciskām saitēm saistītu ģimeņu) zemes apsaimniekošanas formas un kā ekonomisku vienību laukos radīt viensētas. Krievijas valdība paredzēja izdalīt līdzekļus gan zemju uzpirkšanai no muižniekiem un to sadalīšanu zemniekiem, kā arī speciālus fondus, lai tie varētu zemi izpirkt. Saimnieciski par vairākiem gadsimtiem atpalikušajā Krievijā, kurā zemes bija ļoti daudz, vienlaikus pat 50 gadus pēc dzimtbūšanas atcelšanas lauksaimnieciskā ražošana bija neefektīva, reforma varētu nest pozitīvu efektu. To pamatoja arī Baltijā daudz efektīvākā saimniekošana.

Ņemot vērā apstākli, ka Latvija bija Krievijas impērijas pierobeža, kuru pārsvarā apdzīvoja latvieši un daudz zemes piederēja vācu muižniekiem, kā arī 1905-1907. gada revolūciju, kura Baltijā izpaudās īpaši saasināti- ar muižu dedzināšanu un latviešu politisko prasību rašanos, Krievijas valdības mērķis bija panākt šo teritoriju strauju pārkrievošanu, kura bija sākta jau vairākas desmitgades iepriekš- sākotnēji ar obligātu valodas uzspiešanu sadzīvē un skolās, vēlāk jau ar fizisku pārvietošanu. No vācu muižniekiem izpirkto zemi latviešiem nepārdeva. Latviešu zemniekiem tika piedāvāts zemi iegādāties Krievijas vidienē, un ziemeļos, nevis Latvijas teritorijā.

***

 Lielkrievu šovinistu sauklis “Krievija – krieviem” vienoja gan galēji labējos deputātus, gan oktobristus, un mainot vēlēšanu kārtību krieviem 3. Valsts domē jau bija lielākā ietekme. Ar šovinistu atbalstu aktīvi risinājās nekrievu tautu un tautību pārkrievošana, īpaši uzmanību veltot valsts "nomalēs" arī Baltijai šovinisti aicināja ierobežot cittautiešu tiesības uz līdzdalību valsts pārvaldes aparātā un armijā. Atbalstu lielkrievu šovinistiem pauda arī Latvijā darbojošamies "krievu nomaļu biedrība" u.c. organizācijas Latvijā, tam piebalsoja laikraksts “Rišskij vestņik”. Latviešu un igauņus no pārkrievošanas pamatā glāba tas, ka šīs tautas bija izglītotākās Krievijas impērijā. Ja Krievijā lasīt prata vidēji 20% iedzīvotāju, tad Baltijā- ap 90%, Sekojoši latvieši mācījās krievu, vācu, franču un citas valodas, taču tās kultūra attīstījās savrupi.

***

Piemēram, Kurzemē Stolipina reformas ietvaros bija sākta muižu uzpirkšanu un sadalīšanu krievu zemniekiem ap Stendi. Virbos, tika izveidota pirmā lielākā krievu nometne (vieta bija izvēlēta lielā mērā tāpēc, ka Virbu pagastā gadsimtus iepriekš bija ielaista un pastāvēja neliela krievu vecticībnieku kopiena un netālu atradās dzelzceļš)

Vienlaikus ar kolonizācijas centieniem slepus tika gatavots iznīcinošs trieciens latviešiem, proti, vidzemnieku un kurzemnieku pārvietošana uz Vologdas guberņu Krievijas ziemeļos. (1907., 1908.g. –pat rīkotas ekspedīcijas ar zinātnieku piedalīšanos, lai izpētītu vietējos apstākļus. Taču šo plānu izjauca viens no zinātniekiem K. Žakovs , kas apzinājās traģiskās sekas latviešiem un viņu tautai (viņš pats bija komietis).

***

Pārkrievošanas ideja komplektā ar zemes reformas plāniem savu apogeju sasniedza sākoties Pirmajam pasaules karam- ne tik daudz karadarbības dēļ, bet tieši pārkrievošanas politikas dēļ Kurzemi bija spiesti atstāt un "bēgļu gaitās" spieda doties pat līdz 90% Kurzemes lauku iedzīvotāju.  Pēc kara latviešu atgriešanās Kurzemē nebija paredzēta. 

Nereti zemnieku mājas un iedzīvi iznīcināja nevis iebrūkošie vācieši, bet atkāpjošās krievu karaspēka daļas. Saprotams, šo "tukšās zemes" taktiku pēc veiksmīgas Kurzemes ieņemšanas cerēja izmantot arī otra puse- Vācija paredzēja Kurzemē nometināt pat vairākus miljonus vāciešu.